Nesen notika dīvaina lieta – veseli divi cilvēki piedāvāja nopirkt manu blogu, jo “tāpat nav aktīvs”. Jocīgie. Man daudz kas mājās glabājas, kas nav aktīvs, mana sarkanā kāzu kleita un velotrenažieris piemēram, bet es taču viņus nepārdodu tikai tāpēc, ka piecpadsmit gadus nav lietoti! Skaistas atmiņas un, galu galā, ja nu kādreiz vēl ievajagas, vai tad uzreiz jaunu pirks! Zero waste tomēr.

Ja jau es tiktāl esmu uzrakstījusi, es varētu drusciņ pastāstīt, kā mums tikko gāja Kanārijās.

Mēs esam bijuši Kanārijās arī iepriekš, Tenerifē, La Palmā un tagad otro reizi Grankanārijā. Kanāriju salas mūsu dzīvē bija sen, pirms mēs bijām sākuši ceļot “pa īstam” un man bija drusciņ bažas, vai Kanārijas ar šīsdienas acīm neliksies drusciņ meeh. Tomēr nē, kā man tā likās paradīze zemes virsū pirms padsmit gadiem, tā liekas arī tagad.

Bet nu par paradīzi hronoloģiski un strukturēti pa punktiem.

14.-20. decembris Ēdenes dārzā

Par sešu stundu lidojumu uz Grankanāriju ar Martu man bija stress jau no tā brīža, kad nopirku biļetes. Man pat bija slepens back up plāns iečekot sevi lidmašīnas otrā galā un pēc tam tēlot, ka SAS, zvēri tādi, izšķīruši ģimeni ar mazu bērnu. Bet es noraustījos, jo kur es pēc tam liktu nervu sabrukumu piedzīvojušu Mareku.

Jāsaka, ka lidojums nebija tik traks. Noņēmusies ar izklaidēšanu visas sešas stundas biju par 200%, bet iztikām bez skandāliem un tračiem. Populārākās aktivitātes bija uzlīmes un 67 reizes iet uz tualeti, jo uz podiņu vajadzēja, bet no lidmašīnas Skaļā Poda bija bail.

Ieradāmies, piedzīvojām eiforiju par siltumu un sauli, un lidostā devāmies meklēt nomas mašīnu uz savu iemīļoto Cicar. Cicar ir labākā noma pasaulē ever, punkts. Neko iepriekš pasūtījuši nebijām un paveicās, jo bija pieejama tikai viena vienīga mašīna, turklāt 100 eiro lētāka par summu, kas mums bija kontā, tā ka vispār ideāli – līdz algai varēsim pat nopirkt kaut ko ēst, nebūs jāslapstās, čiepjot banānus, avokado un apelsīnus no vietējo dārziem.

Atraduši mašīnu, devāmies uz savu airbnb uz nedēļu noīrēto namiņu. Šoreiz izvēlējāmies netūristisko salas ziemeļu daļu, Santa Brígida apkaimi netālu no galvaspilsētas Las Palmas. No jūsmojošajiem komentāriem un airbnb plus statusa jau zināju, ka mums būs darīšana ar kaut ko īpašu, un tā arī bija – mājīgs namiņš ar baseinu (kurā Marta, protams, pamanījās ievelties otrajā dienā, labi, ka ar glābšanas vesti). Un skaists dārzs ar ziedošiem eksotiskiem augiem, kādus pie mums var redzēt tikai puķu veikalos. Un kokos putni. Un lielajā kokā lampiņas, ko vakarā iedegt hardcore romantikai. Un meitenes, tas dārznieks …Kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, man uzreiz prātā iešāvās – O, Džordžs arī te apmeties, un bez Amalas un bērniem, vispār bingo.

Bet liksim mierā Klūnijus, turpināsim ar Geistartiem.

Tā mēs tajā sapņu namiņā arī pirmo nedēļu nodzīvojām, tur bija tik forši, ka nekur negribējās skriet. Marekam tāpat gandrīz katru dienu līdz vēlai pēcpusdienai bija daivings, es tikmēr iejutos spāņu mājsaimnieces lomā. Goda vārds, šitā es kādu laiciņu tiešām varētu – no rīta pabaroju ģimeni un izvadu savu sinjoru uz vīru darīšanām, tad apdaru mājas soli, pabaroju lopus (tur bija arī ēzelīši, ko Marta apciemoja miljards reizes dienā un baroja ar burkāniem), tad pagatavoju pusdienas un mēģinu nolikt gulēt bērnu (bērns neguļ) un tad pagalmā zem koka sēžam ar sievām un spriežam par lietām.

Sievu lomā bija mājas saimniece Rosa, šarmanta kundze labākajos gados un viņas vedekla Eugenia ar mēnesi veco meitiņu Julia. Rosa ārkārtīgi lepojas ar savu dārzu, kura iekopšanai un uzturēšanai ieguldīts milzum daudz darba un naudas. “Es izvēlos vairāk puķu un mazāk naudas” esot viņas pieeja dzīvei. Rosa stāstīja savu dzīvesstāstu un kā tikusi pie pieciem dēliem, esot ļoti gribējusi meitiņu, bet Dievs sūtījis tikai dēlus, un pie piektā vīrs pateicis, ka viņa var turpināt mēģinājumus tikt pie meitiņas, bet tad viņai jāmeklē cits vīrs. Četri dēli dzīvo tepat uz salas tuvumā, bet piektais esot Amerikā Silikona Ielejā un esot uztaisījis iWatch. Par to piekto dēlu man ir miksētas sajūtas. Dēļ viņa mēs pasaku namiņā varējām palikt tikai nedēļu, jo uz Ziemassvētkiem viņš ieradās no Amerikas ar visu savu ģimeni un mājiņu vajag viņam. Un iWatch man arī nepatīk, es vispār gribu dzīvot sešdesmitajos ar papīra vēstulēm, ripiņu telefoniem un vinila Bītliem.

Nedaudzajos brīvajos brīžos starp dzīvošanu pa mājām izbāzām degunu arī kaut kur ārpus. Mēs Grankanāriju jau iepriekšējā reizē izbraukājām krustu šķērsu, tāpēc nebija sajūta, ka kaut ko nokavēsim, neskraidot riņķī ar ceļvedi. Pabraukājām pa skaistajiem kalnu ceļiem, līdz Tejeda pilsētiņai bija tādi serpentīni, ka man palika riktīgi slikta dūša.

Pirms piecpadsmit gadiem mēs pa tiem kalniem dzenājāmies caurām dienām un naktīm, un gan jau es kādā brīdī arī vīnu iedzērusi biju, un man nevienu reizi nebija ne mazākā mājiena par sliktu dūšu. Ar gadiem man ir nākusi apskaidrība par daudzām lietām, kas 25-os likās kā zinātniskā fantastika – slikta dūša kalnos, celulīts uz vēdera un kāpēc mati ir jākrāso reizi divās nedēļās (es nekrāsoju matus reizi divās nedēļās).

Tā kā dzīvojām tuvu galvaspilsētai Las Palmas, bieži braukājām arī turp. Vecpilsēta patīkama, bet visvairāk man patika pilsētas pludmale Playa De Las Canteras. Tā esot ierindota starp labākajām pilsētu pludmalēm pasaulē, un es saprotu, kāpēc. Smiltiņas mīkstas un baltas, udens silts, cilvēku koncentrācija vismaz decembrī pieņemama, turpat kilometriem gara promenāde ar kafejnīcām. Ko vēl vairāk ziemeļniekam vajag! Mēs paši kā anti-pludmalisti smiltiņās gan negulējām, bet kopā ar Martu dzīvojāmies pa bērnu atrakcijām, staigājām līdz ceļiem pa jūru un smiltīs rakstījām MAMMA TETIS MARTA un gaidījām, kad jūra aizskalos prom.

Aizbraucām arī uz tūristu Meku salas dienvidos. Nostaļģisku atmiņu vadīti devāmies apskatīt viesnīcu Hotel Lopesan Costa Meloneras, kurā apmetāmies pirms 15 gadiem, kad pēdējo reizi bijām šeit. Atpazinām vecās labās takas, apļus un aptieku, kur toreiz pirkām Marekam kruķus, jo viņš pārrāva ceļgalam saites, kad mēs taisījām selfiju ar mākoņiem zem mums. Pašiņu traumas notika arī tajos senajos laikos!

Nedēļa pagāja ātri, Rosas dēls atgriezās, un mums bija laiks meklēt jaunu mājokli. Prātīgi būtu bijis rezervēt iepriekš, jo Ziemassvētku laikā viss ir pārbukots, bet mums nekad nebija naudas. Uz nākamajām četrām dienām pasūtījām Glass House turpat Santa Brígida, jo mums ļoti patika sajūta, ka dzīvojam starp vietējiem, ne tūristu geto, par ko pārsvarā pārvērsti salas dienvidi. Un tam bijām gatavi ziedot arī dažus grādus siltuma.

21. – 24. decembris Saulgrieži Stikla Namā

Pārvācāmies uz turpat netālu esošo Stikla Namu, kas pēc iepriekšējās mājas plašumiem likās nedaudz klaustrofobisks – aiz augsta žoga mazs stikla namiņš ar koku ieskautu mini terasīti. Bet savs šarms bija arī šeit – mums auga pašiem savi ārprātīgi garšīgi apelsīni un avokado, pa avokado koku pie mums regulāri uzkāpa lejas kaimiņu kaķis Pančito un kopumā bija sajūta, ka dzīvojam kokā.

Uz tad jau atkal aizgāja ierastā ikdiena – Mareks daivingā, mēs ar Martu kā vietējās dzīvojamies pa māju un no savas terases koku aizsegā novērojam kaimiņu ikdienu- kā nu kurš gatavojas Ziemassvētkiem, kādi ciemiņi kuram nāk, ko nopircis ēdamu. Ap šo laiku sākās un uz visu mūsu atlikušo viesošanās laiku saglabājās karsta vasara, normāli Kanāriju salās ap šo laiku būtu 20 grādi, bet mums turējās stabili 25-30. Te arī piedzīvojām ķecerīgu atklāsmi, ka mēs svētku sajūtu daudz labāk varam noķert siltā vasaras vakarā, ar saldējumu klīstot pa lampiņām izrotātu palmu aleju, nekā sildoties ar karstvīnu ledainā vējā.

Ceļojuma pirmajā pusē plūdām pilnīgā relaksā un mieriņā, bet, jo tuvāk nāk aizbraukšanas diena, jo vairāk tuvojāmies “mums jāsamenedžē kaut kas episks” lamatām attiecībā uz nākamo mājvietu (mana pieredze un pārliecība ir, ka kaut ko episku samenedžēt nevar, tas notiks pats par sevi un neatkarīgi no mūsu izpratnes par to, kur un kādam notikumam par godu episkumam ir jānotiek). Ne par ko citu kreņķi neķērām, bet par naktsmītnes atrašanu atlikušajām dienām drusciņ iespringām. Bukingā un airbnb pieejamo mājokļu procents strauji kritās no 20% uz zemāk un bija palikuši vairs tikai tādi, kas nevienam nebija vajadzīgi. Mēs katru vakaru apbraukājām pieejamos variantus un par visiem nosecinājām “vē, kādas šausmas” (daudzdzīvokļu mājas neforšā nekurienē ar aļģēm aizaugušiem baseiniem, kuros mierīgi varētu glabāties slepkavību upuri un vistrakākais variants – māja, kas dabā nemaz neeksistēja, bet par to tika prasīta 100% priekšapmaksa pa tiešo “saimniekam”, nevis caur booking.com).

Beigās no trūcīgā piedāvājuma atlasījām mums vispiemērotāko – māju ciematā kalnos salas dienvidu daļā, ar lielu iekšas baseinu, ko sākumā bijām atmetuši pārāk lielas cenas dēļ, bet nu ko padarīsi, dzīvokli ar līķu slēpšanas baseinu arī negribējās.

Nokārtojuši sadzīviskās lietas, baudījām pēdējo vakaru Stikla Namā. Starp namiņa bonusiem bija āra džakuzi mini baseins, par ko es sākumā raucu degunu, jo neizskatījās, ka ūdeni tur mainītu pēc katra klienta, tā vietā bija aizdomīga izskata hlora kapsula. Bet tad negaidīti ieradās saimnieks ar Ziemassvētku dāvanām – šampi mums un šokolādes figūriņām Martai – un ja jau klišeja par šampi iekš džakuzi tev pati mācās virsū, tad grēks neizmantot. Ak jē, cik tāda pasēdēšana siltos hlora burbuļos ar aukstiem burbuļiem glāzē zem dienvidu zvaigznēm var būt laba. Mareku mēs uz šo nepierunājām, bet ar Martu tur nodzīvojām vismaz pāris stundas.

25.-31. decembris Gada un ceļojuma noslēgums

Ziemassvētku dienā pārvācāmies uz savu pēdējo māju, šoreiz salas dienvidu pusē, bet tālu prom no tūrisma mega centriem. Māja bija ok un dīvaina vienlaicīgi. Miiiiilziiiiga, tā ka mēs lielāko daļu istabu durvju aiztaisījām, lai neapmaldītos un nepazaudētu bērnu. Un praktiski bez logiem, kaut kādā pazemē un tikai dažiem maziem lodziņiem-lūkām. Kā tāds cietoksnis. No lielajiem plusiem – pieklājīga izmēra silts iekšas baseins, kur mēs trenējām olimpisko formu un katru dienu peldējām vairākas reizes. Terase ar virtuvi un ledusskapi un grilēšanas mašinēriju arī bija laba, un tik liela, ka mēs tur varētu atklāt naktsklubu.

Un ļoti ļoti sirsnīgs saimnieks, bet nu tas nav nekas ekstraordinārs Kanāriju kontekstā, tur visi cilvēki ir tik ļoti atvērti un laipni. Pirmās mājas saimniece Rosa Martai dāvanas nesa katru dienu, un arī pilnīgi svešinieki izrāda savu sirsnību, īpaši Martai. Bija interesanti vērot, kā mūsu pret svešiniekiem rezervētais mežā augušais Mauglis atplaukst un pats sāk komunicēt ar apkārtējiem. Mājās tā nav. Un arī es pati Zviedrijā nestaigāju apkārt pa sabiedriskām vietām dungodama – es vienmēr ar šo paradumu atbraucu no spāniski runājošām valstīm, un tad man tas strauji pāriet divu dienu laikā no atbraukšanas.

Šajā mājā mēs daudz laika pavadījām uz vietas, jo baseins, bet katru dienu devāmies arī kaut kur ārpasaulē. Katru dienu braucām uz mums tuvāko kalnu ciematu Auguimes, ļoti mājīgs, ar skaistu koloniālo arhitektūru un romantisku centrālo laukumu pie baznīcas, ar milzīgiem kokiem, kur vakaros tika sadegtas lampiņas un vienmēr pulcējās vietējie.

Pavisam netālu no mūsu mājas (vienas “Dance Monkey” dziesmas brauciena attālumā) bija zooloģiskais dārzs “Cocodrilo Park”. Es neesmu baigais zoodārzu fans, bet šis ir kaut kas pilnīgi cits – te patvērumu rod eksotiskie dzīvnieki, kas konfiscēti nelegālajā tirdzniecībā vai saimnieku pamesti. Dzīvnieku ļoti daudz un lielākā daļa izskatījās ar dzīvi diezgan apmierināti, iznemot gorillu, kam bija pamatīga depresija, viņš tur sēdēja uz vietas un visu laiku līgojās no viena sāna uz otru, tā esot droša pazīme, ka dzīvniekam ir garīga trauma. Skarbi.

Aizbraucām apskatīt vienu no Grankanārijas slavenākajiem arheoloģijas objektiem – seno alu Cueva Pintada, bet tā mūs atstāja vienaldzīgu. Tas ir ceļošanas blakusefekts – ja esi redzējis tādus brīnumus kā seno maiju un inku celtnes Meksikā un Peru, tad ala ar knapi saskatāmiem zīmējumiem vairs nespēj pārsteigt. Bet, kā jau ierasts Kanārijās, pārsteidza sirsnīgums un viesmīlība- gids mūs izvadāja pa teritoriju bez ieejas maksas, jo mēs jau tāpat bijām vēlu un daļa objekta jau bija slēgta, “tāpēc nebūtu jauki likt mums maksāt”. Ak.

Devāmies arī uz manu iepriekšējās reizes favorītu piejūras pilsētiņu Puerto De Mogán. Tūristi to ir apsēduši vēl vairāk, šoreiz bija pilnīgi nereāli atrast parkingu kaut kur centra tuvumā, bet ak mans Dievs, cik tur ir ārprātīgi skaisti. Krāsaini nami izvietojušies ap jahtu ostu un visur puķu mākoņi. Tur es varu iedomāties sevi kā B&B īpašnieci.

Man vispār pēdējā Kanāriju nedēļā iestājās “nebraucam prom” apmātība, un es visu laiku mēģināju pierunāt Mareku vienkārši nebraukt vairs atpakaļ – rokas-kājas-galva strādā, kaut ko tak izdomāsim, un Zviedrijas sadzīvi gan jau var noslēgt arī attālināti. Bet mūsu ģimenes prātīgākā daļa izturēja manu spiedienu un te nu es esmu – rakstu šo tekstu telefonā, pārpildītā metro pa ceļam uz darbu. Es Tev saku, ja man šajā ģimenē būtu kāda teikšana, mēs jau sen dzīvotu kādā Meksikas pludmalē, es pludmales bārā jauktu kokteiļus, Mareks mācītu daivingu, un mēs pārtiktu no svaiga gaisa, saules, mīlestības un dzeramnaudām.

Divas pēdējas dienas iznomājām elektroriteņus un mums atklājās jauna pasaule. Tas ir tāds kaifs! Atbraukuši mājās, uzreiz paņēmām kredītu un nopirkām sev arī. Mareks tagad triecas ar velo riņķī pa mežiem caurām naktīm un brīvdienās dodamies ģimenes izbraucienos. Neiztiek bez piedzīvojumiem, katrs izpildāmies pa savam. Es ar tehnikām esmu pilnīgi tizla, un man nesanāk operēt ar to elektrības padošanas gāzīti, un es regulāri pēkšņi sāku nesties šausmīgā ātrumā, vienreiz šitā stāvus uzbraucu kokā. Mareks savukārt vakar atbrauca kā tāda dubļu pika, mēs jau parasti esam dubļiem nošķiedušies, Martai aizmugurē sēžot tik un tā vēders ir ar dubļiem, bet nu šis bija daaaudz vairāk ka parasti. Esot drusciņ paslīdējis dubļos, zem kuriem ledus, un nokritis. Tikai novelkot dubļu kombinezonu, ieraudzīju, ka viņam visas bikses asinīs. Tas esot noticis jau brauciena pašā sākumā un pēc neliela pārdomu brīža viņš esot secinājis, ka rokas-kājas kustas, ritenis drusciņ cietis, bet braucams, tātad var turpināt. Mans vīrs ir pilnīgi nenormāls (citiem vārdiem – ideāls).

Oi, bet es kaut kā jau aizrakstījos līdz mājām, bet man vēl Kanārijas jāpabeidz. Par divām pēdējām dienām tātad. Tajās mēs apbraukājām savu rajonu krustu šķērsu, braucām gan pa kalniem, gan lejā uz jūru.

Visforšākie bija vakara braucieni uz Auguimes ciematu. Īpaši pēdējā vakarā, kad braucām jau mājās, bija nereāli silts, mēs vienīgie kalnos, visapkārt piķa melna dienvidu tumsa un pilnīgs klusums, dzirdamas tikai cikādes, un tad mūsu priekšā pāri visām debesīm nokrita viena trekna zvaigzne ar garu asti. “This is magic,” es nočukstēju. Man uz vecumu visādas dīvainības ir parādījušās, un viena no tām – skaļi atzīt tos brīnumu brīžus, kad atrodies kaut kur starp zemi un kosmosu. Neprasi, kāpēc angliski, es taču Taviem rituāliem nepiesienos.

Nu tā apmēram, tas īsumā viss.

Un visiem potenciālajiem bloga pircējiem citēju klasiķi – I’ll be back ;) Blogs nepārdodas!!!