Šito ierakstu man vajadzētu laist gaisā 6. decembrī kā dāvanu Somijai Neatkarības dienā (a ko, dzimšanas dienā arī švakākas dāvanas kādreiz uzdāvina). Bet es taču nevaru sagaidīt, ja man ir gatavs šodien. Es nekad neko nevaru sagaidīt. Atceries, bija tas eksperiments, kur bērniem piedāvāja vai nu vienu konfekti uzreiz, vai arī vairākas, bet vēlāk, un viņi varēja izvēlēties vienu no šīm iespējām? Un tad pēc gadiem tos bērnus izanalizēja un tie, kas mācēja pagaidīt, arī vēlāk dzīvē bija tādi prātīgi un stratēģiski un visu ko sasniedza. Un tie, kas apēda konfekti uzreiz, izauga par tādiem kā es.

Bet kāpēc es par tām konfektēm atcerējos. Man aizvakar bija komandējums uz Helsinkiem, vienas dienas, kur jāceļas baisi agri un mājās esi vēlu vakarā. Piecos no rīta, sēžot autobusā pilnīgā transā dēļ neizgulēšanās, es mēģināju sevi dabūt pie samaņas ar Tviksu, Snikeri un vēlreiz Tviksu. Pieaugušo dzīve ir tieši tāda, kā es bērnībā cerēju – ēd saldumus katru dienu, cik lien iekšā, un neviens tev neskalo smadzenes par vienu končiņu tagad vai vairākām vēlāk.

Līdz lidostai es kaut kā ar līdzcilvēku atbalstu tiku, bet lidostā es reāli notupīju un gandrīz palaidu garām savu lidmašīnu. Izlidošanas laiks bija 7.30, es tur sēdēju mierīgi un pārāk tālu no sava geita un lasīju un tā aizrāvos ar Kvantu fizikas pamatiem, ka ar šausmām tikai 7.20 ieraudzīju, ka mans geits ir pavisam tukšs un kluss. MODRĪBAS PĀRBAUDE! Tu taču nenoticēji, ka es lasīju kvantu fiziku? Apollo interviju ar Miku Ozoliņu es lasīju.

Izsprukusi pēdējā brīdī cauri geitam, ieskrēju lidmašīnā. Brommas lidosta ir šausmīgi maziņa un neformāla, un aiz geita tu reāli nonāc uz lidlauka un ej meklēt savu lidmašīnu, kā autoostā autobusu. Tev pasaka, pie kura stabiņa lidmašīna atrodas, un tur tu arī dodies savā nodabā. Es it kā gāju pēc instrukcijām, bet zini kā, ar to slikto pašsajūtu dēļ negulēšanas un stresu par to, ka gandrīz nokavēju, es sāku šaubīties, vai tiešām esmu iesēdusies uz Helsinkiem. Varbūt tomēr citur kaut kur, nebūtu slikti uz Puketu vai Goa. Bet protams, ka viss izrādījās pareizi, manā garā būtu aizlidot Goa vietā uz Helsinkiem, bet otrādi nekādā gadījumā.

Un tad tik vēl jāieriktē sava bagāža. Tā kā tas bija vienas dienas brauciens, čemodāns man līdzi nebija, tikai ikdienā pats nepieciešamākais, sabāzts somā un divās kulītēs. Es vienmēr staigāju apkrāvusies ar maisiem, es nesaprotu tos cilvēkus, kas staigā ar vienu somu vai vēl trakāk, vispār bez nekā!!! Man viena kulīte ir pārpildīta līdz malām ar lasām un rakstāmlietām vien: Moleskine kalendārs darbam, Moleskine kalendārs privātai dzīvei, piezīmju klade darbam, piezīmju klade privātai dzīvei, mindfulness dienasgrāmata, septiņas krāsainas pildspalvas un pieci flomasteri, trīs mindfulness žurnāli, pieci žurnāli no Latvijas, Economist un grāmata (šobrīd “Conversations with Friends,” ir laba). Jo es taču nevaru paredzēt, ko man gribēsies darīt!

Somas un otras kulītes saturs nav īsti nodefinējams. Mareka definīcija – “tas ir pilnīgs ārprāts”, bet es nepiekrītu. Kad mēs esam kaut kur ar Martu un viņa sāk skandalēties, uzmini, kurš savās somās vienmēr var atrast desmitiem izklaižu bērnam! Ne jau Mareks, es!

Bet atpakaļ pie Helsinkiem. No lidmašīnas tiku ārā 9.45 un jau pēc pusstundas sēdēju pasākumā un klausījos, kā manis rakstītā ievadruna aiziet uz urrā. Uzrakstīt runu patiesībā ir vienkārši, klausies shēmu. Atrodi reālu fun faktu – piemēram šajā gadījumā 69-gadīgais nīderlandiešu džeks kas tagad ir iesniedzis prasību tiesā, ka grib samainīt savu vecumu uz 49, jo viņam tas traucē randiņiem. Pauze smiekliem. Tad turpini nopietni, ar tādu patiesu rūpi, ka tu to cilvēku pilnībā saproti un mediji tikai uzķēra kaut ko jautru un skandalozu, bet – FAKE NEWS!!! – patiesībā stāsts ir nopietns, un nobliez aizkustinoši pa visiem zināmajām pozīcijām, šajā gadījumā par diskrimināciju darba tirgū dēļ vecuma. Un skaties, kā tava auditorija transformējas uz – oi, jā, fak, ko mēs stulbie smējāmies, reāli taču var saprast džeku. Un viss, pēc šitāda ievada vari jau turpināt par plāniem un stratēģijām, viņi tev tic, jums ir raports.

Protams, svarīgi, lai runātājs tavu mesidžu var kaut cik atraktīvi pasniegt. Šito visu nolasīt monotonā balsī, lauzītā angļu valodā un bez pauzēm būtu riktīgi rēcīgi, bet neproduktīvi, ja tas nav humora raidījums, un mērķis ir runātāju parādīt labā gaismā. Tāpēc es saprotu, kāpēc mūsu švakajiem runātājiem Raimim V., Bērziņu Andžam un pārējiem raksta tās sausās runas. Iedomājies, kāda histērija pārņemtu klausītājus, ja tie nabaga cilvēki mēģinātu nolasīt kaut ko atraktīvu.

Vispār pasākums bija netipiski foršs. Zini kā parasti beigās visi saka, vai, cik mēs labi šodien pastrādājām, tik iedvesmojošas idejas, bla bla, un patiesībā visi domā jēziņ, kāds bulšits, bet šoreiz tiešām bija labi. Un bija daudz somu, tas vienmēr ir labi, es vēl nekad dzīvē neesmu satikusi neforšu somu. Un viņiem ir tik superīgs humors, rekur tikai divas pērles no šī pasākuma (iedomājies, kā viņi to pasaka lēnītēm un ar savu fifīgo akcentu un nopietni un prātīgi, it kā nemaz nedzītu jokus):

– I know the English words, but my Finnish mouth cannot pronounce them
– Šī aptauja tika veikta visās Eiropas valstīs, un visur tā aizņēma 80 minūtes, bet Somijā 90, jo mēs lēni runājam un mums patīk pastāstīt par savu dzīvi, ja kāds par to interesējas.

Un tad jau viss bija cauri un man bija jādodas uz lidostu, atkal Helsinkus neredzējušai. Žēl. Mans laulību gredzens ir no Helsinkiem, es gan viņu jau sen esmu pazaudējusi, bet tik un tā, romantiski taču atgriezties sava pazaudētā laulības gredzena pilsētā.

Lidostas autobusā es piedzīvoju epifāniju par to, cik ļoti ir mainījusies mana dzīve. Maza meitenīte tur dziedāja “The wheels on the bus go round and round”, un es zināju, par ko ir runa. Es pat uzdejot varu pareizi pie šīs dziesmas, un likt pretī “Baby Shark,” ar visiem pareizajiem deju elementiem, protams.

Un tad jau vēls vakars, mājas, baigais pārgurums. Gultā pa pusmiegam vēl dzirdēju kā Mareks prasa – Marta, nu kāpēc Tu uzvedies kā dēmons???!!!!!

Cik labi būt mājās ❤️

Daudz laimes dzimšanas dienā, Somija! Tu esi forša.