Es gribēju rakstīt Delfu ceļojumu stāstu konkursam, bet tad es padomāju – priekš kam, uzrakstīšu labāk par boršču.

Cik es sevi atceros, man vienmēr ir garšojis borščs. Man kā vēsturniecei ir skaidrs – bērnībā mēs boršču mājās negatavojām, tātad pirmo reizi es to pagaršoju skolā. Bērnudārzā ne – katru reizi, kad Marta ēd boršču, viņa izskatās kā vampīrs pēc svētku banketa, tāpēc viņa vienmēr boršču ēd plika, un es neatceros, ka mēs bērnudārzā ēstu pliki, bet drēbes padomju laikā diez vai atļautu tā sabeigt. Plikiem bija jāstāv par nedarbiem, nu tur ja pusdienas laiku gulēja uz nepareizo sānu vai tamlīdzīgi, bet ka plikiem būtu jāēd – to gan neatceros.

Vēl atceros, ka uz ēdienreizi katram bija viens šķīvis un auklītēm bija slinkums lieku reizi apstaigāt bērnus ar ēdienu spaiņiem, tāpēc, ja nepaguva apēst zupu, tajā pašā šķīvī tika iekrauts arī otrais ēdiens, un pēc tam vēl saldais visam pa virsu, un šķīvis bija jāizēd obligāti. Un tad Tu brīnies, kāpēc es tik ātri ēdu un kāpēc Marta neiet bērnudārzā un ēd, kur un kad un cik ilgi grib.

5. klasē es pārgāju mācīties no pilsētas milzīgās skolas uz mazu lauku skoliņu. Romantikas līmenis tur bija ārpus visām skalām, skola ir ierīkota bijušajā muižnieka pilī! Iedomājies! Ar pils parku ar mūžīgiem ozoliem, pils rezidējošiem spokiem un visu pārējo, kas tur pienākas. Harijs Poters ar savu Cūkkārpu Kocēnu pamatskolai var pienest ūdeni. Man kā bērnam tas viss likās normāli, pasaule taču ir pasakaina un brīnumaina, loģiski, ka es mācos lauku pilī, kur tad citur man vēl mācīties? Ne jau parastā pilsētas skolā.

Nu lūk, un tur mūs riktīgi garšīgi baroja, tāpēc pieņemsim, ka labu boršču man pirmo reizi iedeva tur.

Mums ik pa laikam bija virtuves dežūras un es no tām baidījos gandrīz tikpat ļoti kā no oranžās zobārstu mašīnas, kas vienmēr ieradās ziemā, apstājās pie skolas otras puses ieejas, un mūs virsdrēbēs pēc kārtas izsauca uz mocībām.

Virtuves bieds man bija Saimniecīte, kreptīga lauku sieva ar skanīgu balsi, viņa mūs nostrādināja riktīgi. Daudziem citiem bērniem, kas bija pie lauku darbiem pieraduši, tas bija pilnīgs nasing spešal un atpūta no mācībām, bet es biju grāmatu tārps svītriņa baltrocīte, ar abām kreisajām rokām, un nemācēju izdarīt gandrīz neko. Es vēl tagad ar šermuļiem atceros viņas “Dežuranti, šurp!!!” Mana veiksmīgākā dežūra bija, kad, liekot lielajā virtuves krāsnī malku, es apdedzināju roku, un laimīgā kārtā tas notika jau no paša rīta un mani aizsūtīja mājās, un es varēju atlikušo dienas daļu pavadīt, iebūrusies grāmatā.

Bet virtuves dežūrām bija arī divas foršas lietas: 1) Vienmēr bija cerība, ka dežūrā saliks kopā ar vecāko klašu puišiem un 2) Starpbrīžos savējie nāca apraudzīt un prasīt, kas pusdienās, un tad tu kā tāda vieda priesteriene dalies ar saviem sekotājiem ar kripatiņu sakrālo zināšanu – borščs, makaroni ar gaļu un auzu pārslu putra!!!!

Paga, atgādini man lūdzu, kāpēc es te tagad stāstu par pamatskolas virtuves dežūrām. Nav ne jausmas? Man arī. Whatever, ejam tālāk.

Par boršču tātad.

Katras otrās svētdienas pēcpusdienā man ir rituāls – sakārtota māja, svecītes, klusi dūc trauku mašīna un skandalējas Marta un es bez steigas gatavoju boršču. Boršču es sāku gatavot, kad man parādījās vīrs, kas jābaro, līdz tam es biju klasiskais “es pat olu nemācēju uzcept”. Es tiešām nemācēju, brokastīs man bija kafija un cigarete, un visas pārējās ēdienreizes ārpus mājas. Tagad es nepīpēju un vāru borščus. Tagad ir labāk.

Kad es tikko sāku gatavot, es stingri vadījos pēc receptēm, un boršča oriģinālā recepte nāca no Ievas žurnāla, bet es jau sen pēc tās nevados, es vispār ne pēc kā vairs dzīvē nevados, un tagad jebkurā gadījumā parādi diriģē Marta, īpaši attiecībā uz garšvielām – šo jomu viņa ir pilnībā pārņēmusi savā ziņā. Es viņai dažreiz mēģinu bikli iebilst, ka varbūt kanēli pie biešu zupas tomēr ne, un tad viņa tā stingri uz mani paskatās un pabīda manu roku nost, un kanēlis dodas uz zupu, un beigās izrādās, ka Martai bija taisnība un ļoti pat labi kanēlis iederas.

Uz 5 litru katliņu es ņemu apmēram šitā:

400g gaļa jeb cik Mareks atcerēsies nopirkt
5 bietes
3 burkāni
1/4 kāposts
1 sīpols
3 ķiploka daiviņas
2 tomāti
Zaļumi
Garšvielas
Sviests un kečups un dažreiz etiķis
To, ko Marta katrā reizē pasaka, ka obligāti vajag, piemēram mandarīnu

Process godīgajā versijā ir neaprakstāms haoss un anarhija, jo darbus reāli vada Marta, bet uzpucētajā soc-tīklu versijā tas izskatās tā:

Nomazgā gaļu un sāk vārīt, noņem putas
Burkānus sagriež vai sarīvē, apcep sviestā, sālī un garšvielās (ķiploks, pipars, kumins)
Bietes sarīvē un apcep sviestā, sālī, garšvielās (kūpināta paprika, kanēlis, čili), piešauj kādu karoti kečupa
Sagriež kāpostu un kopā ar apceptajiem burkāniem un bietēm liek zupā
Sviestā apcep sagrieztu sīpolu un divas saspiestas ķiploka daiviņas, pieliek sagrieztus tomātus, baziliku, sāli un garšvielas (timiāns, pipari), dažas minūtes pasautē un pievieno zupai
Kartupeļus sagriež un pievieno zupai
Kad nāk gatavs, pieliek sauju zaļumu (dilles, pētersīļi), atlikušo ķiploka daiviņu (saspiestu), pēc garšas sāli, tuč-tuč cukuru, un ja tiešām liekas, ka stiprums par maz, kādu karoti etiķa, bet nu tiešām nepārspīlē, jo zupa vēl savilksies un garša paliks bagātīgāka, īpaši nākamajā dienā.

Viss!

Šitā es daru. Sto proc te viss ir nepareizi, es jau tikko sagūglēju, kā borščs īstenībā jāvāra, mani jau uzreiz atsēdināja ar to, ka mana skaistā oranžīgā krāsa nav pareiza, esot jābūt izteiktam aukstam bordo tonim. Neaiztieciet manu zupu, ja? Mana zupa, kā gribu, tā vāru.

Lai dzīvo miers, tautu draudzība un borščs ❤️