Es Stokholmai piebūru ziemu. Mums sniega un ziemas šogad vispār nav bijis, un viss jau bija sācis plaukt un putni dziedāja un bija reāls pavasaris, un tagad ir kupenas mūsu Lāču Ielejā un sniega dubļi Stokholmas centrā. Un viss dēļ šitās Sniega bērna grāmatas un manis.

Man bija iestājusies lasīšanas krīze, pagājušogad es biju uzsēdusies uz trilleriem, un beigās man no viņiem bija nervi beigti, un stalkeri un killeri rēgojās aiz katra stūra, tāpēc es pabīdīju zem dīvāna atlikušos neizlasītos trillerus (Mareks: “Tev tās grāmatas no Amazones kā tādi gājputni ielido katru dienu”) un paņēmu lasīšanas pauzi. Bet pārāk ilgi es uz lasīšanas pauzes nevaru būt, jo kā lai savādāk attaisno nekā nedarīšanu.

Un tad skrollējot cauri Instagramiem es thebookboy kontā ieraudzīju, ka viņš ir sajūsmā par grāmatu “Snow Child”, un ja kaut kas patīk thebookboy, tad tas parasti patīk arī man, bet man vajadzēja vēl pārliecināties, vai tas gadījumā nav trilleris, kur Sniega Bērns visus miegā nomušī un līķiem apkārt uzceļ sniegavīrus, vai kaut kā tamlīdzīgi, bet nē. Gandrīz visas atsauksmes teica, ka grāmata ir maģiska un vēl dažas teica, ka tā salauzīs sirdi tūkstoš mazos gabaliņos (pārnestā nozīmē), un es uzreiz zināju, ka tā grāmata ir man.

Klik-klik, un pēc dažām dienām mans kārtējais Amazones gājputniņš bija klāt, un man bija ko darīt pa ceļam uz un no darba, un brīvdienās Marta varēja skatīties Cūciņu Pepu cik vien daudz gribēja, jo man bija Sniega Bērns.

Storijs sākumā ir diezgan drūms. Viss sākas pagājušā gadsimta 20-tajos gados, kad Meibela un Džeks, padzīvojis pāris apmēram mūsu vecumā, pārceļas uz Aļasku tālu prom no civilizācijas, lai skarbajos apstākļos sāktu jaunu dzīvi, iekoptu saimniecību un aizbēgtu no savas lielās sāpes – viņiem nav bērnu.

Dabas apraksti šai grāmatā ir perfekti, man parasti nepatīk un garlaiko un es šķiru pāri, lai nonāktu līdz action un lovei, bet te bija tieši kā vajag, īsi un kodolīgi, tie izteiksmīgi uzbūra acu priekšā ainu. Aina nebija diez ko laba – vientulība un sastingums gan dabā, gan pāra savstarpējās attiecībās, kur katrs atsevišķi klusām cieš par savu kopējo sāpi.

Tad viņi sapazīstas ar Bensoniem, kas dzīvo tai pašā apkārtnē, Esteri un Džordžu, un viņu trīs dēliem. Estere vispār bija mans mīļākais personāžs – tāda down to earth, no-nonsense praktiska sieviete. Man ir tāda draudzene. Tāda, pie kuras tu aizej ar Drāmu, bet viņa siltā mieriņā visu atšķetina un tu saproti, ka Drāmas nav. Tikai mana draudzene ir Esteres apgreidots variants, jo Estere par izskatu īpaši nerūpējās pat pēc maniem pieticīgajiem standartiem (es ar to domāju nevis nelakoja nagus, bet neiespringa uz asiņu nomazgāšanu no sejas pēc tītara nokaušanas), bet mana draudzene vienmēr izskatās lieliski.

Tātad Bensoni. Tā ir tāda forša ģimene, kur mājā visu laiku ir ārprātīgs bardaks un skaļas runas un smiekli (“Šī vieta pievelk dīvaiņus kā mušas. Mēs sevi pieskaitām pie normālajiem, un tas vien jau par kaut ko liecina”).

Pēc sirsnīga vakara ar Bensoniem Meibela un Džordžs atgriežas mājās pavisam aušīgā noskaņojumā, un sāk snigt, un viņi dodas rotaļāties sniegā, pikojas, un uzceļ mazu sniega vīru. Džeks sniegavīram uzzīmē skaistu meitenītes sejiņu, un Meibela atnes sarkanus cimdiņus.

Nākamajā rītā sniegavīrs ir sabrucis, cimdiņi pazuduši, un no mājas prom uz mežu ved bērna pēdiņas…Tālāk nestāstīšu, lai nav spoileris, bet grāmata tiešām salauž sirdi miljons gabaliņos. Arī labā nozīmē. OMG, Bensoni, šitos zelta cilvēkus, tā kā Jāzeps Limuzīnā Jāņu Nakts Krāsā, tikai krutāk.

Un vēl kas – lai šo grāmatu pa īstam izbaudītu, ir kaut drusciņ jātic brīnumiem. “Tev nav jāsaprot brīnumi, lai tiem ticētu, patiesībā Meibelai bija radušās aizdomas, ka ir tieši otrādi. Lai ticētu, varbūt tev ir jābeidz lūkoties pēc izskaidrojumiem un tā vietā jātur brīnums rokās cik vien iespējams ilgi, pirms tas iztek caur pirkstiem kā ūdens”.

Tiešām pieczvaigžņu grāmata, un tad man ienāca prātā, ka jāpastāsta par Sniega Bērnu arī Tev blodziņā.

Bet tad man vajag sākuma bildi, ar ziemu un bērnu protams, un tā sākās manas un stokholmiešu problēmas. Sniegs šogad pa visu ziemu ir bijis varbūt četras sniegpārsliņas, tāpēc man nebija bildes ar ziemu un bērnu. Bija bilde ar ziemu un bērnu no aizpagājušā gada, bet tur pusotru gadu vecais bērns stāv sniegā tālu prom no mājas vienā plānā krekliņā un es tādu bildi likt nevaru, atnāks vēl dienesti. Ne Stokholmas dienesti, te bērnus plikus vazāt pa ziemu ir ok, bet Latvijas.

Tā nu es sēdēju un šķendējos, ka šogad nav un vairs nebūs ziemas, ar ko izdekorēt bloga ierakstu, un tad man pēkšņi kolēģe saka – bāc, ziema nāk, pēc dažām dienām putenis! Es Tev saku, es varu pieburt visu tieši tādā izpildījumā kā esmu iedomājusies – kanēļmaizīti un vīru un tagad arī ziemu uz pāris dienām, lai var sabildēt bloga ierakstam.

Bet Sniega Bērnu paturi radarā, ir labs.