Man ir vesels albums ar vēstulēm, ko bērnībā rakstīju Krievijas Tālo Austrumu vecmammai. Saturs par 90% ir lielīšanās ar savām labajām atzīmēm un stučīšana par brāļa un draudzeņu nedarbiem. Pārējie 10% ir ceļojumu apraksti un eksistenciāli jautājumi. Šorīt, ļoti tematiski, uzdūros vēstulei feminisma noskaņās.

Vieta: Valmiera. Laiks: 1990./1991. gads, man 10 gadi.

“Mīļo vecmāmiņ!

Raksta Tava mazmeita Silvija.

Mums šobrīd ir skolēnu brīvlaiks. Man dienasgrāmatā ir 18 atzīmes. Viens trijnieks, un pārejie četrinieki un piecinieki. Brīvlaiks būs vēl vienu nedēļu. Es katru rītu eju laukā un mājās nāku tikai vakarā, kad ir jau tumšs. Es tā daru, jo ir ļoti labs laiks. Spīd saule. Tikai katru dienu ir ļoti auksts.

Laukā ir ļoti daudz meiteņu, jo ir brīvlaiks. Zēni mūsdienās ir pavisam nenormāli. Viņi katru dienu ķer meitenes un liek viņas cietumā. Cietums viņiem ir stroikā. Celtnieki tur izraka ļoti dziļu un platu Bedri. Tad malās salika ķieģeļus, un uz tiem virsū betonus un sanāca jumts. Un vēl tur ir tādas kā istabas. No katras ir divas vai trīs izejas. Tādas istabas ir apmēram astoņas. Bet vienai istabai ir tikai viena izeja. Ar durvīm. Vēl Bedrē ir kāpnes.

Un kad zēni noķer meiteni, viņi iespundē meiteni istabā ar durvīm. Un no turienes nekādi nevar aizbēgt. Un tāpēc, kad meitenes ierauga zēnus, viņas uzreiz skrien prom. Jo šajā istabā ir tumši un bailīgi. Agrāk es skrēju lēni, bet tagad esmu pieradusi un skrienu ātri. Un zēni nevar mani noķert.

Tikai vakar viņi mani noķēra un iesēdināja tumšajā istabā. Es nolēmu atriebties (go girl!!!!!). Kad viņi staigāja un sarunājās, es zagos viņiem pakaļ un noklausījos, ko viņi runā. Un tad viņi nolēma, ka ies staigāt uz Bedri. Bedrē ir ļoti interesanti. Tur varētu pat apmaldīties, ja tā būtu lielāka. Uz Bedri viņi gāja vakarā. Tur bija ļoti tumšs un neko nevarēja redzēt. Kad viņi staigāja pa Bedri, viņi paņēma līdzi lukturīšus. Zēni bija četri. Un viņiem bija tikai divi lukturīši.

Un tad es skaļi iekliedzos!!!! Puikas no bailēm tā sāka bļaut, ka es domāju, ka man pārplīsīs ausis. Bet tas man nepalika nesodīts. Šodien viņi mani sāka ķert un noķēra. Iesēdināja tumšajā istabā un noturēja tur laikam divas stundas. Mūsu klase 18. novembrī brauks uz cirku.

 

Uz redzēšanos.

Tava mazmeita

Silvija”