Ai, man te tikko bija sirdssāpes, un tad bija jādzer vīns, un mana fiška ar vīnu ir nevis zvanīties vai vilkt uz kašķi vai kaut kā tā, bet rakstīties, tā ka davai laižam, storijs par mūsu šīsvasaras kruīzu Stokholma-Latvija-Stokholma.

Vispār es biju solījusies uzrakstīt arī par pagājušā un aizpagājušā un aiz-aizpagājušā gada un citiem kruīziem, kas nu jau apauguši teikām un leģendām, bet man nesanāca. Un arī, tā pa lielam, sausais atlikums, ko vēlos danest tautās, ir divas lietas:

1. Mainīt divgadniecei kakainus pamperus jūras vidū vētrā ir baaaigi sūdīgs pasākums

2. Es zinu, kur Munks dabūja inspirāciju savai gleznai Kliedziens! Es redzēju identiskas klusu šausmu pārņemtas sejas, kad Kapteinis Mareks mani atstāja pie stūres un es gandrīz taranēju zvejas kuteri, izmainījāmies varbūt ar metru starp bortiem. Sorī veči, es tiešām nepamanīju. Un, tas ko mēs nesaprotam joprojām – kādēļ viņi klusēja, es gaidīju veselu birumu vārdu uz b burta pirms un pēc potenciālās kolīzijas, bet viņi neko, vienkārši klusi un ar atvērtām mutēm pavadīja mūs ar acu skatieniem. Varbūt šoks.

Nu tā, un tagad, kad mūsu burāšanas pēdējo piecgadi esam vairāk vai mazāk apskatījuši, es varu pievērsties šīsvasaras braucienam.

Kad piedzima Marta, man bija drusciņ identitātes krīze, jo man vajadzēja tās ikvasaras mocīb.., tobiš, atvaļinājumu, pie kā biju pieradusi iepriekšējā desmitgadē, kad mēs nedēļām triecāmies riņķī pa pasauli ar moci, bet tad izrādījās, ka burāšana ar mazu bērnu arī ir riktīgi foršas moc…, tfu, atvaļinājums, un tā nu mēs tagad katru gadu kūļājamies šurpu turpu pa Baltijas jūru. Vienīgais, tas bērns aug un pasākums arvien vairāk paliek par plezīru, šogad jau ļoti tuvu tam, bet nu nekas, gan jau mēs kaut ko uz priekšdienām sadomāsim.

Stokholma – Gotlande

Var braukt jūrai pāri uz Latviju pa taisno, bet tieši pa vidu ir omulīgi iekārtojusies Dievzemīte Gotlande, un, ja agri no rīta izbrauc no mājām Stokholmā, tad vēlu vakarā ir klāt Gotlandē un nakti var pārlaist ostiņā. Šoreiz mums arī nemaz nebija varianta laist pa taisno, jo virsū nāca vētra un laba laika pietika tikai tikt līdz Gotlandei.

Nakti pirms pārbrauciena es pavadīju bezmiegā un trauksmē, jo man joprojām ir ļoti liels respekts pret jūras plašumu. Kaut kāda baigi dziļā fīča tur ir, tad kad esi viens jūras vidū ar bezgalīgiem plašumiem uz visām pusēm un iešūpojies jūras ritmā, ir sajūta, ka var pietuvoties kaut kam lielākam, nekā spējam uztvert. Nu apmēram tā, ka, ja skudra pēkšņi vienā brīdī pilnībā saprastu Zemes ģeogrāfiju un ka viņa var izshēmot ceļojumu, teiksim, no sava Kolkas meža uz Amazones džungļiem. Domā viņai nenobruktu visi faili? Vot man arī dažreiz jūrā uznāk tā sajūta, ka var pēkšņi pietuvoties plašumam, no kura nobrūk faili.

Bet viss beidzās labi un tradicionāli, nevienam faili nenobruka, jūra bija mierīga-mierīga, ar foršu vējiņu, un mēs mierīgi un smuki pārčunčinājām pāri līdz Gotlandei un ap pusnakti pietauvojāmies savā ierastajā ostā Gotlandes ziemeļu galā Fårösund. Braucot pa šauro kanālu starp salām, man likās – nu kā te var dzīvot. Viss tāds garlaicīgs un nekāds un turklāt aukstas jūras vidū.

Bet nākamajās dienās, ko pavadījām Gotlandē gaidot, kad pāries lielie vēji, es ņēmu savus vārdus atpakaļ. Tāds foršs ziemeļu hipiju vaibs tur ir, ko agrāk nedabūjām izbaudīt, jo pirms tam bijām tikai pavadījuši dažas nakts stundas starp jūras pārbraucieniem.

Un Visbija man vispār nonesa jumtu, nu tāda skaistule! Stāvot kalna galā virs oranžajiem jumtiem ar jūru un kruīza laineriem fonā, man likās, ka atrodos kaut kur Dubrovņikos. Visbijā mēs bijām tikai uz pāris stundām, un ļoti gribas tur atgriezties. Mums patiesībā nebija plāna doties uz vecpilsētu, mēs tikai atkūlāmies no savas kamčatkas (džī, kas tā bija par loģistiku ar autobusiem un visu) līdz Visbijas nomalei uztaisīt covid testu un dabūt sertifikātu, un tad mēs google maps paskatījāmies, ka līdz vecpilsētai ir tikai pusstundas gājiens un nolēmām uzmest aci.

Bet gūglei man ir ieteikums ielikt atsevišķi maršruta opciju “gājiens ar bērnu,” jo mums pusstundas vietā tās bija apmēram divas – pa ceļam pilnīgi nevietā gadījās rotaļu laukumi, kur vajadzēja simts reizes “nobraukt tikai vienu reizīti” pa trubu, tad vajadzēja ēst, tad dzert, tad tualeti, tad saplīsa kurpe un ar to vairs nevarēja iet (skaidrs, ka varēja), tā ka vēl dabūjām iet veikalā pirkt botes, vārdu sakot es Visbijai raidīju ne tās augstākās vibrācijas no sērijas – labāk esi super skaista, lai tas viss būtu bijis tā vērts, citādi …

Un bāc, cik Visbija bija skaista, ar visām tām šaurajām stāvajām senajām ieliņām un rozēm un milzīgajām baznīcas drupām pašā centrā. Mēs staigājām pa drupām un Marta prasīja – mamm, te bija ballīte? (Uz mani neskaties, es nezinu, kur tas bērns ir rāvis, ka pēc ballītēm viss paliek drupās).

Uz vakaru atkūlāmies atpakaļ līdz savai ostiņai, tur vakariņas-dušas-nolikt Martu gulēt, un tad sakrālajā pirmsmiega Instagramu un tējas brīdī Mareks baksta savu jūras laika ziņu aplikāciju un domīgi saka – tieši tagad ir izveidojies laba laika logs no Gotlandes līdz Latvijai, un es viņam saku, nu davai tad braucam pāri tagad, un tā mēs atdevām galus un devāmies jūrā ar kursu uz Liepāju.

Gotlande – Liepāja

Ostiņā ūdens bija kā spogulis un cerējām uz mieriņu jūrā, bet kas tev deva, jūra vēl nebija nomierinājusies un viļņi dauzīja pamatīgi, sajūta kā jājot ar traku zirgu. Mums izbraucot bija plāns, ka jāguļ uz maiņām, un tā kā komandā es esmu kaut kas cīruļveidīgs un Mareks ekstrēmā pūce, tad nolēmām, ka vispirms gulēšu es un tad agri no rīta mainīsimes un pie stūres došos es.

Un tā es aizgāju gulēt kajītē laivas priekšā un tā bija tāda veļasmašīna! Kad, nu kad es sākšu mācīties no kļūdām un atcerēšos, ka viļņos man nevajag iet kajītē. (Nemācīšos jau, es vispār neatceros, kad es būtu iemācījusies no kādas kļūdas. Ā, kad taisa saldo desu, olas vajag karsēt lēnām, savādāk sanāks omlete. Bet vairāk neviena svarīga mācība tā ātrumā prātā nenāk).

Bet atpakaļ jūrā tātad. Man no visas tās mētāšanās palika nu tiiiiiiiik slikti, un beigās kā ķirsītis uz tortes – izrādās, es tai izbraukšanas steigā biju aizmirsusi aiztaisīt lūku, un kad viļņi palika tik lieli, ka sāka iet pāri klājam, mēs ar Martu dabūjām uz galvas spaini auksta jūras ūdens un Marta pamodās diezgan sašutusi un skaļos toņos izteica savu pretenziju, kas īsumā, cik es sapratu, bija kaut kas par – bāc vecīši, kā jūs besījat, nopietni, bija jābrauc naktī viļņos pāri jūrai, kāpēc nevarēja normāli pārgulēt ostā? Un lūku vismaz varēja aiztaisīt, kā lai guļ tagad pilnīgi slapjā gultā? Un jāatzīst, manas domas bija līdzīgas. Bet atpakaļ tak negriezīs, kas mēs, lūzeri kaut kādi?

Aizmidzināju Martu un izstreipuļoju ārā ieelpot svaigu gaisu un atžirgt, bet atžirgšana pēc tādas veļas mašīnas ir vairāku stundu jautājums, un mēs nolēmām, ka gulēt ies Mareks un uz Latviju mūs stūrēšu es. Kas principā ir diezgan riskants pasākums, bija tāds gadījums pirms pāris gadiem – Mareks aizgāja pagulēt bišķiņ un sirsnīgi nogulēja pusdienu, un man tikmēr bija uzdevums stūrēt gar Zviedrijas krastu, bet, kad Mareks pamodās, mēs kaut kā maģiski bijām jūras vidū pusceļā uz Somiju. Bet Mareks arī nemācās no kļūdām.

Un tā es paliku viena pati ar savu slikto dūšu un viļņiem un sudraba mākoņiem un zvaigznēm un gara stiprināšanai gribēju paklausīties kādu mūziciņu, a interneta ta jūras vidū nav, un Spotifajā vienīgā ielādētā liste bija Martas dziesmas, un tā es visu nakti braucu ar:

Lapsiņ Lapsiņ

Naāaāc pa durtiņām iekšā

Dzejolīti

Lasi lūdzu man priekšā

~Un vēlreiz visi kopā!!!~

Lapsiņ Lapsiņ

Naāaāc pa durtiņām iekšā

Dzejolīti

Lasi lūdzu man priekšā

###

Murgi.

Bet!! Pamazām slikta dūša mazinājās un jūra nomierinājās un sāka aust gaisma, un man atnāca tā ekstātiskā sajūta, kas vienmēr uznāk pēc šitādiem pārbaudījumiem un kāpēc man vajag tos dullos ceļojumus kā ēst – Silvij, bērniņ, tu reāli vari visu!

Nu un tālāk miers un diena un rāma jūra un pēcpusdienā sākām sazīmēt Latvijas krastus un tas vienmēr ir ļoti emocionāls brīdis, ak.

Liepāja – Rīga

Tad mēs padzīvojām pāris dienas pa Liepāju pie savējiem (karstums un jūra un lapseņšampis ierakts pludmales smiltīs, mmmm).

Un tad jau atkal nācās ķert labu laiku un šaut prom uz Rīgu. Mums tas parasti ir trīs dienu pasākums, šoreiz arī, no Liepājas līdz Ventspilij, tad līdz Rojai, un tad līdz Rīgai. Tā jau labi iemīta taciņa un tā stipri daudz pastāstīt par to nav iedvesmas, jo nu ko tur teikt, forši bija, pēc garā un viļņainā jūras pārbrauciena tāds relaksējošs familīseiling, pa dienu saule un jūra, vakaros ostiņas un krogi ar gardo Latvijas ēdienu.

Bet joprojām atceros laiku, kad tāds izbrauciens pa jūru gar krastiem man likās kaut kas ekstrēms un dūša bija papēžos un, kad rācijā pa 16. kanālu ir paziņojumi visiem kuģiem “All ships – all ships”, man vienmēr likās, ka saka – Oh shit Oh shit un ir iestājusies kaut kāda apokalipse un tūlīt būs viss. Marta savukārt uz laivas ir no apaugļotas olšūnas vecuma un viņai viss ir dziļā Ommmmmā. Kad ir lieli viļņi, Marta priekā spiedz “Batuts!!!!” vai “Karuseļi!!” un kad kāds runā pa rāciju, Martai vienmēr šķiet, ka viņi prasa kaut ko garšīgu. “Onkuļiem nav sviestiņš?”

Rīga

Nu un tad jau bija Rīgas nedēļa, bērnu nodevām vecvecāku aprūpē un paši normāli atlaidām. Es pilnīgi jūtu, ka ir lasītāju grupas, kas tagad nedaudz spriedzē gaida, kas tiks pastāstīts par Rīgu ;) Don’t worry my friends, what happens in Riga, stays in Riga ;)

Bet tā protams bija maģiski, es vienmēr atcerēšos siltos vakarus Andrejostā un visas tikšanās un pilnmēnesi starp jahtu mastiem, un arī visu to, ko es neatceros. Un arī spārnoto teicienu vācelīte tagad ir papildināta – ar “Kā tas tosols vispār tika līdz pudelei?” par nebaudāmiem dzērieniem, ā, un vēl par Tind…, oi, stop.

Uz priekšu atpakaļ

Un tad Rīga beidzās, un bija laiks posties prom, un tā mēs arī braucām, vispirms atpakaļ līdz Liepājai un tad atkal pāri jūrai, tur viss apmēram tas pats, kas šurpceļā. No interesantiem netipiskiem atgadījumiem – vienu brīdi mūs ielenca karakuģi, Mareks atkal tieši tad gulēja, nu kas tas ir, ka visas kataklizmas vienmēr notiek manā dežūrā!

Un viņš tāds samiegojies jautā – kā tur ir, viss labi? Un es arī godīgi ziņoju: priekšā negaiss un mūs ir ielenkuši karakuģi. Šitais viņam likās gana interesanti un viņš izvilkās laukā ievērtēt situāciju, paziņoja, ka kuģiem ir vācu karogi (kā mums tas palīdz??), uzblieza viena kuģa foto (es gaidīju, kad viņam to telefonu izšaus no rokām ar lielgabalu) un aizgāja atpakaļ gulēt.

Klau, bet zini, es jau te esmu atkal aizrakstījusies un man bail, ka es nepaspēšu pateikt svarīgāko, pirms Tev zūd pacietība, tāpēc sāksim ka noapaļoties.

Un tas svarīgākais ir – paskaties, ko visu es varu, ko mēs varam! Ceļot un ielikt feisbukā bildi peldkostīmā (sieviete!! pēc 40!! māte!!), un rakstīt, turklāt neliterārā latviešu valodā (tiešām, sorī, ja kāda jūtas pret valodu ir aizskartas, bet tāda ir mana balss), un pati izdarīt visas savas labās un sliktās izvēles, un, ja man kas nepatīk, uzsist kulaku uz galda ar tekstu “Kurš te ģimenē ir galvenais?!” (mēs visi trīs, protams, esam galvenie, sieviete un vīrietis un piecgadīgs meitēns).

#WomensRights

#WomenOfAfganistan

Par to šis viss bija. Cheers par mūsu brīnišķīgo brīvo dzīvi!