Gringo dienasgrāmatas (jeb kā mēs ar Yari-Kašmari braucām pa Peru)

Man dažreiz jautā, kurš no visiem ceļojumiem man ir vismīļākais/iespaidīgākais un visādi citādi vis-vis. Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt – katrs ceļojums ir vismīļākais, jo es ceļoju ceļošanas pēc un man nav nekādu veiksmīga vai neveiksmīga ceļojuma kritēriju. Bet, ja man ļautu izvēlēties, kurus trīs savus ceļojumus izdzīvot vēlreiz, es teiktu:

1) Braucienu ar motorolleri uz Nordkapu (jo tā laikā pa īstam sapratu, ka nekas nav neiespējams);

2) Ceļojumu uz Kubu (jo tas mums pavēra zemūdens pasaules priekškaru);

3) Un, viennozīmīgi, ceļojumu uz Peru (jo neviena cita līdz šim apmeklētā valsts nav bijusi tik skarbi skaista, maģiska un noslēpumaina).

Nordkapa un Kubas piedzīvojumi jau ir aprakstīti, pienācis laiks vēlreiz izdzīvot Peru ceļojumu.

02/01/2011 Lidojums Stokholma-Amsterdama-Lima

Tikko vienā no saviem mīļākajiem ceļojumu blogiem landlopers.com atklāju, ka, izrādās, daudzi cilvēki ceļojumu plānošanai pieiet ar tādu vērienu, kāds man pat sapņos nav rādījies: ar Excel tabulām, kur pa dienām un stundām izstrādātas aktivitātes un iespējamie back-up varianti gadījumiem, ja kaut kas noiet šķībi. Mana pieeja ir pilnīgi pretēja  – pēdējā brīdī pirms ceļojuma nopirkt Lonely Planet ceļvedi un lidojuma laikā to izraut cauri, lai gūtu aptuvenu nojausmu par vietām, kuras vajadzētu apskatīt.

Peru gadījumā laika neatlika arī tam, jo tā arī nepaspēju pirms atvaļinājuma tikt galā ar visiem darbiem. Tādēļ lielāko daļu lidojuma pavadīju transā pēc 31.decembra un 1. janvāra negulētajām naktīm, lēnām reibstot no lēta sarkanvīna un rakstot šefam runu par alkohola kaitīgo ietekmi uz ekonomiku, veselību un vispār visu. Šefs pēc tam teica, ka šī runa man esot padevusies īpaši laba, tāda dzīva un dinamiska, diez kur slēpjoties noslēpums? Noslēpuma nav, to jau vēl Hemingvejs teicis, ka rakstīt vajag reibumā, bet rediģēt – skaidrā. Tas attiecas arī uz runām par “fui alkoholam”.

Vakarā ierodamies Limā, kur esam pasūtījuši vienkāršu viesnīcu/hosteli pirmajai naktij Limas modernajā Miraflores rajonā un arī viesnīcas piedāvāto transfēru no lidostas. Esam pamatīgi pārguruši, tādēļ izskrienam ļoti īsā apgaitā par rajonu, nopērkam vakariņām augļus un saldējumu, un atlūstam viesnīcas numurā – es tā arī aizmiegu ar gaisā paceltu roku un pusrakstītu īsziņu mammai, ka viss kārtībā, esam laimīgi nonākuši Peru.

03/01/2011 Lima – Paracas

No rīta pamostamies svaigi kā gurķīši un pabrokastojam. Brokastīs supergarda svaigi spiestu augļu sula, tostermaizes un šķīstošā kafija, kas mūs vajā visu ceļojumu – vienkāršajos Peru viesu namos, kuros pārsvarā apmetamies, nepasniedz dabīgo kafiju (un mēs esam īstas kafijas atkarīgie).

Pabrokastojuši, dodamies ielās meklēt auto nomu, ar neiespējamo misiju atrast auto pa lēto. Uz Peru esam atbraukuši sev raksturīgajā pofigismā ar nepietiekami daudz naudas un ar ideju, ka gan jau kaut kā naudas problēma atrisināsies pati no sevis. Varbūt lidmašīna turpceļā būs pārbukota un tad var tikt pie prāvas kompensācijas, ja labprātīgi piekrīt braukt ar citu reisu. Vai arī Peru viss izrādīsies daudz lētāks nekā domāts, vai vinnēsim loterijā, vai darbā prēmiju iedos.

Lētākais, ko atrodam, ir Toyota Yaris, par 800 USD uz 18 dienām un 4500 km nobraukuma limitu (papildus tiek arī nobloķēta drošības nauda uz konta). Nomā mums liek obligāti ierakstīt ceļojuma maršrutu dokumentos un biedē, ka, ja apstādinās policija un atradīsimies kaut kur citur, būs nepatikšanas. Aši velkam ārā ceļvedi un sākas ceļojuma plānošana. Nepaiet ne 3 minūtes kā ceļojuma plāns izstrādāts – mēs brauksim pa Gringo trail, kas ietver populārākos Peru brīnumus, par kuriem esmu mācījusies vēl skolā – Nazca tuksneša līnijas, Titikakas ezeru un, protams, manu dzīves lielo sapni – Maču Pikču. Saņēmuši pēdējās norādes (liet vismaz 95.markas benzīnu un nekādā gadījumā nebraukt naktī), dodamies ceļā.

Tikšana ārā no Limas izvēršas par īstu pārbaudījumu – GPS naudas taupīšanas nolūkos neiznomājām, smārtfonu mums toreiz nebija, savukārt drukātā karte izrādījās gandrīz nederīga – mērogi atšķīrās, ielu nosaukumi dabā vai nu nesakrita, vai vispār nebija norādīti. Pēc pāris stundām tiekam ārā no Limas un pat uz pareizās maģistrāles, kas ved gar Kluso okeānu uz dienvidiem. Pa pilsētu mūsu Yaris gāja tīri žirgti, bet to pašu nevarēja teikt par maģistrāli – izgājām uz apdzīšanu, gāzes pedālis grīdā, bet nekas nenotiek. Tā Yaris tika pie iesaukas Yaris-Kašmaris.

Braucam gar okeānu, pāris reizes piestājoties, lai izbaudītu skatu un pirmo reizi mūžā iemērktu kājas Klusajā okeānā. Klausot nomas darbinieces norādījumiem, jau pēcpusdienā sākam lūkoties pēc apmešanās vietas un paliekam ciematiņā Paracas. Pavakariņojam vienkāršā ēstuvītē okeāna malā, iedzeram aliņu un izbaudam – silto vakaru, okeāna šalkoņu un brīnišķīgo sajūtu, ka ceļojums un atvaļinājums ir tikai sācies un viss vēl priekšā.

04/01/2011 Paracas-Nazca

No rīta pieņemam lēmumu nebraukt uz netālu esošajām Ballestas salām, kuras mēdz dēvēt par mazajām Galapagu salām. Varbūt kādreiz izdosies aizbraukt uz īstajām Galapagu salām, mums šajā braucienā maksimāli jātaupa, un cenas laivu braucieniem uz Ballestas bija padārgas.

Uzņēmuši kursu uz Nazca pilsētu, turpinām ceļu pa Gringo trail un iebraucam tuksnesī apskatīt milzonīgās smilšu kāpas pie Huacachina ciemata. Ja ir vēlēšanās, pa kāpām var braukt ar sniegadēļiem vai slēpot, bet mums pietika tāpat vien pavērot. Visapkārt nebija neviena cilvēka, tikai mēs un džipu atstātās sliedes smiltīs.

IMG_7435

Skaidrs, ka braukt ar Yari-Kašmari pa mīksto smilšu tuksnesi nebija laba doma, bet mums ļoti gribējās apskatīt majestātiskās kāpas – jo dziļāk tuksnesī, jo skaistāki skati. Brīdī, kad vīrs man pacietīgi jau kuro reizi skaidroja atšķirību starp uzsēšanos un iesēšanos, tas arī notika – vai nu uzsēšanās, vai iesēšanās, vai abas kopā (es tā arī nesapratu atšķirību). Pēc krietnas rakšanās un stumšanas tikām ārā un sapratām, ka ekskursiju pa tuksnesi turpināt neizdosies.

Pirms Nazca pilsētas uzkāpjam skatu tornī, no kura varot mēģināt saskatīt leģendārās līnijas, bet neko neredzam. Nazca līnijas ir viena no pasaules lielajām neatklātajām mistērijām. Tās veido vairāk kā 800 līnijas, 300 ģeometriskas figūras un 70 dzīvnieku un augu attēlu. Līnijas ir milzīgas izmēros (lielākās dzīvnieku figūras 180 metru lielas), bet seklas, tādēļ redzēt tās var tikai no putna lidojuma. Stāvot tām tieši blakus uz zemes, vai pat pakāpjoties skatu tornī (paši pārbaudījām abus variantus) neko nevar redzēt. Nav zināms, kas un kādēļ ir izveidojis šīs līnijas, tās tika nejauši atklātas pagājušā gadsimta sākumā, un kopš tā laika arheologi un vēsturnieki ir lauzījuši galvas par to izcelsmi. Pārsteidzoši, ka tuksnesī, kur visu laiku plosās smilšu vētras (paši tādu piedzīvojām) seklās līnijas netiek aizputinātas.

Pēdējais dienas darbiņš – aizbraucam uz Nazca lidlauku sarunāt lidojumu virs līnijām nākamajai dienai. Cena izrādās vēl dārgāka kā baidījāmies, 110 USD no cilvēka, bet ko padarīsi – brīnumu redzēt gribas. Vakaru pavadam, klaiņojot pa Nazca pilsētu un vakariņojot kārtējā Lonely Planet ieteiktajā autentiskajā, vietējo iecienītajā krodziņā. Krodziņu piemeklējis tas pats liketenis, kas daudzas vietas, kas tiek iekļautas šajā ceļvedī – tas ir tūristu pilns, katram padusē Lonely Planet ceļvedis, cenas cēlušās trīskārt, un no vietējiem vairs ne miņas.

05/01/2011 Nazca-Sacaco-Puerto Inca

Lielā diena ir klāt, braucam uz lidlauku, kur mums pieteikts ierasties 9.30, bet mēs, drošs paliek drošs, esam uz vietas jau 9.00. Mums liek gaidīt, ko mēs arī darām, līdz ieraugām rosību pie mūsu lodziņa, un ar austrumeiropiešu rūdītajām muguras smadzenēm sajūtam, ka tas, kas notiek, nav mums par labu. Un tā arī ir – izrādās, vietējā tūroperatore grib sarunāt lidojumu saviem klientiem, bet tā kā viss sen norezervēts, ir radies nelietīgs plāns mūsu vietā iesēdināt viņus. Lidojumi tiek veikti ar mazajām lidmašīnām, kur pieļaujamo svaru aprēķina ļoti precīzi (pat somas lika atstāt uz zemes), un mūsu abu vietā var iesēdināt trīs kalsnus japāņus – lidmašīnas operatoram papildus 110 dolāru ienākumi un motivācija pakļauties tūroperatores spiedienam. Bet savu taisnību tomēr izcīnam, un tiekam pie lidojuma.

Kolibri attēls
Kolibri attēls

30 minūšu ilgais lidojums izrādās nopietns pārbaudījums vestibulārajam aparātam – ne velti tikām brīdināti, ka šajos lidojumos vemj katrs trešais. Prieks un apbrīna par milzīgajiem zīmējumiem, ko redzu pa lidmašīnas logu, mijas ar centieniem nesākt vemt, īpaši kad blakussēdētājai un viņas draugam palika slikti. Žēl, ka nebija līdzi kaut kas dzerams, kāds ābols vai ledenes, tas būtu palīdzējis un ļautu vairāk pievērsties piedzīvojumam, nevis koncentrēties uz fizioloģiju. Pēc 30 minūtēm lidojums ir beidzies, ķeksītis dzīves obligāto piedzīvojumu sarakstā ievilkts. Tas viss bija kaut kā tik sirreāli, ātri, un galvu un dūšu reibinoši, ka tā pa īstam pat nespēju aptvert notikušo.

Nedaudz atguvušies no reibinošā piedzīvojuma, turpinām ceļu par Gringo trail un tuksnesī piestājam vietā, kas saucas Sacaco. Tā atrodas vairākus kilometrus no okeāna, bet senos laikos šeit bijusi jūra, tāpēc tuksnesi veido sadrupuši gliemežvāki. Ceļvedī solīts, ka, ja labi meklē, varot atrast seno jūras mošķu zobus. Ložņājam pa tuksnesi nepilnu stundu, līdz tiešām tiekam pie savas trofejas – milzīga zoba, kas, šķiet, varētu būt piederējis haizivij.

IMG_7649

Pa nakti apmetamies Puerto Inca – tas ir smuks vientulīgs līcītis, pie kura uzbūvēta ļoti vienkārša viesnīca un turpat atrodas senas inku drupas, gan diezgan slikti saglabājušās. Sākumā viesnīca ir pārpildīta, bet izrādās, ka visi tūristi ir bijuši apskatīt drupas un ietur maltīti pirms došanās prom. Viņi aizbrauc un viesnīca, inku drupas un skaistais līcis paliek mūsu rīcībā. Ceļvedī teikts, ka no šīs vietas senajos laikos skrējēji uz Kusko piegādājuši svaigas zivis. To grūti iedomāties, mums ar Yari-Kašmari līdz Kusko vēl braukt un braukt!

Jau pa tumsu dodamies izstaigāt drupas, diezgan spocīga sajūta (iedomājamies filmu Mūmija un tamlīdzīgus šedevrus), tāpēc pēc atgriešanās istabiņā pamatīgi pārbīstos, kad no skapja izdzirdu dīvainas skaņas. Bet tas nebija inku spoks – kamēr sēdējām uz terases un dzērām ikvakara alu, kāds kaķis bija iemucis iekšā pa atvērtajām durvīm un uz skapjaugšas iekārtojies gulēt.

06/01/2011 Puerto Inca – Camana

Izbaudām pēdējo karsto un saulaino vasaras dienu – jau nākamajā dienā plānojam doties iekšā kalnos un tur pavadīt lielāko daļu ceļojuma. Ņemot vērā iespaidīgo augstumu (3-4 tūkstoši metru virs jūras līmeņa) un lietus sezonu, kas kalnos ilgst no decembra līdz martam, uz vasarīgu laiku turpmākajās desmit dienās neceram.

Apmetamies vienkāršā viesnīcā netālu no Camana pilsētas – pie lielceļa un netālu no okeāna krasta. Pēcpusdienā aizbraucām uz nomaļu pludmali, kur bijām vienīgie cilvēki, cik tālu vien acis rādīja, un izbaudījām brīnišķīgu pēcpusdienu. Ap saulrieta laiku no smiltīm sāka rāpties ārā tūkstošiem mazu krabīšu, un kādu laiku izklaidējāmies, dzenājoties tiem pakaļ. Tā aizrāvāmies, ka gandrīz palaidām garām pasakaini skaistu mirkli: visa pasaule – okeāns, debesis, kalni – iekrāsojās maigā oranžīgā gaismā un milzīga sarkana saule nogrima aiz horizonta. Tai brīdī man likās – šis ceļojums man jau devis tik daudz, ka būtu nepateicības augstākā pakāpe pat cerēt uz kaut ko vairāk. Bet Peru viss ir pārākajā pakāpē un elpu aizraujoši skati un vēstures mistērijas ir ceļotāja ikdiena.

IMG_7806

IMG_7839

IMG_7846

07/01/2011 Camana – Toro Muerto – Arequipa

No Camana dodamies kalnos iekšā, virzienā uz Peru 2. lielāko pilsētu Arequipa. Pa ceļam iebraucam apskatīt aptuveni 1200 gadu senos klinšu zīmējumus Toro Muerto. Arī par šo zīmējumu izcelsmi vienas noteiktas versijas nav. Klintis un akmeņi ar cilvēku un dzīvnieku attēliem atrodas ļoti plašā teritorijā un ir ārkārtīgi karsts; pastaiga, lai arī interesanta, izvēršas par diezgan grūtu fizisku pārbaudījumu.

IMG_7861

Pēc tam gribam doties pa kalnu ceļiem uz Kolkas kanjonu, bet ceļš ir ļoti sliktā stāvoklī un mūsu Yarim-Kašmarim nepārvarams, tādēļ nolemjam braukt uz Arequipa pilsētu un uz Kolkas kanjonu doties no turienes, cerībā uz labāku ceļu. Arequipa apmetamies viesnīcā La Casa de Melgar, ko droši varu likt savā visu laiku kolosālāko viesnīcu topā: tā atrodas 18.gadsimta ēku kompleksā, ar romantiskiem iekšpagalmiem, veclaicīgām mēbelēm un dekoru.

Vakarā izejam pastaigā pa pilsētas centru – ļoti skaista koloniālā ahitektūra. Piestājam pie bankomāta izņemt naudu un, vēl ātrāk nekā gaidīts, ieraugām paziņojumu, ka kontā vairs nekā nav. Mums šis tas ir izņemts arī skaidrā, bet, ja ar to gribētu iztikt visu ceļojumu, nāktos gulēt mašīnā, pārtikt no maizes un ūdens, dramatiski samazināt nobraukto kilometru skaitu, lai ietaupās benzīna nauda, un aizmirst par Maču Pikču un citu vēsturisko objektu apmeklējumu, kur ieejas biļetes ir ļoti dārgas. Gulēt mašīnā un pārtikt no maizes man nav problēmu, bet atteikties no Peru brīnumu apskates gan būtu ļoti žēl. Metam kaunu pie malas un prasam draugiem, vai viņi var aizdot. Un viņi var (vēlreiz liels paldies, draugi, bez jums es nebūtu varējusi piepildīt sapni par Maču Pikču).

08/01/2011 Arequipa

Visu dienu relaksēti dzīvojamies pa Arequipa. Vispirms lēnā garā vēlreiz izstaigājam vecpilsētas centru un drusku paejamies arī tālāk, bet jau ļoti drīz ēkas paliek arvien noplukušākas un cilvēki ne tik ļoti uzticību izraisoši, tādēļ dodamies atpakaļ. Arī ceļvedī teikts, ka drošības dēļ pārāk tālu no centra aizklīst nevajag, īpaši pēc tumsas iestāšanās. Jāsaka, ka tādi brīdinājumi bija par lielu daļu vietu, kuras apmeklējām Peru. Pārāk likteni neizaicinājām, bet nebija arī tā, ka līdz ar tumsas iestāšanos ieslēgtos viesnīcas numurā. Un tomēr, visa ceļojuma laikā nevienu pašu reizi neizjutām ne mazāko apdraudējumu. Kaut kāds pamats brīdinājumiem droši vien ir, bet, ja nebūtu tos lasījusi, neiedomātos, ka drošība varētu būt problēma.

Pēc tam vairākas stundas pavadām Santa Catalina klosterī, kas tiek dēvēts par fotogrāfa sapni, un tā arī ir: pat tādi amatieri kā mēs bez grūtībām tikām pie pāris skaistiem kadriem, atlika tik bliezt.

IMG_7983

IMG_8060

Klosterim ir interesanta vēsture – to 1580.gadā nodibināja bagāta atraitne un rūpīgi atlasīja mūķenes. Visas nāca no bagātākajām Spānijas ģimenēm, kur tradicionāli otrais bērns tika veltīts Dievam un devās klosterī. Šai klosterī greznība un trakas ballītes sita augstu vilni līdz pat 1871.gadam, kad augšas nolēma, ka nu jau iet par traku un ir laiks drusku samazināt apgriezienus un uzvesties kā normālā klosterī pienākas.

09/01/2011 Arequipa – Cabanaconde (Kolkas kanjons)

Pametam Arequipa un dodamies uz Kolkas kanjonu. Bāka diezgan tukša, bet negribējās haotiskajā pilsētas satiksmē meklēt benzīntanku, tāpēc nolemjam uzpildīties kaut kur pa ceļam. Tomēr apkārtne paliek arvien tuksnesīgāka un brīdī, kad benzīna atliek tik daudz, lai pietiktu atgriezties izejas punktā, dodamies atpakaļ. Izrādās, ka pareizi darījām, jo benzīntanku šai apkārtnē nav – jāpildās vai nu Arequipa vai Puno pie Titikakas ezera. Kārtējo reizi esam pārkāpuši likumu – mazapdzīvotās vietās uzpildīties vienmēr, tiklīdz atlikusi pusbāka.

Uzpildījušies, dodamies atpakaļ. Pamazām laiks apmācas un kalnos paliek pavisam auksts, savelkam džemperus un biezās jakas. Ceļš diezgan slikts, bet Yaris-Kašmaris tiek galā labi. Skati ir aizraujoši pat pēc Peru augstajiem standartiem. Kanjons ir 100 kilometru garš, dziļākajā vietā 3191 metru dziļš (divreiz dziļāks kā Amerikas Lielais Kanjons) un to ieskauj vairāk kā 6000 metru augsti vulkāni. Tūristu nav, tāpēc paveicas ieraudzīt majestātiskos kondorus planējam virs kanjona (kondoriem nepatīk burzma, tādēļ ceļojot lielās tūristu grupās tos ieraudzīt ir ļoti grūti).

IMG_8314

Pa nakti paliekam kalnu ciematiņā Cabanaconde, kas izskatās kā izmiris, tikai dažviet pagalmos var dzirdēt kādu mājdzīvnieku – ēzeli, cūku vai vistu. Centrālajā laukumā slēgto iestādījumu izkārtnes (viesnīca, ēstuve, Wi-Fi kafejnīca) liecina, ka tūristi šeit mēdz būt, bet acīmredzot esam pilnīgā nesezonā. Mums nav it nekādu iebildumu.

10/01/2011 Cabanaconde – Puno (Titikakas ezers)

Visu dienu braucam līdz Titikakas ezeram. Brauciens norit lielā augstumā, ap 4000 metru virs jūras līmeņa. Ir grūti elpot, galvā spiež, noiet dažus metrus sķiet milzīga slodze un arī Yarim-Kašmarim nav viegli tādā augstumā, bet vismaz skaidrs, ka augstuma slimības mums nav – ir cilvēki, kas šādā augstumā vairs nespēj uzturēties. Citus ceļotājus nemana un esam viens pret vienu ar skarbi skaisto dabu – augstkalnu tuksneši, vulkāni, sālsezeri, flamingo bari, lamas… Iespaidu paspilgtina laikapstākļi – debesis ir violetas un ik pa laikam mūs pārsteidz kāda lietusgāze. Elsdami un pūsdami vairākas reizes raušamies no mašīnas, lai uztaisītu kārtējo skaisto bildi.

IMG_8418

Pēcpusdienā nonākam Puno un veicam pēdējo izmisīgo mēģinājumu apturēt manu tuvojošos saaukstēšanos – kafejnīcā pasūtam vistas zupu un kokas tēju. Kokas lapām, kā zināms, piemīt viegla narkotiska iedarbība, tāpēc mani pārņem vilšanās, kad gaidītās eksotiskās dziras vietā man atnes kaut kādu maisiņtēju. Bet nu paldies par to pašu – esam pārsaluši, līst lietus un nav vairāk par 10 grādiem, tāpēc prieks par jebko karstu. Uzkrītoši, ka ļoti daudzi tūristi staigā šķaudīdami un šņaukādamies – laikam pāreja no pieokeāna karstās vasaras uz augstkalnes aukstumu komplektā ar retināto gaisu ir pārbaudījums daudziem.

11/01/2011 Titikakas ezers

No rīta pamostos saaukstējusies – retinātajā gaisā apmēram 4000 metru augstumā tā ir diezgan dramatiska diagnoze, bet vēlme apskatīt ezeru tomēr spiež vilkties (burtiskā nozīmē) uz priekšu. Vispirms mēģinam pabarot Yari-Kašmari: nomā mums stingri pieteica liet 98. vai sliktākā gadījumā 95.markas benzīnu, bet jau labu laiku neko tik glaunu neesam redzējuši. Tādu mantu nedabūjam arī Puno un, tā kā bāka tukša, pārmetam krustu un lejam labāko, ko var nopirkt -90to. Yaris jau tā knapi kust, tādēļ bažījamies, ko šis teiks par tādu joku, bet, gods kam gods, šoreiz Yaris nepievīla.

Dodamies apkārt ezeram, uz Bolīvijas pusi. Sākumā nekas īpašs no tā ezera nav, bet jo tuvāk Bolīvijas robežai, jo skaistāki skati un ezers paliek pavisam varens – liels kā jūra, neredz ne gala, ne malas. Un atkal – flamingo. Braucot paveras pavisam eksotiski skati no vietējo iedzīvotāju dzīves – gandrīz visas sievietes laukos rosās tradicionālajos tērpos: garos krāsainos brunčos, cepurēs, garie melnie mati visām sapīti divās resnās bizēs. Laukus apstrādā ar mūļiem un arkliem, ražas novākšanai izmanto sirpjus – kaut kas tāds ir redzēts tikai filmās.

IMG_8545

12/01/2011 Puno – Kusko

Dodamies Kusko virzienā, pa ceļam apmeklējam Sillustani apbedīšanas torņus, kas, tāpat kā inku būves, liek arheologiem neziņā raustīt plecus – kā senie cilvēki ar primitīviem instrumentiem spēja apstrādāt daudzas tonnas smagos akmeņus tik perfekti, ka tie izskatās kā ar lāzeri sagriezti un perfekti turas kopā bez jebkādām saistvielām?

Ceļā pamazām sāk mainīties apkārtne – augstkalnu tuksnesi nomaina zaļāki un auglīgāki lauki, ieraugam arī pa kādam kokam. Ierodamies Kusko, iekārtojamies savā hostelī un izejam pastaigā pa pilsētu. Sajūtas tieši tādas kā brīdīnāts ceļvedī – tūristi ir staigājošie bankomāti un miera nav ne mirkli, kāds visu laiku mācas virsū un grib kaut ko nopārdot vai vienkārši izdiedelēt. Sajūta vēl vairāk pastiprinās, kad tūrisma informācijas birojā uzzinām, ka uz Maču Pikču nevar aizbraukt ar mašīnu, ir jābrauc ar vilcienu. Tā nebūtu problēma, ja vien mums abiem par pāris stundu braucienu tas neizmaksātu ap 200 USD. Pie šīs valsts nabadzības līmeņa un darbaspēka izmaksām tas liekas īsts rekets. Bet izvēles nav, tāpēc nopērkam lētākās iespējamās biļetes uz aiz-aiznākamo dienu un dodamies ielās – turpināt atkauties no uzmācīgajiem tirgoņiem.

Toties vakariņas ir garšīgas, lētas un izklaidējošas – pie blakusgaldiņa puiši ilgi nevar izvēlēties, ko pasūtīt, un beigās paprasa kaut ko tipiski nacionālu. Viesmīlis piedāvā guinea pig – jūrascūciņu, un  abi piekrita. Vajadzēja redzēt viņu sejas, kad atnesa pasūtījumu – nabaga zvēriņa kārnais ķermenītis, ar visu galvu un smuki saliktām ķepiņām, rosināja visādas emocijas, bet apetīti noteikti nē.

13/01/2011 Kusko

Dienu pavadām Kusko apkārtnē, apbrīnojot mistiskās, it kā inku celtās būves. Vispirms apmeklējam Qorikancha templi Kusko centrā – tā ir kristiešu baznīca, kas uzcelta ap seno templi. Templis senos laikos esot bijis viss klāts zeltā, bet arī tas, kas palicis, ir vairāk kā iespaidīgs – kārtējie akmens bluķi, sagriezti kā ar lāzeri un salikti viens uz otra tik perfekti, ka starp tiem nevar ieslidināt pat papīra lapu. Šeit nostiprinām savu pārliecību, ka viss, ko it kā cēluši senie inki, patiesībā ir citu, daudz attīstītāku civilizāciju roku darbs.

Pēc tam ar taksi aizbraucam uz seno cietoksni Sacsayawaman, tas atrodas virs Kusko pilsētas un nolemām turpceļu veikt ar auto un atpakaļ kāpt kājām. Sacsayawaman cietoksnī akmeņu apstrāde ir vēl augstākā līmenī kā pirms tam redzētais: daži no precīzi sagrieztajiem un cieši viens otram piegulošajiem akmeņiem ir 300 tonnu smagi. Daudzi akmeņi zemestrīču rezultātā ir novēlušies zemē un mūsdienās tos neviens neprot atlikt atpakaļ, tie ir pārāk smagi.

IMG_8713

Cietoksnis ir ārkartīgi iespaidīgs, bet tas, ko mēs redzam, ir tikai aptuveni 20% no bijušās godības. Pārējais vai nu cietis zemestrīcēs vai arī vieglākie akmeņi aizvelti lejā uz Kusko spāņu konkistadoru vajadzībām: no precīzajiem akmeņiem uzbūvētas daudzas mājas un baznīcas. Konkistadori uzskatīja, ka akmeņus ir apstrādājuši demoni, jo cilvēki neko tādu paveikt nevarētu. Tas gan viņiem netraucēja demonu akmeņus izmantot savu baznīcu pamatiem.

14/01/2011 Kusko – Ollantaytambo

No Kusko dodamies virzienā uz Ollantaytambo, no kurienes mums nākamajā rītā vilciens uz Maču Pikču – tā sanāca lētāk nekā braukt pa taisno no Kusko un mēs, kā zināms, taupām, kā nu mākam. Vispirms pa ceļam apskatām vēl vairākas inku pilsētas ap Kusko – lai apmeklētu Sacsayawaman drupas iepriekšējā dienā, bija jāiegādas boleto turistico, kas ietver ieeju daudzās citās drupās un muzejos. Bija smuki un interesanti, bet ne tik iespaidīgi kā viss līdz šim redzētais.

Pēc tam aizbraucam līdz Pisac, kas ir viena no inku citadelēm tā saucamajā Svētajā ielejā. Šī vieta noteikti ir apmeklēšanas vērta (un ieejas maksa iekļauta boleto turistico). Atrašanās vieta ir ļoti gleznaina, kalnos, ar iespaidīgām lauksaimniecības terasēm. Arī šeit redzami precīzie akmeņi, kurus nu jau kā pašu par sevi saprotamu piedēvējam nezināmajām civilizācijām. Milzīgs šīs vietas pluss ir tas, ka to apmeklē salīdzinoši maz tūristu (vai arī mums ļoti paveicās). Tas radīja pa īstam noslēpumainu atmosfēru.

Pievakarē ierodamies Ollantaytambo, kas izrādās mazs mīlīgs ciematiņš. Smejamies kā kutināti par to, ka uz ciemata galvenās ielas ir salikti gulošie policisti. Bedres uz ceļa ir tik milzīgas, ka gulošie policisti ir ceļa līdzenākā daļa. Vakariņās uzēdam garšīgākos buritos pasaulē ceļveža ieteiktajā krodziņā un laicīgi dodamies pie miera – nākamajā rītā izbraukšana uz Maču Pikču paredzēta ļoti agri.

IMG_8868

15/01/2011 Maču Pikču

No rīta ceļamies īsi pēc 4, lai paspētu aiziet līdz diezgan patālu esošajai stacijai, no kurienes sešos atiet vilciens. Par brīnumu, agrā celšanās nekādas īpašās problēmas nesagādā – laika joslu maiņa joprojām liek par sevi manīt, arī divas nedēļas pēc ierašanās Peru. Vilciens ir ļoti moderns, un ainavas aiz loga brīnišķīgas – braucam gar upi cauri džungļiem. Pēc aptuveni pusotras stundas nonākam pilsētiņā Aguas Calientes, no kurienes uz Maču Pikču kursē autobusi. Pēc 20 minūšu brauciena pa stāviem kalnu ceļiem esam klāt Maču Pikču.

Maču Pikču ir mans lielais sapnis vismaz no vidusskolas laikiem, tāpēc mani pārņēma milzīga vilšanās par to, ka Maču Pikču manī sākotnēji neizraisīja nekādas speciālas sajūtas, jo tas izrādījās viens ārkārtīgi komercializēts pasākums. Es, protams, negaidīju, ka Maču Pikču varēšu izbaudīt vienatnē, bet tas, kas tur darījās, bija par traku. Milzīgi cilvēku pūļi un sajūtas kā futbola stadionā, jo 1) daudzi tūristi bija grupās un valkāja vienādus T-kreklus un 2) apsargi visu laiku pūta svilpēs un vicinājās ar rokām, ja kāds darīja kaut ko neatļautu. Un kaut ko neatļautu kāds darīja nepārtraukti.

Atļautās un neatļautās darbības tika noteiktas pēc tūrista izcelsmes. Piemēram, mēs, paklausot norādījumiem, neienesām iekšā ne ūdeni, ne pārtiku, bet lielajā karstumā ātri sagribējās dzert, tādēļ nolēmu pakāpties burtiski pussolīti no iezīmētās takas un padzerties no kāda strautiņa, un uzreiz dabūju noraidījumu, ups, svilpienu. Tai pašā laikā kāda peruāņu ģimene tieši inku drupās bija sarīkojusi pikniku ar visiem atribūtiem, ieskaitot rozā torti un plastmasas galda piederumiem, kas ik pa laikam gāja pa gaisu, bet par to neviens neuztraucās.

Norijuši pirmo īgnumu un vilšanos, devāmies apstaigāt plašo kompleksu. Maču Pikču bildēs ir redzēts daudzreiz, bet piedzīvot to pašam, protams, ir kaut kas cits. Skatījāmies un bildējām -perfektās būves, kalnu un lietusmežu ainavas, apkārt brīvi klīstošās lamas. Skatoties uz vairumu tūristu, oma uzlabojās, jo tikai tad piefiksējām savu labo pašsajūtu: lielākā daļa tūristu Maču Pikču apmeklēja kā pirmo augstkalnu objektu un mocījās ar augstuma radītajām galvassāpēm, vājumu, elpas trūkumu un pārējiem priekiem. Savukārt mums pēc Titikakas ezera tā bija nolaišanās zemākos augstumos, tāpēc izbaudījām enerģijas pieplūdumu un rikšojām visiem garām kā tādas kalnu kazas.

Visu dienu pavadām, klīstot pa milzīgo kompleksu, tai skaitā tā attālākajiem nostūriem, jo laika mums bija daudz: vilciena biļetes bija jāpērk uz konkrētiem laikiem un vislētākās atpakaļceļa biļetes bija uz pēdējo reisu. Tikai vēlāk sapratām, ka tas bija labākais, ko varējām izdarīt, jo pēcpusdienā tūristu pūļi sāka samazināties – cilvēki pamazām devās uz saviem atpakaļceļa reisiem. Pēdējā stunda pirms slēgšanas bija brīnumains, noslēpumains un mistisks piedzīvojums (kā jau piepildītam sapnim pieklājas) – tikai daži cilvēki, miers, nekādas svilpšanas, mēs sēžam kalna galā un klusumā vērojam seno pilsētu uz majestātisko kalnu fona. Beigās visam pāri pārliecās krāšņa varavīksne – nu kā tu cilvēks tādā brīdī neapraudāsies, īpaši, ja acis slapjā vietā, kā man. Es raudu pat par multenēm, kur nu vēl par piepildītiem sapņiem ar varavīksni bonusā.

IMG_9123

16/01/2011 Ollantaytambo – Abancay

Dienu sākam ar kārtējā Svētās ielejas kompleksa apmeklējumu turpat Ollantaytambo. Smejam, ka  šeit nav nekā īpaša – tās pašas mistiskās un neizskaidrojamās konstrukcijas, nu cik var. Pēc tam mēģinam braukt uz džungļiem, kam vajadzētu būt aptuveni 100 kilometru attālumā, bet ceļš ir tik slikts, ka nākas padoties un no idejas atteikties. Tā vietā apmeklējam vēl vienu inku objektu, Moray lauksaimniecības terases, kas izveidotas amfiteātra formā, katrs līmenis ar savu mikroklimatu, kur senie inkie esot veikuši lauksaimniecības eksperimentus.

IMG_9362

Atceļā uz kādu stundu iesprūstam uz lauku ceļa, jo mums priekšā ir bēru procesija un cilvēki aizņēmuši visu ceļu. Acīmredzot, labi paēsts un padzerts jau iepriekš, jo aizdomīgi bieži kāds bērinieks ik pa laikam uz brīdi nozūd krūmos. Pa skaistiem kalnu ceļiem, jau pa tumsu nonākam pilsētiņā Abancay, kur apmetamies pilsētas labākajā viesnīcā (kā noprotat, ne Radisson vai Hilton tipa iestādījumā). Tur sapazīstamies ar poļu-argentīniešu pāri, kas iesmej, ka mēs viņus izsekojam, jo esam viens otru redzējuši jau vairākās vietās un arī bijām vienā autobusā ceļā uz Maču Pikču. Ir vēl vairāki ceļotāji, ar ko mums maršruti pārklājas un ko vairākas reizes satiekam – nav brīnums, ka šim maršrutam dots nosaukums Gringo trail. Visi gringo vienuviet.

17/01/2011 Abancay – Nazca

Līdz ceļojuma beigām palikušas piecas dienas, jāsāk pamazām domāt par atpakaļceļu uz Limu. Nolemjam doties caur Ayacucho pilsētu, kas atrodas nomaļā Peru reģionā un solās būt interesanta un autentiska pieredze. Diemžēl, jau atkal ceļš mūsu automobilim izrādās pārāk slikts, tādēļ nolemjam Limas virzienā doties pa jau iemītu taciņu, caur Nazca. Nobraucam lielu gabalu pa skaistiem kalnu ceļiem, atkal pa ceļam sastopam savus argentīniešu-poļu draugus, kas bildējas ceļa augstākajā posmā: 4390 metru augstumā.

Vakarā ierodamies Nazca, pretī dveš jau piemirstā vasaras vakara svelme. Pa iemītām taciņām aizejam pavakariņot, uz ielas satiekam sava Nazca līniju lidojuma pilotu, viņš mūs atpazīst un sveicina. Es atkal saskumstu – tik ļoti negribas pamest Peru un, lai arī palikušas vēl (gandrīz) veselas četras dienas, esmu jau sākusi sērot par drīzo prombraukšanu.

18/01/2011 Nazca – Cahuachi – Cerro Azul

Vispirms apmeklējam Cahuachi arheoloģiskos izrakumus 25km attālumā no Nazca. Šeit tikai nesen uzsākti izrakumi, bet runā, ka zem vairākiem metriem smilšu atrodoties pilsēta 24 kvadrātkilometru plašumā. Pagaidām par to liecina vien dažas atraktas būves. Šīs vietas apmeklējums liek vēl vairāk apbrīnot Nazca līnijas – šis pats tuksnesis ir aprijis milzīgas pilsētas, bet tai pašā laikā seklajām līnijām nekas nav noticis.

Dodamies tālāk gar krastu uz Limas pusi ar domu atrast kādu mazu vientuļu ģimenes viesu namiņu okeāna malā, kur mierīgi pavadīt divas pēdējās ceļojuma dienas. Pirms mešanās atpakaļ ikdienas rutīnas virpulī gribas uz brītiņu atvilkt elpu un lēnām sagremot visu piedzīvoto. Bet ar tādas vietiņas atrašanu mums neveicās un jau pa tumsu nonācām pilnīgi vājprātīgā vietā ar nosaukumu Asia.

IMG_9475

Nekurienes vidū, ar milzīgiem iepirkumu centriem un krāsainām koncertu un kazino reklāmām, bet pilnīgi tukša. Uz brīdi sajutāmies kā nonākuši šausmu filmā – visi cilvēki ir vai nu apēsti, vai sastinguši, vai pārvērtušies par zombijiem un gar stūriem glūn uz mums un tik gaida, lai varētu uzbrukt. Es tā arī nesapratu, kas tas tāds bija. Varbūt bija kāds festivāls vai pilsētas svētki, uz kurieni visi aizbraukuši. Bet arī pati vieta bija tik ļoti netipiska Peru, cik vien var būt.

Devāmies atkal Limai pretējā virzienā, līdz nonācām pie-okeāna ciematiņā Cerro Azul un palikām lētā, diezgan nekādā hostelī.

19/01/2011 Cerro Azul – Lunahuana

No rīta skats uz dzīvi ir gaišāks – saule spīd, silts, tepat okeāns un izrādās, ka esam nonākuši sērferu iecienītā pludmalē. Dodamies pie okeāna un tur pavadām kādu laiciņu, jo ir trīs lietas, ko es varu vērot bezgalīgi – uguni, seriālu House of Cards un sērferus.

Pēc tam dodamies uz pārdesmit kilometru attālo Lunahuana ciematiņu, kas esot laba raftinga centrs. Lunahuana atrodam mazu, gandrīz tukšu viesu namu, apmēram tādu, kā pirms tam iedomājāmies. Esam daudzus kilometrus prom no okeāna, bet toties baseins tikai mūsu rīcībā un, izejot cauri vīnogulāju dārzam un aizlavoties garām draudīga paskata bullim, nonākam pie straujas upes. Arī to es varu vērot stundām.

IMG_9545

Pēcpusdienā ciematiņā paēdam un vēlāk silto vakaru pavadam pie baseina, dzerot aliņu, skatoties zvaigznēs un pēc tam lecot gaisā, kurš augstāk un tālāk. Tas beidzas ar saplēstu alus pudeli un veselu lērumu bilžu – mēs atcerējāmies, ka mums jau gadiem nav uzņemts neviens ģimenes foto.

20/01/2011 Lunahuana

Dienas vienīgā aktivitāte – dodamies raftingā. Laivā bijām seši tūristi un trīs airētāji-pieskatītāji. Upe tiešām kolosāla, krācītes viena pēc otras, ūdens pāri galvai, uhh, kā man patika! Pieskatītājiem gan mūsu dēļ sākumā drusku nojuka horeogrāfija, jo likās, ka viņi ir pieraduši, ka tūristi tikai iemērc airus ūdenī un spiedz. Bet latvieši tak ir piedzimuši ar airi rokās, un mēs tik sirsnīgi uzairējām, ka laiva sākumā gāja ne pa tām ejām kā viņi ietrenējušies izbraukt. Bet beigās jau viens otram piešāvāmies un bija riktīgi labi.

21/01/2011 Lunahuana – Lima

Ceļojuma beigas kā jau ceļojuma beigas – prelūdija pirms atgriešanās ikdienā: skumji, drusku stresiņš par laicīgu auto nodošanu autonomā un nokļūšanu lidostā, kašķis autonomā, jo mums neviens nepateica, ka sākumā nosauktā un jau samaksātā summa, izrādās, neiekļāva PVN utt. Kad visi stresi un kašķi aiz muguras, varam mierīgi atlaisties lidmašīnas krēslos un vēlreiz atmiņās pārcilāt piedzīvoto – šis ceļojums ir bijis īpaši dāsns.