Fotografiska ir ne tikai mans mīļākais Stokholmas muzejs, bet arī mana mīļākā vieta Stokholmā vispār. Mani vienmēr ir mulsinājis vārds ”muzejs” – man tas asociējas ar naftalīnu, pieputējušiem krokotiem pelēcīgi baltiem aizkariem un pieskatītājām brūnos kostīmos.

Fotografiska ir no pilnīgi cita plaukta – atvērts 2010.gadā, tas ir viens no labākajiem modernās fotogrāfijas centriem pasaulē. Pasaules slavenāko fotogrāfu izstādes, kafejnīca un restorāns ar garšīgu ēdienu un vienu no labākajiem Stokholmas skatiem, stilīga publika, atrašanās vieta 1906.gada ēkā ar oriģinālo fasādi, ūdens malā ar skatu uz Stokholmu; ko vēl vairāk var vēlēties? Ak jā, un darba laiks. Nevis tradicionālie 10-18, pirmdienas brīvas, bet gan katru dienu no 9.00 līdz 23.00. Pat es varu pēc darba, tā ap deviņiem-desmitiem vakarā, paspēt izbaudīt mākslu un pēc tam vēl iedzert kokteili, baudot skatu uz naksnīgo Stokholmu.

Es Fotografisku apmeklēju vairākas reizes gadā un starp 3-4 ekspozīcijām vienmēr ir vismaz viena, kas mani uzrunā īpaši. Tomēr pirms apmeklējuma iesaku ieskatīties Fotografiska mājas lapā (fotografiska.eu) – gadās ekspozīcijas, kas nav piemērotas visām gaumēm un vecumiem.  Līdz šim ir bijusi tikai viena, no kuras esam izgājuši ārā, līdz galam neapskatot – par Ruandas genocīdu.

Pēdejoreiz Fotografiska biju šoceturtdien un, kā vienmēr, atradu kaut ko sev. Šoreiz bija apskatāmas četras ekspozīcijas: 2014.gada labākās bildes, Andresa Serano ”Atpestīšana,” Evas Stakelbergas ”Fotogram” un Martina Para ”Suvenīrs”.

Gada labākās fotogrāfijas mani neuzrunāja nemaz – manuprāt, nav nekā sarežģīta uzbliezt ”ak vai, kā tik tai pasaulē tiem nabadziņiem neiet” sērijas bildi, aizbraucot uz Ukrainu (1.vieta), Sudānu (2.vieta) vai, surprise-surprise, Daugavpili (3.vieta). Vēl trakāk man gāja ar Andres Serano, kas tiek uzskatīts par ārkārtīgi skandalozu mākslinieku, robežu un tabu pārkāpēju utt. Manā skatījumā, visu iespējamo ķermeņa šķidrumu vai pliku transvestītu bildēšana mūsdienu rietumu sabiedrībā nav nedz kāda speciāla uzdrīkstēšanās, ne dod kādu sociālu vēstījumu, ne paplašina kādas tiesības. Vārda brīvība jau tā ir gandrīz absolūta, tāpēc Serano bildes man šķiet lēts un vienkāršs popularitātes gūšanas veids.

Evas Stakelbergas fotogrami paši par sevi manī nekādas emocijas neizraisīja. Kā izcili netehnisks cilvēks, es pat līdz galam nesapratu, kas tie fotogrami tādi īsti ir. Pēc skata – krāsaini abstrakti zīmējumi. Cik noprotu, uz papīra vai auduma ar dažādiem materiāliem, vielām un priekšmetiem tiek veidotas kompozīcijas, tas viss notiek tumšajā telpā, kur fotogrāfi attīsta fotogrāfijas, un tad kādā brīdī ar gaismas palīdzību, bet bez fotoaparāta, rezultāts tiek nofiksēts uz papīra vai auduma. Vai kaut kā tā.

Kā jau teicu, rezultāts mani atstāja vienaldzīgu, bet man ļoti patika īsā filmiņa, kurā māksliniece stāstīja par sevi un par to, kā top viņas darbi. Visvairāk man patika stāsts par to, kā viņa aizgājusi uz lopkautuvi un dabūjusi tur zirga galvu, ar vienu pus-izkritušu aci. Viņa esot ilgi mocījusies ar to galvu, mēģinājusi visādus veidus kā dabūt labu fotogramu, bet nekas neesot sanācis (tiešām? nevar būt!). Beigās esot sadusmojusies, sevišķi uz pretīgo aci, un sākusi raut to aci ārā. Darbošanās esot notikusi ar lukturīti, un tad esot noticis brīnums – fotograms izdevies. Zirga galvas fotogramu ar visu sarkano gaismu acs vietā var apskatīt turpat blakus. Nezinu, varbūt stāsts par aci mani nebūtu uzrunājis tik ļoti, ja vien vācu kolēģe tai pašā dienā kafijas pauzē man nebūtu stāstījusi par savu māsu, kas ir veterināre, un praksi viņai esot vajadzējis iziet lopkautuvē, kur darbinieki esot izklaidējušies, apmētājot praktikantus ar dzīvnieku acīm un citām lietām. Bet dažreiz viņi esot bijuši laipni un darba dienas beigās iedevuši līdzi uz mājām kasti ar vaigiem.

Un visbeidzot, Martina Para ”Suvenīrs”. Šādu bilžu dēļ fotogrāfija man ir vismīļākā no mākslām. ”Suvenīrs” ir sarkastisks skatījums uz patērētājsabiedrību, mietpilsonību un katru no mums. Sabiedrības krējums, apkāries ar grabuļiem un šaneļiem, pārpildīta pludmale un grūstīšanās pēc hotdoga, bankets ar atsuloties sākušiem salātiem un ar majonēzi rotātiem groziņiem, dejas provinces naktsklubā, tūrisma grupas foto uz Maču Pikču fona un pāris, kas izgājis vakariņās ārpus mājas, bet viņiem nav par ko runāt – tā ir provokācija un uzdrīkstēšanās, nevis mēslu un plikumu sabildēšana. ”Suvenīrs” Fotografiska ir skatāms līdz šā gada 7. jūnijam, vēl var paspēt.