Mans dzīves moto – vienmēr atlikt uz nākamo gadu to, ko var izdarīt šodien – Maltas ceļojuma apraksta gadījumā attaisnojās simtprocentīgi. Iedomājies, es pirms pusotra gada būtu nopublicējusi Maltas ceļojuma aprakstu, kur puse no teksta un bildēm būtu par Azur Window. Kāds lasītājs speciāli tāpēc aizbrauktu uz Maltu, bet tur – čuš, nava Azur Window. Sabruka.

Tā, protams, ir traģēdija. Tas bija ļoti, ļoti, ļoti skaisti. Rekur dažas aizgājēja bildes.

Un tomēr, dzīve turpinās, Malta ir apburoša arī bez Azur Window.

Mēs tur pēdējoreiz bijām ap 2015. gada Ziemassvētkiem. Mareks intensīvi nodarbojās ar daivingu gan savam priekam, gan papīriem, es gaidīju Martu, un tas bija mans attaisnojums, lai caurām dienām gulētu gultā un ēstu, tāpēc no Maltas redzējām drusku mazāk, nekā tas būtu noticis citā laikā. Bet tāpat paspējām apskatīt diezgan daudz smukuma.

Lūk, mana Maltas spilgtāko iespaidu izlase.

1. Apbraukāt Gozo

Malta ir šausmīīgi maziņa un to veido divas salas – Malta un Gozo. Malta ir lielākā, tur ir valsts galvaspilsēta Valetta, lidosta un pieczvaigžņu kūrorti. Tas viss saspiests uz maza zemes pleķīša, tāpēc man Maltas salā dažbrīd likās par biezu. Bet no Maltas salas ar prāmi var pārbraukt uz mazāko salu – Gozo – un tā ir cita pasaule. Lauku miers un idille.

Mēs braukājām pa mazajiem celiņiem, baudījām skaistos skatus, piestājām mazajās pilsētiņās uzēst kādu tradicionālo zivju zupu kaut kur galvenajā laukumā pie baznīcas.

Ja nu akurāt vajag kādus obligātus apskates objektus, tad jāpiemin Victoria, šīs salas galvaspilsēta. Simpātiska vecpilsēta ar klusām ieliņām, kur viss kā pienākas – izžauta veļa, noparkoti motorolleri, kaimiņienes sabļaustās, kaut kur dzird šķindam pusdienu vai vakariņu traukus… Īsts Vidusjūras kolorīts! Un cietoksnis arī foršs, īpaši vakarā, kad tūristu nav daudz un viss paliek tāds tumšs un noslēpumains.

Ja brauksim uz Maltu vēl (gan jau ka brauksim, kur ta liksimies), es laikam labāk gribētu nobāzēties Gozo un dažreiz izbraukt uz Maltas salu, nevis otrādi. Maltas salā ir daudz vairāk apskatāmo objektu, izklaides iespēju, lielās viesnīcas un tamlīdzīgi, bet mani vairāk vilina Gozo miers.

2. Daivings

Šo esmu blogā pieminējusi jau simts reizes (divas, ja gribam būt ļoti precīzi), bet gribu atkārtot vēlreiz – Maltā (un Gozo) ir labākais daivings Eiropā. Nevis “bada laikā velns mušas ēd” variants kā tas ir citur Eiropā, bet tiešām – labs, pasaules līmeņa daivings. Izcila redzamība un, lai arī nav koraļļu un miljoniem dažādu zivju un mošķīšu kā dienvidu jūrās, kuģu vraku izlase ir lieliska.

3. Marsaxlokk

Seni mazi ciematiņi ir mana vājība, un arī šis nelika vilties. Marsaxlokk ir zvejnieku ciematiņš un, ja patrāpās ārpus tūristu apmeklējuma laika (mums paveicās!), tad tas ir kluss un piemīlīgs un traki fotogēnisks, īpaši tradicionālās krāsainās zvejnieku laivas. Tur ir arī daudzi zivju restorāni, bet mēs Marsaxlokk gadījāmies Ziemassvētku vakarā un pat vistūristiskākās vietas jau taisījās uz slēgšanu. Mūsu Ziemassvētku vakara maltīte bija čipsi un kūkas, skatoties televizoru viesnīcas gultā (a kas?).

4. Vittoriosa

Jahtu piestātnes ir vēl viena lieta, kas man patīk vienmēr un visur, varbūt ar vienu izņēmumu – Monako, kur bija drusku par daudz šķebinošas greznības. Bet savādāk – kas var būt romantiskāks par jahtām! Vittoriosa mēs nonācām kaut kā galīgi netīšām, blandījāmies pa Valettu, līdz nonācām pie ūdens un tur atdūrāmies pret mazu piestātni un tajā bija laiva un mēs pajautājām laiviniekam cik maksā “nokļūt tur pāri” un viņš teica divi eiro, tas izklausījās labi un mēs tik kāpām iekšā. “Tur pāri” izrādījās Vittoriosa, ar jahtām, krodziņiem, šaurām ieliņām, un noteikti bija 2 eiro vērta.

5. Sliemas promenāde

Sliema ir viens no Maltas labajiem rajoniem, te nav nekādu speciālu vēsturisku apskates objektu, bet ir daudzas viesnīcas, restorāni un viena no manām mīļākajām vietām Maltā – gara, gara promenāde gar jūru. Mums ir briesmīga un nenobriedusi humora izjūta un Sliemu mēs, protams, dēvējām par Slienu. Auto korektors man tikko piedāvāja vēl vienu skaistu variantu – Slieka. Kā man tas pašai prātā neienāca, es nesaprotu.

Pāris nedēļas mēs nodzīvojām airbnb dzīvoklī tieši uz promenādes un es bieži devos pastaigās pa promenādi, kamēr Mareks daivingā. Tur es parasti ātri vien nobāzējos kādā kafejnīcā un darīju neko – dzēru saldējuma kokteiļus, lasīju grāmatu, vēroju cilvēkus un izbaudīju brīnišķīgo apziņu, ka decembrī varu sēdēt ārā, saulītē, bieži vien pat krekliņā ar īsajām rokām.

Sliemas promenāde ir iecienīta pastaigu vieta gan vietējiem, gan tūristiem, un īpaši nedēļas nogalēs tā bija diezgan pārpildīta, bet tā mājīgi un mīļi. Vietējie – kā jau dienvidnieki – runājas uz soliņiem un bauda ēdienus un dzērienus kafejnīcās un spēlējas ar bērniem, viss tik feini un viegli un dzīvespriecīgi. Es vienā pastaigas reizē nejauši pamanīju miljons gadus nesatiktu latviešu kolēģi no iepriekšējās dzīves, bet mēs pagājām viena otrai garām. Vai tu traks iet klāt, maz kas var notikt.

6. Mdina

Un visbeidzot, Mdina, mana mīļākā Maltas pilsēta. Te mēs atgriezāmies vairākas reizes, jo Mdina ir kā no pasakas. Mdinu apjož augsts mūris un tā iekšienē patvērusies pilsēta, ar skaistu arhitektūru, šaurām ielām un noslēpumainu atmosfēru vakarā, kad noskrien tūristu bari un paliek kluss.

Nu apmēram tā. Vispār Maltas ceļojums bija savādāks nekā visi citi, un ne tikai tāpēc, ka pirmo reizi  ar mums kopā manā vēderā ceļoja mazs cilvēkbērns.

Uz Maltu es biju devusies ar ambiciozu mērķi saprast, vai es tur gribētu dzīvot, tāpēc nevarēju atslābt un relaksēti izbaudīt visu, ko tā dod.

Pie galīgā secinājuma tā arī nenonācu. Malta liekas ļoti loģiska izvēle – viena no valsts valodām angļu, lielisks klimats, tepat Eiropā. Bet nebija tā, ka neprātīgi tajā iemīlējos un man no sajūsmas nonesa jumtu. Nez, tad jau redzēs. Aprēķina laulības dažreiz izrādās ļoti veiksmīgas un lielā mīlestība atnāk drusku vēlāk un uz palikšanu.