Par Madeiru varētu neko vairāk nerakstīt, jo galvenajos vilcienos Madeiras sajūtas jau piefiksēju savās divās vēstulēs. Bet pēdējā ceļojuma dienā bija visforšākais piedzīvojums, tāpēc slinkumu un seriālus pie malas – uzrakstīšu vēl drusciņ par Madeiru.

Levadas

Pirms ceļojuma es par Madeiru zināju maz, galvenokārt divas lietas – ka tā ir mana sapņu vieta un ka Madeirā noteikti jāaiziet pārgājienā pa levadām. Levadas ir unikāla apūdeņošanas sistēma, ko sāka būvēt kopš 16.gs. – visu salu caurvij ūdens kanāli (levadas), kas no mitrā un nokrišņiem bagātā salas centra piegādā saldūdeni uz sauso piekrasti.

Daudzas levadas atrodas dramatiski skaistās vietās kalnu un mežu vidū un nav pieejamas nekādiem transportlīdzekļiem, bet gar tām ved gājēju takas – sākotnēji paredzētas tikai levadu apkalpošanai, bet tagad tās iecienījuši tūristi pārgājieniem.

Dažādu iemeslu dēļ mums uz levadām nekādi nesanāca iztaisīties – tad laiks slikts, tad apslimuši, tad citi plāni (tulkojumā – bēbītim kašķītis), bet pēdējā dienā, neskatoties uz manām iesnām, nolēmām tomēr ātri uzmest aci kādai levadai.

Lielākā daļa levadu pārgājienu nav nekāds milzīgais fiziskais pārbaudījums, bet nav piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos vai bērnu ratiņiem. Internetos biju atradusi informāciju, ka divu levadu pārgājienu maršruti ir vismaz daļēji pieejami bērnu ratiņiem – Balcões levada un Pico das Pedras. Tomēr beigās nolēmām, ka liksim Martu ķengursomā un uzmetīsim aci vienai no skaistākajām levadām – Levada do Caldeirão Verde.

Pēdējā dienā kā jau pēdējā dienā – simts un viens darbiņš un, kamēr nonācām pie pārgājiena sākuma punkta Queimadas, pulkstenis bija jau 15.20, visi cilvēki savus pārgājienus pamazām beidza un mums bija atlikušas 2.5 stundas līdz tumsai.

Un mēs sapratām pirmajā minūtē – b…(nevar tādus vārdus skaļi teikt, bērns klausās, viņa jau tagad nezin kāpēc saka “Ej dnnnnn…”) – ar kuru galu mēs domājām, nokvernot Madeirā gandrīz trīs nedēļas un neizstaigājot tik daudz levadas, cik vien fiziski iespējams???!!! Jo tas ir kaut kas ārprātīgi nenormāli mega kolosāls. Es vēl aizmirsu piebilst – episki fantastisks. Tu apmēram uztvēri domu :)

Pārgājiena sākuma punkts jau ir dikti romantisks – veclaicīga salmu jumta ēka, gadsimtiem veci milzīgi koki, levadā un ūdenskritumā šalc ūdens, kokos dzied putni. Un tad sākas gājiens pa taku un mēs tikai spējām izdvest – OMG OMG, cik šitais ir kolosāli. Taka vijas gar levadu, kas tek gar papardēm un sūnām apaugušām klintīm, caur biezu mežu, kas daudzās vietās virs galvas veido jumtu. Ik pa laikam ceļā gadās kāds ūdenskritums un daži pat lija pāri ceļam. Nopriecājos, ka līdzi bija lietussargs un Martu varēja pasargāt no ledusaukstas ūdenskrituma dušas. Dažbrīd mežs pašķīrās un skatam pavērās varenie kalni visapkārt. Izstāstīt un uzbildēt to nevar, bet rekur dažas bildes ieskatam.

Mēs savu pārgājienu uzsākām tad, kad citi to beidza, tāpēc mums pretī visu laiku nāca cilvēki un daudzi sveica jaunāko levadu apceļotāju Martu. Patiesībā tāds mazs bebis ķengursomā ir ērtāks ceļabiedrs nekā lielāks bērns. Ar vecākiem mazuļiem, kas paši vēl nevar noiet lielākus gabalus un kas jānes opā, tas būtu beigts numurs. Lai arī šis pārgājiens nav fiziski īpaši grūts, tomēr ir daudzi stāvi kāpieni, gari tumši tuneļi klintīs, kuru zemi klāj ūdens, un kuriem cauri var tikt, tikai pieliecoties utt. Savukārt ar lielākiem bērniem, kas vēl nesaprot, kādas briesmas draud, nokrītot no x metru augstuma (dažas aizas bija vismaz kilometru dziļas, man šķiet) vecākiem būtu baigais stress.

Tā nu mēs gājām, gājām, pretī nāca vairs tikai daži cilvēki un tie paši brīdināja, ka mums vēl ir atlikušas dažas minūtes gaismas, lai tūlīt pat griežam atpakaļ. Bet mēs tikai izskatāmies pēc trakiem austrumeiropiešiem, kas ar 5 mēnešus vecu bērnu dodas tumsā kalnos un mežos. Mums bija līdzi mūsu super labie galvas lukturīši, ar kuriem izgaismojām visu mežu. Starp citu, ja dodies šai pārgājienā – lukturīši ir obligāti, pat ja neplāno nakts pārgājienu, jo tuneļos valda melna tumsa.

Dažas minūtes pirms tumsas iestāšanās, kad nevienu cilvēku vairs nemanīja, mēs noturējām apspriedi – turpināt ceļu līdz maršruta galam vai griezt atpakaļ. Saskaņā ar ceļvedi, galā esot
skaists ūdenskritums un tā apmeklējums bez citiem cilvēkiem esot patiešām maģiska pieredze. Turklāt likās, ka mēs tam esam jau ļoti tuvu, jo bijām izgājuši cauri trešajam tunelim, no kura līdz ūdenskritumam esot vien īss gājiens. No otras puses, visi norūpējušies pretīmnācēji mūs ar savām raizēm bija tā iebaidījuši, ka mēs uztraucāmies, vai kāds galā nenosūdzēs, ka divi trakie ar zīdaini dodas naktī kalnos un vai mums pēc tumsas iestāšanās neatsūtīs pretī kādu glābēju komandu. Nolēmām griezt atpakaļ.

Ātri pienāca tumsa un mēs soļojām pa spocīgo mežu pilnīgā klusumā. Tas bija maģiski un nemaz ne bailīgi – Madeirā nav ne plēsīgu dzīvnieku, ne indīgu čūsku, tādēļ nekādas bailes nejutām. Pēc stundas- pusotras nonācām pārgājiena sākuma punktā un tur viss bija kā izmiris, tātad būtu varējuši bez raizēm turpināt ceļu līdz ūdenskritumam, neviens mūs nebūtu meklējis. Nākamreiz būsim gudrāki.

Jau pēc 15 minūtēm no šīs pasaku valstības bijām pārcēlušies uz lielveikalu, kur, Ziemassvētku džingliem skanot, iegādājāmies pārtiku, un vēl pēc 15 minūtēm sēdējām savas mājiņas terasē un svinējām savu pēdējo un piedzīvojumiem bagātāko dienu Madeirā.

Un vēl šis tas.

Ja jau tik tālu esam tikuši, tad uzrakstīšu vēl pāris foršas lietas par Madeiru, ko nepieminēju abās vēstulēs.

• Izkrāsotās durvis Zona Velha

Zona Velha ir Funšalas vecpilsētas daļa, kas agrāk esot bijusi stipri nolaista, bet tagad ir atdzimusi un to apdzīvo krodziņi, restorāni, suvenīru veikali un neskaitāmas izkrāsotas durvis. Rekur tikai dažas.

• Ronaldu

Slavenais aktieris futbolists Ronaldu, izrādās, nāk no Madeiras, un Madeira ir vienkārši apsēsta ar savu dēlu. Ronaldu muzejs, piemineklis, suvenīri un šogad Madeiras lidosta tika pārdēvēta Ronaldu vārdā…

Nē, nu kas ta man, lai sauc savu lidostu kā grib, bet tiešām es esmu vienīgā, kam tas liekas jocīgi? Pag, iegūglēšu “jokes about Ronaldu airport”. Jā, šķiet, ka es tāda esmu vienīgā. Joki esot tikai par Ronaldu statuju šajā lidostā, tā nemaz neesot līdzīga Ronaldu. Hm, man jau sen bija aizdomas, ka es esmu dīvaina. Nu neko, kā ir, tā jādzīvo.

• Draudzīgie vietējie

Varbūt tas bija salīdzinājumā ar rezervētajiem zviedriem, bet man likās, ka vietējie bija ļooooooti draudzīgi. Īpaši jau pret Martu. Tantes nāca runāties (un Marta uz viņām spiedza, jo tajā laikā viņa bija atklājusi spiegšanas prieku un ietekmi), veikalā kasiere pāris minūtes veltīja tam, lai apbērtu Martu ar komplimentiem (Marta vēlīgi un ar sapratni viņu uzklausīja) un tādā garā. Tas bija mīļi.

***

Pēdējā dienā lidostā, pērkot kafejnīcā apelsīnu sulu, uzdūros šim uzrakstam uz sienas.

Vēl pusgadu pēc ceļojuma man ir baigā saudade pēc Madeiras, baigā. Zini, kā parasti ir pēc foršajiem ceļojumiem – viss bija tik labi, tik labi, noteikti braukšu vēl, bet paiet laiks, iespaidi nobāl, parādās citi kārdinājumi un izdevīgākas biļetes un tu aizbrauc citur.

Bet uz Madeiru jābrauc vēl, obligāti.