Oi, man taču ir blogs.

Sorī, es biju drusciņ pazudusi.

Dažreiz man liekas, ka mani bija nolaupījuši citplanētieši, jo es, goda vārds, nesaprotu – kur palika pusgads no manas dzīves??!! Mēs tikko atbraucām mājās no Madeiras un tad es janvārī sāku iet darbā un tagad nezin kāpēc ir gandrīz maijs. Kāpēc tagad ir gandrīz maijs, ko?

Man bija jāatgriežas darbā, kad Martai palika seši mēneši, un pirms tam man likās – vai Die, vai Die, kas nu būs. Bet nekas nebija, visi pielāgojāmies nedēļas laikā un man pēkšņi parādījās laiks lietām, par ko biju paguvusi aizmirst – paēst pusdienas vai aiziet uz tualeti, kad man tas ienāk prātā, nevis, kad parādās tāda iespēja. Un lasīt grāmatas metro un autobusā!

Lūk, mana autobusu un metro pārbraucienu pievienotā vērtība:

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata”

Režisora Alvja Hermaņa 2015.-2016. gada dienasgrāmata. Man ļooooooooti patika. Tik interesanti ielūkoties intelektuāļa un mākslinieka dzīvē un domu gājienā un viņa vadībā uzmest aci lielās mākslas pasaulei. La Scala, Barišņikovs, Placido Domingo un tamlīdzīgi vārdi apdzīvo Hermaņa dienasgrāmatu biezā kultūrslānī.

Protams, rakstot “Dienasgrāmatu,” Hermanis zināja, ka tā būs publiska, tādēļ tā nav tik atklāta kā privāta dienasgrāmata, bet tomēr viņš diezgan drosmīgi un vaļsirdīgi stāsta par daudzām ļoti personiskām lietām – gan veselības problēmām, gan šaubām par profesijas izvēli.

Man ar “Dienasgrāmatu” bija īpašas attiecības, jo savilku tik daudz paralēles ar savu dzīvi. 2016. gada Līgo vakarā Hermanis viens pats svešumā klausījās latviešu tautasdziesmu “Tumša nakte zaļa zāle…”. Tai pašā laikā es pasaules citā malā šo dziesmu dziedāju savai divas dienas vecajai Martai, mēģinot viņu aizmidzināt. Jāteic, Hermaņa “Dienasgrāmatas” skaļa lasīšana pusgadu vēlāk šo funkciju pildīja daaaaudz labāk nekā dziesma :)

Vārdu sakot, šo grāmatu ļoti, ļoti iesaku. Tai skaitā bēbīšu midzināšanai.

Ian McEwan “Nutshell”

Par bēbīšiem turpinot – šis ir superneparasts kriminālromāns par bēbi, kas vēl mammas vēderā esot, noklausās mammas un viņas mīļākā noziedzīgajos plānos un perina iejaukšanos. Man patika grāmata, īpaši brīžam stipri ciniskais humors (bēbītis baigais vīna spečuks, jo mamma regulāri iedzer; bēbītis vēlas dzīvot ar tēti, “līdz nostāsies uz savām kājām”).

Kas sākumā nepatika – nu traki snobiska grāmata tādā ziņā, ka autors briesmīgi intelektuāli spēlējas ar vārdiem, turklāt tikai no recenzijām uzzināju, ka grāmata esot “Hamleta” mūsdienu versija. Tas man lika justies drusku nepilnvērtīgai, jo šo aspektu neuzķēru. Bet, neskatoties uz to, nespēju pretoties neparastajam stāstam un humoram. Būt vai nebūt šai grāmatai manā grāmatu plauktā uz palikšanu – tāds ir jautājums. Protams, būt :)

Zadie Smith “Swing Time”

Visi, ko es zinu, ir lasījuši Zeidiju Smitu, tāpēc man arī vajadzēja! ”Swing Time” bieži tiek piesaukta kā viņas labākā grāmata, par divām meitenēm, viņu draudzību, sapni kļūt par dejotājām un netaisnību.

Šī man bija pagaidām gada lielākā vilšanās grāmatu jomā. Daudzas grāmatas daļas likās paviršas un klišejiskas un kopumā nepameta tā briesmīgā sajūta, ka “Es varētu uzrakstīt tādu pašu grāmatu un vēl labāku” (protams, nevarētu :D).

Tomēr, gandrīz no katras grāmatas var gūt kaut ko vērtīgu. Šīs grāmatas notikumi daļēji risinoties Gambijā. Tieši tas nekur nav pateikts, tādēļ iegāju internetos palasīties par Gambiju drusku vairāk, lai pēc dažādām ģeogrāfiskām un politiskām norādēm mēģinātu saprast, kas tā ir par Āfrikas valsti. Vikipēdijā uzdūros faktam, ko biju aizmirsusi – Gambija īsu laiku ir bijusi Kurzemes hercogistes kolonija. Un man pašai nepatīkams pārsteigums bija mana pirmā reakcija uz šo “atklājumu”. Kaut kas līdzīgs lepnumam. Es vienmēr būšu pirmā, kas metīsies kritizēt un kaunināt koliniālistus un imperiālistus, bet redz, kā…Dubultie standarti, kundzīt!

Матильда Кшесинская “Воспоминания”

Matilde Kšesinska bija slavena balerīna 19.gs. beigās un 20.gs. Un ļoti pietuvināta Krievijas karaļnamam un caram Nikolajam II. Pat pārāk pietuvināta.

Šos memuārus izlasīju ar lielu interesi, ļoti aizraujoši! Dīvaini, ka es agrāk biju palaidusi garām tādu žanru kā memuāri. Grāmatā man visinteresantākais bija revolūcijas laika apraksts Krievijā – nekārtības, laupīšanas, aristokrātijas un inteliģences vajāšana un bēgšana. Man grāmatā bija drusku par daudz zudušās mantas uzskaitījuma un drusku par maz informācijas par to, kā viņai izdevās saglabāt tik labu fizisko formu un dejot līdz ļoti cienījamam vecumam. Bet nu tie sīkumi, katrs taču savus memuārus raksta kā grib. Šī grāmata mani iedvesmoja noteikti palūkoties arī citu memuāru virzienā.

J.D. Vance ”Hillbilly Elegy: A Memoir of a Family and Culture in Crisis”

Šī recenzijās tika piesaukta kā ”Grāmata, kas palīdz izprast Trampa vēlētājus” un ”Nozīmīgākā gramata par mūsdienu Ameriku”. Svarīgi ne tikai Amerikas kontekstā, bet arī Eiropai (liekam likmes uz Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu?).

Grāmata ir par nabadzīgajiem amerikāņiem, pārsvarā konkrētas rases pārstāvjiem, kas dzīvo industriālajā Amerikas daļā, strādā vienkāršu darbu un ir tradicionālo vērtību piekritēji (lai kas tās arī būtu). Daudzi grimst atkarībās, vardarbībā ģimenē, bezcerībā un pasivitātē un neko pat necenšas darīt, lai savu dzīvi mainītu.

Drusciņ ieskatu guvu, bet simpātijas un līdzjūtību un sapratni man šis stāsts neizraisīja. Varbūt tāpēc, ka tīri subjektīvi nesimpatizēja autors. Un sorry mīlīši, bet with all due respect – jūsu problēmas daudziem cilvēkiem citur pasaulē liktos nieki, salīdzinot ar viņu dzīves grūtībām.

Bet vērtīga grāmata anyway.

Paul Kalanithi ”When Breath Becomes Air”

Grāmatas autors, ķirurgs, 36 gadu vecumā atklāja, ka ir neārstējami slims ar vēzi. Viņš tagad ir miris. Es grāmatu nolēmu izlasīt jau tad, kad par to rakstīja viena no maniem mīļākajiem blogiem, A Cup of Jo, autore. Paul ir/bija viņas māsas vīrs. Vēlāk grāmata parādījās arī visādās smalkās labāko grāmatu listēs.

Tā ir skaista grāmata par skaistu cilvēku. Lielisks ārsts, kas savu profesiju uztvēra arī filozofiski, kā pacienta pavadonis uz Turieni – otru pusi. Grāmata, visa cita starpā, ir arī interesants ieskats ārstu ikdienā. Man visvairāk iespiedās atmiņā situācija, kad pārgurusi māsiņa cer, ka, uzsākot operāciju, tiks konstatēts, ka pacientam metastāzes ir pārāk izplatījušās un operēt vairs nav vērts, un viņa tiks mājās, nevis nāksies pavadīt daudzas stundas operāciju zālē…

Man grāmata ļoti patika un sākumā likās – šī ir mana gada grāmata, pat labāka par Hermani. Bet tomēr ir par smagu. Un tāpēc kā nākamo es lasīju pavieglo “Simtgadnieku, kas izkāpa pa logu”.

Jūnass Jūnasons “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”

Šitais ir viens traks stāsts par simtgadnieku Allanu, kas savā 100. dzimšanas dienā pieņem spontānu lēmumu aizmukt no veco ļaužu pansionāta un tad tik sākas trādirīdis. Paralēli tiek aprakstīts Allana dzīvesgājums un atklājas, ka Allans ir ticies ar gandrīz visiem šīs pasaules varenajiem un tieši ietekmējis daudzus globālus procesus (palīdzējis izgudrot atombumbu, piemēram).

Iespējams, kādā citā laikā man šī grāmata liktos drusku par vienkāršu. Bet pēc vairākām nopietnām un depresiju uzdzenošām grāmatām neticamais stāsts par Allanu ar dzīves moto “Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs” bija tieši laikā.

Mark Manson “The Subtle Art of Not Giving a F*ck: A Counterintuitive Approach to Living a Good Life”

Vispār es neesmu baigais self-help grāmatu fans, jo man tā liekas laika izšķiešana – es to visu lieliski zinu arī tāpat, bet nesanāk ieviest. Tomēr šī grāmata par neuztraukšanos par nebūtiskajām lietām kaut kā aizķēra.

Viena no atziņām, kas iesēdās atmiņā: dzīve ir kā pokers. Sākumā kādam tiek labākas kārtis, kādam sliktākas. Bet beigās uzvar tas, kurš konstanti pieņem pareizos lēmumus.

Markam Mansonam ir arī blogs http://markmanson.net/.

Chimamanda Ngozi Adichie “We Should All be Feminists”

Viena no manām mīļākajām rakstniecēm ir arī aktīva feminisma ideju aizstāve un šajā mazajā sarkanajā grāmatiņā ir apkopota viena no viņas TED uzrunām par šo jautājumu. Protams, ka man patika šī grāmata, kā savādāk? Īpaši aizdomājos par to, ka sievietēm profesionālajā vidē bieži nākas uztraukties par to, vai viņas nav pārāk saposušās, vai viņas uztvers nopietni, ja viņas izskatīsies skaistas. Vīriešiem tādu problēmu nav.

Ar šo es esmu saskārusies daaaaaaudz. Draudzīgs apsveikums no Viņa Ekselences: “Apsveicu ar amatu! Vai uz to tika rīkots skaistumkonkurss?”. Laipna piezīme no cienījamās Ģenerāldirektora vietnieces, iepazīstoties: “Vai, tu gan esi smukiņa! Tagad redzu, kāpēc tu uzvarēji konkursā, kuram gan negribētos strādāt ar skaistu sievieti”. Profesora līdzjūtīgais komentārs par sliktu atzīmi eksāmenā: “Neuztraucies, tu esi smuka un dzīvē tālu tiksi arī bez gudrības” un tādā garā. Mana atbilde uz šo nepieņemamo, diskriminējošo sviestu – sāku arvien mazāk uzmanības pievērst savam izskatam, lai tikai nedod Dievs nevajadzīgi neizceltos.

Protams, labā lieta ar jaunību un skaistumu ir tāda, ka ar laiku tie pāriet, savukārt pašapziņa aug, un šāda tipa komentārus jau vairākus gadus nedzirdu. (Un šobrīd jebkurā gadījumā laika trūkuma dēļ mans pucēšanās augstākais sasniegums ir izmazgāti mati, novīlēti nagi (rokām) un tīras drēbes, tādēļ komentārus ar zemtekstiem pēdējā laikā dzirdu nevis saistībā ar savu izskatu, bet par to, ka atļaujos paust savas domas.) Bet man aug meita un es gribu viņai iemācīt dot pretsparu visiem komentāriem, kas saistīti ar viņas izskatu. Viņa drīkst būt tieši tik sapucējusies vai nesapucējusies kā pati vēlas, punkts.

Šo grāmatu pirms pāris gadiem Zviedrijā izdalīja visiem 16-gadīgajiem jauniešiem, lai veicinātu diskusiju un izpratni par dzimumu līdztiesību. Kad Marta paaugsies, ceru, ka kopā lasīsim un apspriedīsim šo grāmatu. Ja vien grāmata tik ilgi izvilks – šobrīd tā ir starp mīļākajiem graužamobjektiem :)