Jau deviņus gadus mēs katru vasaru dodamies vismaz vienā vairāku nedēļu motoceļojumā. Šis stāsts ir par to, kā viss sākās (kā parasti, netīšām).

Pārvākušies uz Briseli, pirmo gadu mēs intensīvi ceļojām pa Beļģiju un tuvākajām valstīm, izmantojot sabiedrisko transportu. Gada laikā nebija gandrīz neviena nedēļas nogale vai brīvdiena, ko mēs nepavadītu kaut kur ceļā. Bet pēc gada sabiedriskā transporta sniegtās iespējas bijām izmantojuši līdz pēdējam, tāpēc sākām domāt par sava transportlīdzekļa iegādi, kas mums pavērtu plašākas ceļošanas iespējas. Visus savus iekrājumus ieguldījām labākajā, ko varējām atļauties, un 2007. gada pavasarī kredītā iegādājāmies Vespa motorolleri.

Vespa ir klasisks pilsētas braucamais, bet mēs nedēļas nogalēs triecāmies riņķī pa visu Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu un nedaudz arī Franciju. Pienāca vasara un sākām lēnām domāt, ko darīt ar savām atvaļinājuma trijām nedēļām (aizbraukt uz Latviju? izmest kādu lielāku līkumu pa Beļģijas vietām, kur vēl neesam bijuši? nopirkt ceļazīmi uz kādu no Kanāriju salām?)

Kādu dienu, darba virtuvē vienatnē ēdot pusdienas, sāku šķirstīt žurnālu, ko kāds bija atstājis uz galda. Tajā ieraudzīju rakstu par Lielo Alpu Ceļu – tas sākas pie Ženēvas ezera un pa skaistiem kalnu ceļiem un augstākajām Alpu pārejām aizved līdz pat Vidusjūrai pie Nicas. Aiznesu žurnālu mājās un saku Marekam – redz kur mūsu atvaļinājuma maršruts. Un Mareks jau nav tas, kurš būtu divreiz jāpierunā uz avantūrām, vai tās būtu precības vai vairāki tūkstoši kilometru ar mazu motorolleri.

Man pašai likās, ka ārprāc, mēs taču esam galīgi dulli un kas par traku ceļojumu, vai prāts tādu gaisa gabalu ar tādu braucamo un vai nabaga Vespīte to izturēs un vai augstajos kalnos nebūs sniegs un kur mēs liksim mantas utt., bet neies taču atkāpties pati no savas idejas :)

Alpi

Nežēlīgi apkrāvuši Vespīti ar somām, kurās sakrāmēti kempinga piederumi un drēbju un kosmētikas minimums, 11.augusta rītā startējām no Briseles ar plānu nobraukt 800 kilometrus līdz Ženēvas ezeram, no kura sākas apmēram 700 kilometru garais Lielo Alpu Ceļš. Vienīgais lielā pārbrauciena starpgadījums – gandrīz palikām uz ceļa bez benzīna, jo vispirms bāka bija puspilna, pēc tam benzīntanki neatbilstoši mūsu politiskajai pārliecībai, bet kad atlikušās degvielas rādītājam visas svītriņas bija izdzisušas, nebija vairs nekādu benzīntanku. Tomēr kaut kā brīnumainā kārtā ar teorētiski tukšu bāku līdz benzīntankam tikām un svēti nosolījāmies turpmāk vienmēr uzpildīties, tiklīdz benzīnbāka ir par divām trešdaļām tukša. Šo solījumu rūpīgi pārkāpjam katru reizi un katra ceļojuma neatņemama sastāvdaļa ir bažīga skatīšanās rādītājā uz atlikušajiem benzīna (mili)litriem un zīlēšana – izvilksim vai nē.

Ap pusnakti savus plānotos 800 kilometrus tiešām esam pievārējuši un Thonon-les-Bains pilsētiņā sākām meklēt pēc naktsmājām. Visas viesnīcas, kas mums izskatījās pa kabatai, bija pilnas, savukārt kempingi jau ciet uz nakti. Es piedāvāju apmesties kempingā nelegāli, apbraucot šlagbaumu, bet Mareks stingri noteica, ka nekāds proizvols nenotikšot, tāpēc turpinājām meklēt kādu viesnīcu. Kas meklē, tas atrod – beigās ap diviem naktī viesnīcu ārpus pilsētas atradām gan un, paķēruši līdzi Rīgas Balzāmu, bet aizmirsuši ūdeni, devāmies uz savu numuru atpūsties, lai nākamajā rītā mestos iekšā Alpu piedzīvojumā.

Jau pirmie Lielā Alpu Ceļa kilometri mūsos izraisīja sajūsmas saucienus un pirmajās stundās nobraucām tikai dažus kilometrus, jo visu laiku stājāmies kaut ko darīt – bildēt skatus, pabrist pa kalnu upi vai vienkārši pasēdēt uz senlaicīga tiltiņa un skatīties uz apkārtni. Pēc pāris stundām apradām ar domu, ka šis skaistums mūsu acu priekšā būs nākamās piecas dienas un jau diezgan mierīgi devāmies tālāk.

Nolēmām drusku novirzīties no maršruta un apmeklēt Monblānu. Pa nakti apmetāmies kempingā sniegotu kalnu pakājē un pirmo reizi notestējām speciāli ceļojumam pirkto miniatūro telti. Tests izgāzās, jo šo nakti un arī visas pārējās kempinga naktis es pavadīju vemjot – vai nu gaisa bija par maz, vai jaunās telts smaka traucēja, bet kaut kas man tajā visā nepatika. Bet ko nu par šmucēm, pievērsīsimies kalniem.

Nākamajā rītā devāmies uz Chamonix-Mont Blanc, pilsētiņu, no kuras sākas visas ar Monblānu saistītās tūrisma aktivitātes un no kurienes ar vagoniņu var doties augšā kalnos. Vagoniņā ar veselu baru spiedzošu un grūstošos japāņu bērneļu uzbraucam kalna virsotnē Aiguille du Midi, 3842 metru augstumā, no kuras paveras skats uz Monblānu, otru augstāko Eiropas virsotni. Visapkārt sniegoti kalni, tāāāds skaistums!!!

Augstums liek par sevi manīt – reibst galva, grūti elpot, pārvietojamies lēnām, bet pamazām pierodam. Ir ļoti auksts un ar ļaunu prieku skatāmies uz skaļajiem japāņu bērneļiem, kas drebinās šortos un kreklos, bet mums motodrēbēs ir ļoti labi.

Dodamies uz pēdējo pasākumu – braucienu vagoniņā uz Itālijas pusi un tas izrādās visiespaidīgākais. Divvietīgā vagoniņā stundu lēnām slīdam starp milzīgajiem sniegotajiem kalniem, turpat netālu arī Monblāns, apakšā milzīgs sniega lauks, ik pa brīdim redzam pa to pārvietojamies alpīnistus. Sniegā redzam draudīgas šauras un dziļas plaisas, bail iedomāties, kas notiek, tajās iekrītot. Itālijas pusē uz brīdi izkāpjam, pabradājam pa sniedziņu un dodamies atpakaļ uz Franciju. Esam sajūsmā par šo pasākumu un iespēju redzēt skatus, kas pieejami tikai alpīnistiem.

Dodamies ar vagoniņu lejā un pa ceļam izkāpjam zemākā punktā, apmēram 2000 metru augstumā. Iedzeram enerģijai šokolādi un apēdam pa ābolkūkai (man nekad nav problēmu atrast attaisnojumu neveselīgas pārtikas patērēšanai) un vēl nedaudz pastaigājamies. Nolēmām aiziet līdz tālumā dzirdamajām nelielajām lavīnām, bet ceļš izrādījās daudz garāks nekā izskatījās un vajadzēja steigties atpakaļ uz pēdējo vagoniņu lejā uz Chamonix-Mont Blanc, tāpēc palikām lavīnas nesatikuši. Varbūt tas nemaz nebija tik slikts scenārijs.

Turpmākās trīs dienas no Lielo Alpu Ceļa vairs nenovirzamies un raiti, bet bez liekas steigas dodamies cauri Alpiem uz Vidusjūras pusi. Pa nakti paliekam kalnu kempingos, kas uz šī ceļa sastopami lielā skaitā un daudzi no tiem ir perfekti – lielās teritorijās ar salīdzinoši maz apmeklētājiem, līdz ar to nav sajūta, ka dzīvotu viens otram uz galvas.

Vidusjūra

Pēc piecām kalnos pavadītajām dienām izbraucam pie Vidusjūras. Francijas Rivjēra, kā jau tai pienākas, šausmīīīgi romantiska – ar zilo jūru, palmām, skaistajiem cilvēkiem. Vispirms Kannās uzmeklējam servisu, jo mūsu Vespītei jānomaina riepiņa – pēc kalnu ceļiem tā izskatās pavisam bēdīga, nodilusi un ar draudīga paskata milzīgu burbuli. Kamēr Vespīte remontējas, sēžam pludmalē zem palmas, vērojam atpūtniekus un ēdam pusdienas.

Uz nakti apmetamies pārpildītā kempingā, kur teltis sabūvētas tik tuvu, ka telšu striķi ar kaimiņiem jānovelk krustu šķērsu, bet toties mūsu vieta ir pirmajā rindā, ar skatu uz Vidusjūru un varam tveicīgajā naktī turēt telts sānu vaļā labākam gaisam un skaistākam skatam. Vakarā vēl paspējam nopeldēties jūrā un aizšaut līdz Monako – paskatīties uz bagātnieku jahtām un mašīnām. Jocīga sajūta skatīties uz tādu bagātību un akūtu nepieciešamību to izrādīt.

Nākamajā rītā pārceļamies uz komfortablāku naktsmītni – uz viesnīcu Santa Lucia St. Rafael pilsētā. Tā ir maza viesnīca, kur katrs numuriņš iekārtots citas valsts stilā un toreiz mums tur ļoti patika, bet es nezinu, kā būtu ar šodienas acīm un cik sen tur ir veikts remonts un arī cenas mājas lapā liekas dārgākas, nekā pirms desmit gadiem. Turpmākās dienas relaksēti pavadam pie un ap Vidusjūru.

Vispirms notestējam netālu no mūsu viesnīcas esošo pludmali. Tā ir ļoti klinšaina un laikam par pludmali to nevarētu saukt, jo bija diezgan jāpiepūlas atrast kādu relatīvi līdzenu pleķīti, kur piemesties ar saviem matracīšiem. Bet toties tur gandrīz nebija cilvēku, pilnīgs pretstats pārpildītajai Kannu pludmalei. Ūdens bija gana dzidrs, lai varētu snorkelēt un lai tur dzīvotu jūras eži. Mareks vienam uzkāpa un pēc tam pašrocīgi ar turpat atrastas Coca-Cola bundžas vāku grieza sev ārā adatas un asiņaino kāju mērcēja jūras ūdenī dezinfekcijai. Bet nekas, izdzīvoja.

Tā mums tās dienas pagāja – pie jūras, braukājot apkārt nelielās ekskursijās līdz Marseļai un citām piejūras pilsētām, Verdonas kanjonam un vienkārši kur acis rāda.

Vakaros gājām ēst uz savu iemīļoto picēriju, kur malkas krāsnī cepa supergardas picas un viesmīle bija sieviete-viesulis labākajos gados ar tādu enerģijas lādiņu, ka viņu varētu saukt par hiperaktīvu arī tad, ja viņas enerģijas līmeni samazinātu desmitkārtīgi. Droši vien viņa arī tagad tieši tāpat joņo starp galdiņiem.

Piecas dienas paskrēja zibenīgi un bija pienācis laiks doties mājās, uz Briseli. Mājupceļu pieveicām divās dienās, diezgan draņķīgos laika apstākļos, bet tas vairs nebija svarīgi, jo bijām sapratuši divas lietas – 1) motoceļošana ir mūsu aicinājums un 2) tas galīgi nav nekas ekstrēms, jāsēžas tik virsū un jābrauc, kamēr pietiek laika, naudas un veselības. Kopš tā laika mēs katru gadu dodamies vismaz vienā garā motoceļojumā, bet tie jau ir citi stāsti :)