Ievadam uzreiz jāsaka, ka kaut kas tāds bija iespējams tikai aizvēsturiskajā 2006. gadā, kad Zemi vēl apdzīvoja dinozauri un nebija iestājusies Couchsurfing, viedtālruņu un banku mobilo aplikāciju ēra.

Tātad, 2006.gada marts, mēs tikko pārvākušies uz Briseli un steidzām izmantot ātrvilcienu satiksmi  un atrašanos Eiropas centrā, lai dotos romantiskā nedēļas nogalē uz Londonu. Tas bija mūsu pirmais kopīgais ceļojums un laiku solīja pavisam draņķīgu, tāpēc nolēmām pārāk netaupīt un rezervējām labu viesnīcu Londonas centrā, lai nepieciešamības gadījumā varētu siltumā un komfortā pārlaist sliktos laika apstākļus.

Agrā sestdienas rītā izbraucām ar Eurostar vilcienu no Briseles un pēc nedaudz vairāk kā divām stundām nonācām Londonas Waterloo stacijā. Laiks, kā jau solīja, auksts un lietains, mums līdzi tikai viens mazs saliekamais lietussargs un apģērbs diezgan plāns (jo Londonā taču ir tas labais šopings un ko nu stieps lieku līdz, vilks visu jauno uzreiz mugurā). Nolēmām vispirms atrast savu viesnīcu, nomest mugursomas, sasildīties un iedzert tēju, un tad lemt, ko darīt tālāk.

Pēc diezgan garas pastaigas un apmaldīšanās (sajaucām parkus kartē un dabā), kad es jau kādu laiku klusībā sapņoju par karstu dušu un tēju, slapji un nosaluši nonācām savā viesnīcā. Reģistrējoties mums lūdza uzreiz apmaksāt rēķinu, bet kaut kas ar samaksu nevedās – abas mūsu maksājumu kartes viesnīcas aparāts neņēma pretī. Drusku pašķendējāmies par tādu bardaku un devāmies ārā izņemt skaidru naudu no bankomāta. Nekas neizdevās arī tur, kartes neņēma pretī, tāpēc devāmies uz nākamo bankomātu. Un nākamo. Un aiznākamo. Pie kāda ceturtā piegājiena sapratām, ka kaut kas nav labi ar mūsu bankas kartēm.

Vēl kādu laiku neatmetām cerību atrast kādu saderīgu bankomātu un mēģinājām visos bankomātos, kas gadījās pa ceļam, bet nevienā neveicās. Savu banku sazvanīt arī neizdevās (bet protams, Beļģijā, sestdienas pēcpusdienā). Sākām skaitīt, cik daudz skaidras naudas bija aizķēries makos un kabatās un sagrabinājām diezgan iespaidīgu summu – 50 eiro. Ar šo varētu pavisam glauni iztikt kaut kur Dienvidaustrumāzijā, bet diviem cilvēkiem divām dienām vienā no pasaules dārgākajām pilsētām tas ir stipri pamaz. Tai brīdī sapratām, ka mūsu ieplānotais relaksētais romantiskais vīkends negaidīti ir pārvērties piedzīvojumā. Un jāsaka, ka sirds dziļumos mums šāds notikumu pavērsiens diezgan labi patika, jo atmetām uz mirkli pavīdējušo ideju zvanīties un meklēt kādus draugu draugus Londonā, kas varētu aizdot naudu.

Ātri apspriedāmies, ko darīt ar saviem 50 eiro un divām dienām Londonā. Mums likās, ka būtu šausmīgi jautri draugiem stāstīt, ka mēs ”apskatījām visu Londonu par 50 eiro”, tāpēc nolēmām izbraukt ar slaveno panorāmas ratu London Eye jeb Londonas aci un apskatīt Londonu no putna lidojuma. Biļetes uz to mums abiem izmaksātu 40 eiro, un atlikušos 10 eiro tērētu maizei, tējai un sabiedriskajām tualetēm.

Vispirms nolēmām doties atpakaļ uz staciju un painteresēties, vai savas atpakaļceļa biļetes nākamās dienas vēlā vakarā var samainīt uz kaut ko agrāku, lai neēdušiem un sagurušiem pēc negulētas nakts nav visa diena jāpavada aukstumā un slapjumā. Pēc diezgan gara gājiena un ar pieturām pie visiem bankomātiem nonācām atpakaļ stacijā. Protams, izrādījās, ka bez piemaksāšanas neko samainīt nevarēja, jo bijām iegādājušies vislētākās biļetes.

Piemetāmies turpat stacijā atpūsties un sasildīties, jo lietū bijām nostaigājuši jau savus 15 kilometrus vai vairāk. Investējām savā pirmajā tējā ātrās ēdināšanas iestādē. Pirkām vienu tēju uz abiem, jo daudz izdevīgāk bija pirkt vienu lielu tēju nekā divas vidējas, un viena eiro atšķirība mums bija vesela bagātība – desmitā daļa no mūsu divu dienu budžeta! Klāt piekodām baltmaizi, vienā bodītē uzgājām atlaides un par pāris eiro tikām pie diviem baltmaizes kukuļiem – viena katrai dienai.

Atpūtušies, devāmies atpakaļ uz pilsētu – klīdām pa ielām un parkiem, apskatījām no ārpuses Bigbenu, Vestminsteres abatiju, Parlamenta ēku, Bekingemas pili, Pikadilli laukumu un citus slavenus objektus. Pienāca vakars un tumsa, bijām tā nostaigājušies, ka sāpēja kājas, tāpēc sākām domāt, kur varētu pārlaist nakti. Nekas labāks par to pašu Waterloo staciju prātā nenāca un devāmies atpakaļ. Izrādījās, ka staciju vienos slēdz un vienīgie, kam atļauts tur palikt pa nakti, ir pasažieri, kas var uzrādīt biļetes uz pirmo Eurostar rīta vilcienu. Mūsu biļetes bija uz pēdējo vakara vilcienu, bet cerējām, ka tiksim cauri sveikā un iekārtojāmies gulēt uz cietajiem krēsliem.

Pamodāmies no tā, ka policists mūs modināja un lika uzrādīt biļetes uz pirmo rīta reisu un personu apliecinošus dokumentus. Biļetes mums bija galīgi sliktas – uz pēdējo reisu, tāpēc balansam uzrādījām savas diplomātiskās pases. Tas nebija īsti pareizi, jo šis viennozīmīgi nebija darba brauciens, kā policists to droši vien nojauta, bet ko padarīsi – jumtu virs galvas dikti gribējās un likās, ka diplomātiskā pase varētu palīdzēt. Vispirms viņš apskatījās biļetes (dusmīga seja), pēc tam pases (”jūs ko, nopietni?” seja) un verdikts – mēs drīkstot palikt līdz pirmajam vilcienam. Sirsnīgi pateicāmies un turpinājām gulēt.

No rīta mūs tiešām pamodināja pašā agrumā un lūdza atstāt uzgaidāmo telpu un doties uz savu vilcienu. Tikmēr jau bija atvērtas dažas ātrās ēdināšanas ieskrietuves, kur lēnām izdzērām savu otru tēju un bijām gatavi doties atpakaļ uz pilsētu. Uzsākot gājienu, sapratām, ka daudzie iepriekšējā dienā nostaigātie kilometri bija darījuši savu un pamatīgi sāpēja kājas, ik pa laikam nācās atsēsties, jo es nevarēju turpināt iet. Nonācām līdz Londonas acij un atdevām savus 40 eiro par biļetēm. Drusciņ jau bija kārdinājums vienkārši aiziet uz kādu Makdonaldu un kārtīgi paēst par to naudu, bet tomēr apskatīt visu Londonu gribējās vairāk. Lai arī laiks bija apmācies, 30 minūšu ilgais brauciens un skats uz Londonu no 135 metru augstuma bija ļoti iespaidīgs.

Pēc tam drusciņ pastaigājām pa parkiem, līdz sāka līt pavisam stipri, tādēļ nolēmām apmeklēt kādu no bezmaksas muzejiem, lai ir silti un nelīst. Izlēmām par labu Zinātnes muzejam, jo es biju pārāk nogurusi, lai man būtu kādas vēlmes attiecībā uz muzeja profilu, savukārt Marekam tehniskās un zinātniskās lietas dikti patīk. Atsevišķas lietas tur ieinteresēja pat mani, īpaši kosmosa kuģa Apollo 10 kapsula, bet jāatzīst, ka bija stipri grūti palikt nomodā dēļ negulētās nakts un daudzo nostaigāto kilometru radītā pārguruma. Tiklīdz kā piesēdos uz brīdi atpūtināt kājas, tā galva sāka klanīties un šausmīgi nāca miegs.

No Zinātnes muzeja man visvairāk palika atmiņā kafejnīca. Par savu pēdējo naudu uz abiem nopirkām vienu vislētāko sviestmaizi. Ar to nepietika un es kārām acīm skatījos uz citu cilvēku neapēsto, uz galdiem atstāto ēdienu. Dažas sviestmaizes bija tikai aizkostas un es jau nopietni sāku apsvērt domu kādu no tām paņemt. Beigās tomēr nepaņēmu, bet es sapratu, ka, ja mēs tādā režīmā uzturētos vēl vienu vai divas dienas, nekas mani neatturētu pabeigt svešu cilvēku aizsāktu ēdienu.

Tikmēr bija pienākusi pēcpusdiena un sākām lēnām virzīties atpakaļ uz staciju, jo man kājas sāpēja tik ļoti, ka nu jau atpūtas pauzes vajadzēja ik pēc 300 metriem un nebija spēka iet kaut kur citur. Pāris stundas pavadījām stacijā un tad jau mūsu vilciens bija klāt un aizvizināja mūs atpakaļ mājās. Ar ceļojumu bijām dikti apmierināti – apskatījām visu Londonu pa lēto :) Un vēl, tā laikā es pirmo reizi tā pa īstam sapratu divas lietas, kas ir mana absolūtā pārliecība un patiesība nu jau vairāk kā desmit gadus:

1. Mareks ir labākais ceļabiedrs pasaulē;
2. Nav jēgas neko šausmīgi plānot, viss tāpat notiks tā, kā tam jānotiek. Un visticamāk, daudz labāk, nekā plānots!

Ak jā, un par tām nestrādājošajām bankas kartēm. Pirmdienas rītā sazvanījos ar banku pajautāt, kas par vainu. Atbilde – ”Bet kundze, protams, ka jūsu kartes nestrādā ārzemēs! Kad vērāt kontu mūsu bankā, jums bija jābrīdina, ka izmantosiet savas maksājumu kartes arī ārzemēs. Vai vēlaties, lai pieslēdzu šo pakalpojumu? Tas ir bez maksas, bet jums jaierodas bankā, lai nokārtotu formalitātes.” Ko tur piebilst – Beļģija ir sirreāla valsts :)