Pirms pāris gadiem mēs bijām Kubā un toreiz galvenokārt koncentrējāmies uz savu Kubā atklāto jauno hobiju – zemūdens niršanu (vairāk par to šeit). Pārāk nebēdājām par to, ka daudzi citi Kubas labumi šajā braucienā iet garām, jo bijām pārliecināti, ka drīzumā Kubā atgriezīsimies un tad tik baudīsim visu pārējo. Bet divreiz vienā upē neiekāpsi un Kuba ir milzīgu pārmaiņu priekšā. Daudz kas ir mainījies jau tagad un tikko Havanā pēc 50 gadu pārtraukuma ieradās pirmais ASV kruīza kuģis. Es nešaubos, ka mēs Kubā paviesosimies vēlreiz, bet tad tā būs jau pavisam cita valsts un, iespējams, mūsu iespaidi būs savādāki. Pagaidām manā atmiņā Kuba ir palikusi šāda.

Kubieši

Kad mans Austrumeiropas kolēģis jautāja, kas man Kubā patika visvairāk un es atbildēju, ka cilvēki, viņš paraustīja plecus un laikam ne visai labi saprata, par ko es runāju. Mana kolēģe no Hondurasas saprata uzreiz. Tā reģiona cilvēki ir īpaši ar savu sirsnību, optimismu un dzīvesprieku. Un tas pielīp! Atbraucot no Kubas, visiem smaidīju un dažbrīd veikalā vai citā sabiedriskā vietā pieķēru sevi, klusām dungojot. Bija vajadzīgas pāris dienas, lai atkal sāktu uzvesties normāli – sabiedriskajā transportā austiņās klausīties mūziku un bakstīt telefonu, staigāt ar rūpēs savilktu seju un pierastu, ka arī pārējie uzvedas normāli – veikalā nevienam ne prātā nenāk palaist pa priekšu rindā, ja man ir tikai viens pirkums, biroja kaimiņi aizcērt lifta durvis deguna priekšā un tamlīdzīgi.

Mūsu mīlestība uz kubiešiem sākās jau tepat Stokholmā, kad devāmies uz Kubas vēstniecību kārtot obligāto tūrista karti. Es šad tad iegriežos Krievijas vēstniecībā Stokholmā nokārtot vīzu un vienmēr ir interesanti minēt, ar ko viņi būs neapmierināti un par ko sabļaus šoreiz. Bet Kubas vēstniecībā viss bija draudzīgi un vienkārši un dokumenti tika kārtoti svilpojot un mūs uzrunāja par amigos.

Tā kā Kubā viesnīcas ir neadekvāti dārgas, vairums tūristu, kas nepaliek pludmaļu kūrortos, par naktsmājām izvēlas kubiešu privātmājas – casas particulares. Tā ir lieliska iespēja tuvāk iepazīt kubiešus un viņu dzīves ritmu. Jau pirmā mūsu māja Havanā bija gana kolorīta, ar Svētās Jaunavas attēliem visās malās, radiem, draugiem un kaimiņiem, kas nepārtraukti nāk ciemos – atmosfēra kā bērnībā skatītajā meksikāņu seriālā par Mariju, pirms viņa kļuva stāvus bagāta ar savu šūšanas vai kūku biznesu vai kas nu tas viņai bija par rūpalu.

Smukās pilsētas

Par Kubas koloniālo pagātni liecina skaistā arhitektūra Havanā, Trinidadā, Cienfuegos un dažās citās pilsētās. Tūristu visiecienītākā izskatījās Trinidad, ar milzīgiem cilvēku pūļiem un suvenīru tirgiem, aiz kuriem dažbrīd bija grūti saskatīt pilsētu. Mums daudz vairāk patika Cienfuegos – skaista līča krastā, klusa, tīra, ar elegantu franču arhitektūru.

Mēs apmetāmies casa particulare ārpus pilsētas centra, vietā ar nosaukumu Punta Gorda, pie pašas ūdens malas un ar simpātisku parku turpat blakus – tajā skanēja mūzika, bija pieejama sabiedriskā pludmale un, pēc bārmeņa teiktā, labākie Mojito visā Kubā! Mēs nodegustējām vairākus kokteiļus pēc kārtas un atzinām par tiešām labiem esam. Arī mūsu casa bija īpaša – franču stila māja, ar dārzu un milzīgu vannasistabu, laika zoba krietni saēsta.

Havana

Havana ir pilsēta ar dvēseli. Parasti tālo zemju ceļojumos lielās pilsētas mūs neuzrunā un ātri taisamies prom. Tā bija Limā, Manilā, Kolombo un citās, kur aiz milzīgajiem sastrēgumiem, graustu rajoniem un modernajiem biznesa centriem pazūd pilsētas šarms un individualitāte. Bet Havanā bija savādāk.

Tā gan nebija mīlestība no pirmā acu skatiena un pirmajā vakarā nevarējām teikt, ka esam Havanas nošarmēti. Daļēji bijām vainīgi paši – kā parasti, nebijām rezervējuši naktsmītni un, pārguruši pēc garā lidojuma, ar smagajām mugursomām karstumā ilgi klīdām pa tumšajām bedrainajām ielām, meklējot, kur varētu palikt pa nakti. Droši vien izskatījāmies pēc cerīgiem klientiem, jo visdažādākie pakalpojumu sniedzēji mums metās virsū ar milzīgu centību. Tas viss kopā neradīja pareizo atmosfēru.

Toties nākamajā rītā, atpūtušies, ieraudzījām Havanu citām acīm – skaisto koloniālo arhitektūru, grāmatu tirgus, parkus, ielu muzikantus, 50-to gadu amerikāņu auto. Visinteresantākais bija cilvēku vērošana, tie bija mani mīļākie mirkļi Havanā – nopirkt pie ielu tirgotāja kādu kārumu, piesēst turpat uz apmales ielas malā, klausīties ielu muzikantos un vērot visapkārt notiekošo rosību. Havana noteikti nav uzpucēta sterila princese, un vietām tā ir stipri apbružāta, bet tas viss pieder pie lietas.

Vecās automašīnas

Droši vien nav līdz galam ētiski priecāties par vienu no Kubas atpazīstamākajiem simboliem – vecajiem 50-to gadu amerikāņu auto. Kubiešiem vecie auto nav stila jautājums, bet dzīves nepieciešamība – jaunus auto iegādāties nav iespējas. Un tomēr, ja atmetam jautājuma sāpīgo pusi, kubiešu vecie auto ir tik ļoti skaisti! Staigā tik un bildē, kā pa tādu gigantisku brīvdabas auto vēstures muzeju.

Mēs cerējām, ka varēsim iznomāt kādu no vecajiem auto un pa Kubu pārvietoties ar šiku un biežiem remontiem, bet tas gan diemžēl nebija iespējams – ar veco auto dabūjām pavizināties tikai Havanā īsā ekskursijā ar šoferi. Patstāvīgai Kubas apceļošanai nomā dabūjām kaut kādu jauno laiku brīnumu (es auto markas neatšķiru), ko izskata un gaitas īpašību dēļ nokristījām par Blusu.

Karību jūra

Kaut kas tai Karību jūrā ir, un runa nav tikai par dzidrajiem ūdeņiem, baltajām pludmalēm un sauli. Manā gadījumā īpašo auru droši vien piešķir stāsti par Karību jūras pirātiem no bērnības piedzīvojumu grāmatām. Karību jūru šajā ceļojumā izbaudījām daudz un dažādos veidos – nirstot, snorkelējot, peldoties, pastaigājoties un arī izbraucām par Kubas skaistāko ceļu dēvēto maršrutu no Santiago līdz Marea de Portillo. Šajā braucienā idillisko mierīgo ūdeņu vietā varējām priecāties par skarbām klintīm un viļņu bangām, kas vietām pat sitās iekšā mašīnā, jo ceļš (ja tā var saukt šauro taciņu ar nogruvušiem akmeņiem) veda gar pašu jūru. Romantika!

Komunisma posts

Daudziem tūristiem paviesošanās komunismā ir viens no spilgtākajiem Kubas iespaidiem. Arī mums tā bija. Šķiet, ka brāļi Kastro un Če Gevara no sirds bija gribējuši kā labāk, kad 50-os gados organizēja revolūciju un ieviesa komunismu, bet sanāca stulbi un rezultātu mēs tagad redzam. Tukši veikalu plaukti un nabadzība, īpaši pēc tam, kad Padomju Savienība sabruka un beidza ekonomiski atbalstīt Kubu.

Viens no Kubas ekonomikas fenomeniem ir paralēla divu valūtu izmantošana – nacionālais peso kubiešiem un konvertējamais peso tūristiem, kas ir 25 reizes vērtīgāks. Tūristiem par visiem pakalpojumiem jānorēķinās ar konvertējamo peso un joki sākas tad, ja nokļūst vietā, kur tūristiem pakalpojumus oficiāli nepiedāvā un vietējie ir pārāk bailīgi vai godīgi, lai pieņemtu konvertējamos peso.

Mēs nostaigājāmies līki Camagüey, trešajā lielākajā Kubas pilsētā, bet tomēr nekādi nesanāca atrast vietu, kur varētu paēst, norēķinoties ar konvertējamiem peso. Visās ēstuvēs, kur iegriezāmies, mums laipni paskaidroja, ka mēs šeit ēst nevaram, te ir tikai vietējiem. Beigās ar Lonely Planet palīdzību atradām kādu uzkodu bāru, kur, kā teikts ceļvedī, varēja norēķināties ar tūristu valūtu. Bijām tik izbadējušies, ka viesmīlim nepārprasījām par maksāšanas iespējām, bet jau izkalām ģeniālu plānu ātri aizkost visas atnestās sviestmaizes, lai neaiznes prom, ja nu gadījumā tomēr nevaram norēķināties.

Mūsu satiktie kubieši, īpaši vecāka gadagājuma un tālāk no galvaspilsētas, pastāvošo sistēmu pārāk nekritizēja. Iespējams, viņiem bail, bet varbūt tiešām viņiem liekas, ka viss ir vairāk vai mazāk pareizi. Havanā satiktie jaunieši gan sūdzējās – pārsvarā par to, ka nevar izceļot no valsts un brīvi lietot internetu. Ir skaidrs, ka jaunajā paaudzē sēž iekšā neapmierinātība un, Kubai paliekot arvien atvērtākai ārpasaulei, pārmaiņas ir neizbēgamas. Bet pagaidām no visām malām mūsos nolūkojas Če Gevaras attēli, komplektā ar revolucionāriem saukļiem.