Pēdējā laikā ar lasīšanu man ir klājies diezgan švaki, vidēji viena grāmata mēnesī, bet toties kas par grāmatām! Klasiku klasika ”Karš un Miers” un grāmata, kas man lika pārskatīt savus lasīšanas ieradumus. Lūk, mans necilais šī gada pirmo četru mēnešu sarakstiņš:

Ļevs Tolstojs ”Karš un Miers”.

Atzīšos, ka šis bija mans vismaz trešais piegājiens ”Kara un Miera” lasīšanai un kas to zina, kā man būtu veicies, ja lielāko daļu nebūtu izlasījusi savā laiskajā trīs nedēļu atvaļinājumā Maltā decembrī un janvārī. Kamēr vīrs caurām dienām bija daivingā, es savas dienas pavadīju, dodoties garās pastaigās gar jūras krastu, dzerot saldējuma kokteiļus āra kafejnīcās (jo man taču vajag kalciju un D vitamīnu :)) un lasot grāmatu.

Man liekas, ka tikai tā šo grāmatu var izlasīt – atvaļinājumā, kad ir daudz laika un mierīgs prāts. Darbs, protams, ģeniāls un tāpēc to nevar fiksi izraut cauri, pāršķirot ”neinteresantākās” vietas (pārsvarā par tādām tiek sauktas karam veltītās nodaļas un garie gabali franču valodā). Atceros, kaut kad sen lasīju interviju ar pasaulslavenu psihiatru, kurš teica aptuveni tā, ka ir divi veidi, kā studēt cilvēka psihi – vai nu universitātē apgūstot psihiatriju vai arī lasot krievu klasiķu – Dostojevska, Tolstoja utt. – darbus. Man likās, ka tieši karam veltītajās nodaļās Tolstoja izcilā spēja aprakstīt un analizēt cilvēka dvēseli izpaudās visspilgtāk.

Anna Enraita ”Zaļais ceļš” (Anne Enright ”The Green Road”)

Kaut kad janvārī man uznāca grāmatu pirkšanas trakums un vienā reizē iegādājos veselas desmit grāmatas un pati pēc tam nevarēju visas atstiept mājās. Sapirkos pārsvarā visādas balvas ieguvušu autoru grāmatas  – tomēr drošāk ir turēties pie citu pārbaudītām vērtībām. Pirmo no savas jauniegūto dārgumu kaudzītes izlasīju īru rakstnieces, Bukera balvu par romānu ”Pulcēšanās” ieguvušās Annas Enraitas grāmatu ”Zaļais ceļš”. Šo grāmatu jau biju manījusi visādos 2015.gada labāko grāmatu sarakstos, bet punktu pielika žurnāla ”Psychologies” ieteikums, jo man tieši gribējās ”kaut ko tādu psiholoģisku” :)

Grāmata ir par īru ģimenes četrām atvasēm, kas katrs dzīvē gājuši ļoti dažādus ceļus un Ziemassvētos satiekas pie mātes dzimtas mājās. Man ļoti, ļoti patika grāmata un autores ciniskais humors (viens no četrām atvasēm, Emmets, ir vīlies savā darbā un sāk to uzskatīt par bezjēdzīgu, jo ir pavadījis 20 gadus, glābjot pasauli, kas nekādi negrib glābties). Ir grūti pateikt, par ko īsti ir šī grāmata, tādā ziņā, ka te nav spraiga sižeta – grāmatas pirmā daļa seko četru bērnu gaitām dažādos dzīves posmos un otrā daļa ir kopā sanākšana Ziemassvētkos. Tā ir grāmata par to, ka (gandrīz) visas ģimenes ir savā ziņā nelaimīgas un nepareizas. Esmu lasījusi komentāros, ka šī esot grāmata par disfunkcionālu ģimeni, kuras locekļi nezina kā atgūt saikni savā starpā. Man gan likās, ka uzsvars bija uz kaut ko citu – lai vai kā, bet ja kritiskā brīdī ģimene dod spēka un aizmugures sajūtu, tad ar to pietiek, pat ja ikdienā viss nav rožaini.

Anna Enraita ”Bēbju radīšana: iestreipuļot mātes lomā” (Anne Enright ”Making the Babies: Stumbling into Motherhood”)

Man tik ļoti patika Annas Enraitas ”Zaļais ceļš,” ka uzreiz pēc tā izlasīšanas sāku meklēt pēc nākamās šīs rakstnieces grāmatas un acīs iekrita ”Bēbju radīšana: iestreipuļot mātes lomā,” kas ir autobiogrāfiska grāmata par Annas lēmumu 35 gadu vecumā radīt savu pirmo bērnu un atsauksmēs tika cildināts grāmatas humors un reālistiskais, nevis tipiskais pārsaldinātais skatījums uz grūtniecību, dzemdībām un rūpēm par meitiņu. Es tā iedegos par grāmatu, jo kur nu vēl piemērotāku lasāmvielu man šobrīd, nekavējoties to pasūtīju amazon un gandrīz skaitīju dienas līdz grāmatas saņemšanai. Tomēr rezultātā mani šī grāmata neuzrunāja, diemžēl. Bet jebkurā gadījumā, noteikti gribu izlasīt Annas Enraitas Pulicera balvu ieguvušo ”Pulcēšanos” (tā, starp citu, ir tulkota latviešu valodā).

Čimamanda Ngozi Adiče ”Zelta Saules Puse” (Chimamanda Ngozi Adichie ”Half of a Yellow Sun”)

Nesen izlasīju vienu nigēriešu autores Čimamanda Ngozi Adičes grāmatu, ”Amerikana”. Tāpēc, kad draudzene piedāvāja šīs autores citu grāmatu, ”Zelta Saules Puse,” ar prieku piekritu. Un labi, ka tā – šī ir grāmata, kas man lika pārskatīt savus lasīšanas paradumus. Vispirms par sižetu: stāsts norisinās 60-to gadu Nigērijā, kad no tās atdalās Biafras Republika un valstī sākas pilsoņu karš un uz nežēlīga kara fona risinās grāmatas galveno varoņu dzīves un mīlasstāsti. Protams, kā jau karā, ir daudz nežēlības – grāmatā figurē gan nogrieztas bērnu galvas, gan grūtnieces ar uzšķērstiem vēderiem, bet diemžēl tā ir dzīves realitāte.

Man grāmata šķita perfekta, 10 punkti no 10 – gan dēļ aizraujošā stāsta, gan dēļ ļoti interesantā vēsturisko notikumu atainojuma, par ko man nebija ne jausmas. Tieši šī grāmata mani pamudināja nākotnē vairāk pievērsties grāmatām no citiem reģioniem, īpaši Āfrikas un Āzijas, jo šobrīd mans zināšanu trūkums gan par šo valstu vēsturi, gan literatūru ir vienkārši milzīgs. Viena no vietām, kur smelšos iedvesmu savām paplašinātajām lasīšanas gaitām, būs šis blogs: https://ayearofreadingtheworld.com/thelist/. Tā autore gada laikā izlasīja vismaz vienu grāmatu no katras pasaules valsts. Man tam būs vajadzīgi vismaz desmit gadi, bet labāk vēlāk nekā nekad :)