Pēdējā laikā man ir bijis diezgan daudz laika pievērsties lasīšanai, un šobrīd esmu tuvu maza varoņdarba paveikšanai – pēc mazāk kā 200 lappusēm, ar nezin kuro piegājienu, būšu pieveikusi Tolstoja Karu un Mieru! Bet pagaidām – 5 labas grāmatas no pēdējā laikā lasītajām.

Marks Hedons ”Savādais atgadījums ar suni naktī”

Šo grāmatu izvēlējos pēc kolēģes ieteikuma, kas grāmatu gan nebija lasījusi, bet tikko Londonā bija noskatījusies tās iestudējumu, kas esot bijis izcils. Grāmata ”Savādais atgadījums ar suni naktī” ir neparasts detektīvs – kaimiņienes suņa slepkavības mistēriju risina nodarījumā vainotais Kristofers, zēns ar Aspergera sindromu. Aspergera sindroms ir autisma paveids, kas nozīmē, ka cilvēkam ir lielas grūtības izprast citus cilvēkus, viņu emocijas, un vispār veidot mums pierastas un normālas attiecības.

Es neatceros, kad man pēdējo reizi tik ļoti patika kāda grāmata kā šī – vienlaicīgi ļoti smieklīga un skumja, gudra un vienkārša. Un, lai arī tā nav rokasgrāmata Aspergera sindroma izprašanā, man tā palīdzēja savādāk un ar lielāku līdzcietību paskatīties uz kādu cilvēku manā dzīvē ar šādu sindromu (vai vismaz tā pazīmēm). Viennozīmīgi, viena no manām mīļākajām 2015.gadā lasītajām grāmatām. Es lasīju angliski, bet tā ir tulkota arī latviešu valodā.

Donna Tarta ”Dadzītis” (Donna Tartt ”The Goldfinch”)

Šo grāmatu izvēlējos tāpēc, ka visi grāmatu snobi gandrīz vienā balsī apgalvoja, cik brīnišķīga grāmata; tā bija iekļauta ļoti daudzos 2013.gada labāko grāmatu topos un 2014.gadā ieguva Pulicera balvu. Grāmata ir par Ņujorkas zēnu Teo, kas kopā ar mammu aiziet uz Mākslas muzeju, kur teroraktā mamma aiziet bojā, bet Teo visa haosa un liktenīgas tikšanās rezultātā tiek pie holandiešu vecmeistara gleznas ”Dadzītis”. Grāmatas turpmākā darbība seko Teo tālākajam liktenim, kurā ir viss – gan sirsnīgas, gan sāpīgas cilvēciskās attiecības, gan noziedzīgā pasaule, jo gleznu Teo nevis atdod muzejam, bet patur sev kā pēdējo piemiņu par mammu.

Grāmata man kopumā patika un es saprotu, kāpēc tā ir saņēmusi tik daudz atzinības. Sākumā lasīju un nevarēju atrauties, un man viss likās perfekti, bet tad pamazām sāka kaitināt dažas klišejas un neprecizitātes (ukraiņu puisis stāsta, ka Ukraina bija PSRS satelītvalsts, viņa tēvs, protams, ir alkoholiķis un sit dēlu (jo to taču ukraiņi un krievi un tamlīdzīgas tautas dara, vai ne?), un Krievijā nav iespējams dabūt zemesriekstu sviestu (jo tur bez šnabja un lāču gaļas droši vien neko citu veikalos netirgo, vai ne?) un Baltijas jūrā ir vaļi!!). Un vēl, grāmata manuprāt ir nevajadzīgi gara (gandrīz 900 lappuses) un stāsts beigās kaut kā izšķīda, un pēdējās lapas, kas esot īstā māksla, es ātri izrāvu cauri, lai beidzot ir nodarīts. Atkārtošos vēlreiz, grāmata ir laba, bet sākumā man tā likās gandrīz vai ģeniāla, tāpēc bija nedaudz vilšanās, ka tādā garā neturpinājās līdz pat beigām. Grāmatu lasīju angliski un latviešu valodā, cik zinu, tā pagaidām nav tulkota.

Anthony Doerr ”All the Light We Cannot See” (piedodiet, nav ne jausmas, kā šo pareizi latviskot)

Vēl viena grāmata no labāko grāmatu topiem un 2015.gada Pulicera balvas ieguvēja. Šo grāmatu nolēmu izlasīt pēc tam, kad izlasīju par to ļoti labas atsauksmes vienā no saviem mīļākajiem blogiem cupofjo.com. Grāmata ir par Otro pasaules karu un tajā savijas divu jauniešu stāsts: Marijas-Lauras, aklas meitenes, kas spiesta patverties pie radiem senajā Francijas piejūras pilsētā -cietoksnī Senmalo pēc tam, kad Parīzi okupē vācieši, un vācu zēns Verners, kas dienē nacistu pusē.

Man ļoti, ļoti patika šī grāmata un tā ir viena no manām mīļākajām 2015.gadā lasītajām grāmatām.  Tajā ir tik daudz visa kā – gan interesantā veidā pasniegti vēsturiski notikumi, gan spraigs sižets, un ļoti skaists teksts, un bija žēl, ka nesapratu katru vārdu, jo lasīju angliski. Latviski tulkots pagaidām laikam nav.

Čimamanda Ngozi Adiče ”Amerikana” (Chimamanda Ngozi Adichie ”Americanah”)

Šo nigēriešu rakstnieces grāmatu arī izvēlējos dēļ slavinošām atsauksmēm 2013.gada labāko grāmatu topos un vairākām iegūtām balvām. Grāmata ir par diviem nigēriešu jauniešiem – Ifemelu un Obinze, kuru mīlasstāsts pārtrūkst, kad Ifemelu dodas uz ASV un pēc sākotnējo grūtību pārvarēšanas kļūst par slavenu blogeri, bet Obinze tikmēr dodas uz Londonu un mēģina iekārtoties tur. Pēc daudziem gadiem abi atkal atgriežas Nigērijā.

Grāmata man patika – lai arī mana situācija Zviedrijā ļoti atšķiras no Ifemelu un Obinzes cīņas par izdzīvošanu svešumā, tomēr dažas pazīstamas situācijas attieksmē pret iebraucējiem saskatīju gan. Un, protams, grāmata man lika citām acīm paraudzīties uz manu attieksmi pret cilvēkiem ar citādu ādas krāsu un dažās situācijās atpazinu arī savu uzvedību, par kuru agrāk pat neaizdomājos, ka tā varētu būt aizskaroša dēļ pārspīlētā un nedabīgā draudzīguma. Arī šī grāmata latviešu valodā pagaidām nav tulkota.

Paula Hokinsa ”Meitene vilcienā” (Paula Hawkins ”The Girl on the Train”)

Šis psiholoģiskais trilleris ir pēdējā laika bestselleru bestsellers, paņēmu izlasīt no draudzenes, jo gribējās kaut ko vieglu un aizraujošu, ko izraut cauri brīvdienās. Grāmatas galvenā varone ir nelaimīga alkoholiķe Reičela, kas nespēj pārdzīvot šķiršanos no sava vīra. Katru dienu Reičela pa vilciena logu uz mirkli ieskatās kāda laimīga jauna pāra dzīvē, līdz jaunā sieviete pazūd un Reičela nolemj iesaistīties izmeklēšanā. Tā kā pāra kaimiņos dzīvo arī Reičelas bijušais vīrs ar savu jauno sievu, drīz vien pie apvāršņa parādās arī viņi.

Grāmata bija tieši tāda, kā gaidīju – tā nav izcila literatūra, bet sava žanra prasībām atbilst simtprocentīgi: grāmatu nolikt malā nav iespējams, tāpēc ieplānojiet sev brīvdienu, kurā netraucēti to izlasīt un pirms tam nemaz neveriet grāmatu vaļā. Es tā neizdarīju un vienu no mūsu rudens burāšanas nogalēm pavadīju, ieurbusies grāmatā un klausoties vīra komentāros par grāmatu tārpiem, nevis pilnvērtīgi baudot zelta rudeni Zviedrijas ūdeņos. Grāmatu lasīju angliski, bet, cik noprotu, Zvaigzne ABC tūlīt laidīs klajā tulkojumu latviešu valodā.

P.S. Vēl deviņas labas grāmatas: šeit.