Mana otra mīļākā nodarbe pēc ceļošanas ir lasīšana – tā ir iespēja neklātienē ceļot ne tikai telpā, bet arī laikā. Kaut kā netīšām ir sagadījies, ka grāmatas, ko esmu lasījusi pēdējā laikā, aizved uz šaušalīgām vietām – uz Ziemeļkorejas darba/spīdzināšanas nometni, uz Otrā Pasaules kara plosīto Eiropu, uz Bombejas graustiem un uz Talibana terorizēto Afganistānu. Diemžēl, arī tā ir daļa no pasaules, kurā dzīvojam.

1. Kate Atkinson “Life after Life” (“Dzīve pēc dzīves”)

Šo grāmatu nopirku pēc tam, kad vairākas reizes biju to manījusi dažādos 2013. gada labāko grāmatu topos. Stāsts ir par meiteni, kas piedzimst 1910.gadā un pēc dažiem mirkļiem nomirst. Bet viņai tiek dota iespēja piedzimt vēlreiz…un vēlreiz…un vēlreiz… Atzīšos, ka pirmajā piegājienā grāmatu atliku malā. Manas sajūtas precīzi raksturoja sens mana toreiz mazā brāļa leģendārais teiciens “Kā man tā miršana ir apnikusi!”

Bet tomēr nolēmu dot grāmatai otro iespēju – un pareizi darīju! 151. lappusē (1918.gada 11. novembris) pieķēru sevi pie domas, ka jau labu brīdi lasu ar aizrautību, nevis gariem zobiem kā sākumā. Stāsts par grāmatas/filmas varoņu dzīves stāsta līkločiem atkarībā no miljoniem nejaušību un izvēļu pats par sevi nav nekas ārkārtīgi oriģināls un jau ir redzēts. Bet Keita Atkinsone to meistarīgi pasniedz uz būtisku vēsturisko notikumu fona – Pirmais Pasaules karš, džeza ēra 20-tie, nacisma uzplaukšana Vācijā, Otrais Pasaules karš. Secinājums – ļoti laba grāmata un pelnīta vieta labāko grāmatu topos.

2. Katherine Boo “Behind the Beautiful Forevers” (“Aiz mūžīgā skaistuma“)

Vēl viena grāmata no topiem – 2012.gadā tā diezgan lielā vienprātībā visur tika piesaukta kā gada labākā dokumentālā grāmata. “Beautiful forever” (“Mūžīgi skaisti”) ir dakstiņu ražošanas kompānijas reklāmas sauklis uz sienas, kas nošķir kādu Mumbajas graustu rajonu no pilsētas modernās lidostas. Žurnāliste Katherine Boo ar graustu rajona iemītniekiem pavadīja trīs gadus, dokumentējot grāmatas galveno varoņu dzīves.

Tas, ka Mumbajas graustu rajona laužu dzīves ir nemitīga cīņa par izdzīvošanu, bija skaidrs arī bez šīs grāmatas. Bet viena lieta ir vispārīgs koncepts, un pavisam cita – lasīt par konkrētu, reālu cilvēku ciešanām un bezspēcību visuresošās birokrātijas priekšā. Šī ir viena no spēcīgākajām grāmatām, kādu man jebkad nācies lasīt. Un tam līdzi nāk kāds blakusefekts: negatīvo emociju lādiņš pēc tās izlasīšanas bija tik pamatīgs, ka man atsita jebkādu vēlmi kādreiz aizbraukt uz šo valsti.

3. Blaine Harden “Escape from Camp 14” (“Bēgšana no nometnes Nr. 14“)

Vai pasaulē ir kāda ļaunāka vieta par Mumbajas graustu rajonu? Jā, Ziemeļkorejas darba nometne. “Bēgšana no nometnes Nr. 14” ir grāmata par vienīgo zināmo cilvēku, kam jebkad izdevies izbēgt no šādas nometnes. Vēstījums par dzīves apstākļiem, spīdzināšanām un nāvessodiem, kas tur regulāri notiek, ir tieši tik baismīgs, kā var iedomāties. Bet vissliktākais – pat šim, vienīgajam izglābšanās stāstam, nav pa īstam laimīgu beigu. Emocionālā trauma ir tik spēcīga, ka cilvēks normālā dzīvē pēc visa piedzīvotā atgriezties vairs nevar nekad.

4. Anne Frank “The Diary of a Young Girl” ( Anne Franka: “Jaunas meitenes dienasgrāmata”)

Vai var būt kas ļaunāks kā atrasties Ziemeļkorejas darba nometnē? Jā, būt ebrejam nacistiskās Vācijas okupētā zemē. Anne Franka dienasgrāmatu rakstīja divus gadus, laikā, kad ģimene Amsterdamā slēpās no nacistiem. Pēc divu gadu veiksmīgas slēpšanās viņus tomēr atrada un nosūtīja uz koncentrācijas nometni. Izdzīvoja tikai tēvs, kurš pēc kara atguva dienasgrāmatu un to publicēja. Man žēl, ka grāmatu neizlasīju pirms došanās uz Amsterdamu, jo noteikti būtu apmeklējusi Annas Frankas māju, kur tagad ierīkots muzejs.

5. Frederick Kempe “Berlin 1961” (“Berlīne 1961”)

Ceru, ka nelasījāt trīs iepriekš minētās grāmatas vienu pēc otras – tas ir taisnākais ceļš uz depresiju. Emocionālai atslodzei pārmaiņas pēc var palasīt kārtējo grāmatu no labāko dokumentālo un vēsturisko grāmatu topiem – Frederika Kempes “Berlīne 1961”. Visiem, kam ir interese par vēsturi un politiku, šo varētu ieteikt gandrīz kā obligāto literatūru: grāmata ir par un ap notikumiem, kas noveda pie Berlīnes mūra uzcelšanas, kā arī pašu mūra uzcelšanu. Lai arī dokumentāla grāmata, tā it nemaz nav sausa vēsturisku faktu analīze, bet gan aizraujošs ieskats lielajā politikā.

6. Khaled Hosseini “A Thousand Splendid Suns” (“Tūkstoš sauļu mirdzums”)

Šo grāmatu nav lasījis retais grāmatmīlis, un masveida sajūsma mani labu laiku atturēja no Tūkstoš sauļu mirdzuma izlasīšanas. Grāmata ir par divu afgāņu sieviešu likteņiem un nav brīnums, ka tā ir bestselleris – stāsts aizrauj tā, ka sabiedriskajā transportā jāuzmanās nepabraukt garām savai pieturai. Kā jau gaidīts, galvenajām varonēm ir jāiztur daudzi pārbaudījumi un ciešanas, un nabaga līdzi jūtošais lasītājs finālā tiek apbalvots ar (gandrīz) labām beigām.

7. Julie Otsuka “The Buddha in the Attic” (“Buda bēniņos”)

Buda bēniņos man atklāja vēstures lappuses, par kurām līdz šim pat nenojautu. Tas ir stāsts par “vēstuļu līgavām” – japāņu meitenēm, kas starp abiem lielajiem pasaules kariem, nabadzības dzītas, no Japānas devās uz Ameriku pie saviem “vēstuļu līgavaiņiem”. Jaunie vīri un jaunie dzīves apstākļi ne vienmēr izrādās tādi, kā solīts vēstulēs, un arī tolerances līmenis pret iebraucējiem ir zems. Ar laiku lielākā daļa iebraucēju pierod pie jaunajām mājām un daudzām dzīve iegriežas normālās sliedēs, bet tad notiek Pērlhārbora…

8. Jonathan Safran Foer “Everything is Illuminated” (“Viss ir izgaismots”) 

Vēl viena visvisādas balvas ieguvusi grāmata, pēc kuras motīviem arī uzņemta filma. Grāmatā savijas divi sižeti – viens ir par amerikāņu puisi Džonatanu, kas dodas uz Ukrainu meklēt sievieti, kas holokausta laikā izglābusi viņa vectēvu un otrs – kāda ebreju ciemata vēsture no 18. gadsimta līdz tā iznīcināšanai holokaustā.

Stāsts par Augustīnes meklēšanu ir kuriozu atgadījumu pilns un jautrības netrūkst, galvenokārt Džonatana gida Aleksa lauzītās angļu valodas dēļ. Sākumā tiešām smējos pilnā balsī, bet drīz vien autora centieni lauzīt valodu smieklīgos veidos apnika un zuda ticamības moments, tāpēc tas, kas sākumā likās liels grāmatas pluss, pamazām palika apgrūtinoši un traucējoši. Bet kopumā ņemot – interesanta, neparasta un izglītojoša grāmata.

9. Jack Kerouac “On the Road” (“Ceļā”)

Šī ir viena no tā saucamajām “kulta” grāmatām, “bītņiku” paaudzes Bībele. Balstīta uz patiesiem notikumiem, tā atspoguļo Džeka Keruaka un viņa draugu klaiņojumus pa Ameriku. Ceļā netrūkst alkohola, narkotiku un gadījuma sakaru, kas pirms 50 gadiem bija pamatīgs skandāls, bet mūsdienās, kad modē atgriežas veselīgs dzīvesveids un ģimeniskas vērtības – liek grāmatai drusku smaržot pēc naftalīna.

BET. Grāmatu ir uzrakstījis cilvēks, kam, tāpat kā man, visvairāk par visu patīk būt ceļā. Tāpēc, kaut arī drusku naiva un vecmodīga, grāmata visu laiku bliež pa tieši mani uzrunājošajām notīm un, jā, tā ir arī mana Bībele un vienīgā grāmata, ko varu citēt no galvas. “Jūs kaut kur dodaties vai vienkārši dodaties?” manuprāt ir ģeniālākais raksturojums divām dažādām ceļošanas pieejām. Es piederu pie tiem otrajiem – mans mērķis ir ceļš.