Vudijs Allens ir mans mīļākais režisors, bet daudzās lietās es viņam nepiekrītu, tai skaitā viņa slavenajai frāzei – “Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem”. Man līdz šim ir bijis tieši otrādi – jo vairāk es par kaut ko kladzinu visai pasaulei, jo ātrāk tas piepildās. Šis ir mans mēģinājums vēl vairāk paātrināt procesu – publicējot savus sapņus un plānus ceļošanas jomā.

1. JAPĀNA: daivings mistiskajās Yonaguni drupās

Kāpēc. Par Japānu doma bija jau sen – lai piedzīvotu kaut ko ļoti atšķirīgu no ierastā. Tai pašā laikā – zināšanu druskas, kas mums bija par so valsti, lika domāt, ka, lai arī ceļojums uz Japānu būtu ļoti, ļoti interesanta pieredze, tā īsti pie sirds mums šī zeme neietu. Tāpēc ideja par ceļojumu uz Japānu tika turēta tālākā plauktiņā. Līdz pat šai piektdienai, kad iegādājos britu žurnāla “Diver” februāra numuru. Tagad man ir skaidrs: Japāna ir tālo ceļojumu prioritāte nummur 1 – dēļ daivinga mistiskajās Yonaguni drupās.

Yonaguni drupas ir no tās pašas sērijas kā inku un maiju būves Dienvidamerikā: tā ir saskaršanās aci pret aci ar Noslēpumu ar lielo burtu: neviens nevar ticami izskaidrot šo būvju izcelsmi, jo tās ir tik perfektas, ka pat mūsdienās kaut ko tādu atkārtot būtu ļoti ļoti grūti vai dažos gadījumos – tuvu neiespējamam. Kā to varēja paveikt senie cilvēki? Atšķirībā no inku un maiju būvēm, Yonaguni atrodas zem ūdens.

Zinātnieki jau nebūs tie, kas atzīs, ka Yonaguni izcelsme ir mistiska, tāpēc ir 2 versijas: 1) būves ir cilvēku roku darbs un 2) tās vispār nav būves, bet ģeoloģisku procesu rezultāts. Abas versijas, manuprāt, ir aiz matiem pievilktas. Ja būves ir cilvēku roku darbs, tad tas noticis 10 000 gadu atpakaļ, pirms teritoriju pārņema ūdens, un līdz šim nav atrastas nekādas liecības, kas apstiprinātu pieņēmumu, ka šo pasaules daļu toreiz būtu apdzīvojuši cilvēki, kas būtu spējīgi paveikt kaut ko tādu. Par ģeoloģisko versiju man spriest droši vien nepienāktos, jo neesmu ģeologs, bet es neticu, ka dabas procesu rezultātā var rasties perfektas formas akmens kāpnes ar precīzām asām malām utt.

Pilnai laimei – drupas ir tikai 25 metru dziļumā, un tur ir lieliska redzamība un visu var tiešām apskatīt, nevis tikai aptaustīt kā tas daždien gadās daivingā. Tātad, kopsavilkumā iedomājamies ainiņu: es lidoju virs un gar noslēpumainām drupām, virs galvas viļņi rada optisko ilūziju par mākoņiem un mākoņos peld zivtiņas. Es nevaru iedomāties vēl neparastāku piedzīvojumu par šo. Kā man gribas uz Japānu!!!!!

Kā un kad realizēt. Es ļoti, ļoti ceru, ka tas būs iespējams tuvākā gada laikā. Tikmēr Youtube skatos video, ko uzņēmuši laimīgie, kas tur pabijuši. Kaut vai šis: https://www.youtube.com/watch?v=_ep9P6uX9BM.   

2. Ceļojums APKĀRT PASAULEI AR MOTOCIKLU 

Kāpēc. Racionāla izskaidrojuma šai vēlmei nav, bet es to esmu gribējusi vienmēr, kopš mūsu pirmā motoceļojuma pirms deviņiem gadiem ar Vespa motorolleri no Briseles caur Francijas Alpiem līdz Vidusjūrai un atpakaļ. Pēc katra motoceļojuma, īpaši garajiem 5-6 nedēļu braucieniem, man ir pamatīga psiholoģiskā trauma atgriežoties un apjukums: ko es te daru un kā lai izdzīvo ikdienas mierā, garlaicībā un rutīnā. Būt ceļā ir mans dabiskais stāvoklis un mana komforta zona.

Kā un kad realizēt. Tuvākajos piecpadsmit gados diez vai – šobrīd mums tam nav ne līdzekļu, ne laika, jo jāsteidz realizēt visādi citādi racionāli/neprātīgi (kā nu kurš vērtē) karjeras un personīgie plāni. Bet tuvākajos divdesmit gados vajadzētu gan – vēlāk tas jau varētu sākt kļūt pārāk grūti veselības dēļ. Vudijam Allenam par prieku, kā atskaites punktu nospraudīšu savu 55. dzimšanas dienu – to es ceru sagaidīt savā appasaules motoceļojumā. Tikmēr iedvesmai lasu par citu motoceļotāju appasaules ceļojumiem: http://www.appasaule.lv/?id=56.

3. Pāris mēneši jūrā AR BURU LAIVU

Kāpēc. Kas var būt romantiskāks par burāšanu? Īpaši, ja man neliek pārāk daudz iesaistīties, un es varu lielāko daļu laika pavadīt uz klāja, veroties tālēs zilajās ar grāmatu un/vai piezīmju bloku klēpī. Nemaz nerunājot par gulēšanu naktī uz klāja – vērties zvaigžņotajās debesīs un skaitīt krītošās zvaigznes. Taisnības labad gan jāsaka, ka ilgākais laiks, ko esmu pavadījusi uz buru laivas bez nokāpšanas ir 4 dienas, tāpēc nezinu, kā būtu ar ilgāku ceļojumu. Bet tajās 4 dienās ne mirkli neiedomājos, ka gribētos atpakaļ uz sauszemes, tāpēc gan jau būtu labi. Varbūt es tomēr iepriekšējā dzīvē esmu bijis jūrnieks.

Kā un kad realizēt. Tuvākajā piecgadē mums no Zviedrijas būs jātaisās prom, kopā ar mūsu buru laivu – Boragiju (atšķirībā no citām buru laivām Boragijs ir puika). Un ja nu mēs dodamies dzīvot nevis uz Latviju, bet kādu citu Eiropas valsti, teiksim, Maltu? Tad Boragijs kopā ar mums dosies garā jūras ceļojumā uz savām jaunajām mājām.

 4. Ieraudzīt ZIEMEĻBLĀZMU

Kāpēc. Šis sapnis taču nav jāpaskaidro, vai ne?

Kā un kad realizēt. Šo nu reiz nevar ieplānot. Var mēģināt pieskaņot braucienu uz ziemeļiem laikam, kad ir lielāka iespēja ieraudzīt ziemeļblāzmu – esmu internetā redzējusi tabeles ar šādiem grafikiem, bet arī tas, protams, nedod garantiju. Reiz es biju Islandē laikā, kad, vadoties pēc visiem iespējamiem kritērijiem, ziemeļblāzmai bija jābūt teju vai obligāti – visi ar to rēķinājās un pilsētā pat daļēji tika izslēgts apgaismojums, lai var labāk redzēt. Bet ziemeļblāzmas nebija. Jo ziemeļblāzma ir brīnums un brīnumus neviens nevar ieslēgt – tie vienkārši notiek.

5. ŅUJORKA

Kāpēc. Manas pirmās īstās ārzemes pirms nu jau divdesmit gadiem bija Londona. Padomju Savienībā augušam bērnam, protams – brīnums un kultūršoks. Toreiz mani Londona visvairāk pārsteidza un sajūsmināja ar tās multikulturālo vidi un stilīgajiem cilvēkiem. Man ir sajūta, ka Ņujorkā tas viss ir vēl pārākā pakāpē, līdz ar to ceļojums uz Ņujorku būtu kā atgriešanās 20 gadu senās atmiņās.

Kā un kad realizēt. Šis ir salīdzinoši vienkārši realizējams sapnis, tāpēc es tā realizēšanu pietaupu. Ja nu gadījumā viss pārējais izgāžas, tad Ņujorka ir tas, ko es likšu priekšā Vudijam Allenam.