Un tā aaaaaaiziet pa pieskari mana Jaungada apņemšanās par vienu bloga ierakstu nedēļā. Bet man ir attaisnojums (man vienmēr ir attaisnojums). Man bija Jārauj Zobs. Un, ja man ir Jārauj Zobs, tas parasti ir pasākums uz mēnesi, jo pirms tam es nedēļu intensīvi nodarbojos ar panikas audzēšanu un internetos lasu šausmu stāstus par Zobu Raušanu un pēc tam pāris nedēļas kā minimums cīnos ar komplikācijām un baidu citus, kam Zoba Raušana vēl ir priekšā. Man šitā jau bija vasarā un tagad ir atkal. Katrs bērns tak it kā vienu zobu paņemot, kāpēc man uz vienu bērnu ir jau divi izrauti zobi pusgada laikā un nelaba prognoze par trešo?

Bet pārslēdzoties no zobiem uz bērniem.

Kad mēs pirms vairāk kā gada posāmies ceļojumam uz Madeiru ar toreiz piecus mēnešus veco Martu, es biju pārstresojusies vājprātā. Pieredzējuši vecāki mani mierināja, ka zīdainis ir ideāls ceļabiedrs un viss būs easy-peasy, jāuztraucas ir par ceļošanu ar 1,5-3 gadniekiem. Par to, cik ļoti viņiem bija taisnība, tikko pārliecinājāmies savā Maltas ceļojumā.

Epizode no mūsu lidojuma no Maltas: vienā rindā sēž divas ģimenes. Kreisajā ejas pusē mēs ar Martu, labajā pusē tētis, mamma, 3-4 mēnešus vecs zīdainis un apmēram 4 gadus vecs puisēns. Kamēr ejas pretējā pusē visa ģimene mierīgi guļ, mūsu frontē iet karsti vārda tiešā un pārnestā nozīmē – abi slapjām mugurām cīnāmies ar savu velnēnu, ups, es gribēju teikt eņģelīti.

Prognozes par lidojumu bija sliktas jau no paša sākuma, Marta lidostā episki skandalējās par visu, meta pa gaisu smūtijus utt., un citu pasažieru sejās bija skaidri lasāms “Ak Dievs, es ceru, ka šis bērns nelido kopā ar mums.” Bet šis bērns lidoja gan.

Līdz šim mums pilnīgi visi lidojumi ir bijuši ideāli un Marta ir bijusi priekšzīmīgākais pasažieris visās kategorijās – zīdaiņu, bērnu un pieaugušo. Tomēr mēs modrību nebijām zaudējuši un arī šim lidojumam bijām nopietni sagatavojušies pēc klasiskās veiksmes formulas “Mīļākās mantas, Jaunas mantas, Kārumi, Gadžeti”. Bet Martai bija savi plāni – viņa kā savu pamatizklaidi šai lidojumā bija iedomājusies priekšā sēdošās pasažieres matu plēšanu. Kad tas netika atļauts, viņa bija gatava kompromisam – palīst zem sēdekļiem un krāmēt ārā citu pasažieru somas. Bet nelietīgie vecāki noraidīja arī šo labās gribas aktu un līdz ar to elles vārti bija vaļā, jo Marta jau nav nekāds Obama, kas tev pēkšņi ņems un atkāpsies no sarkanajām līnijām.

Abi ar Mareku vienā brīdī gandrīz vienbalsīgi izdvesām – cik labi, ka mums pietika prāta nedoties kaut kur uz Meksiku vai vēl tālāk. Es nezinu, kā mēs izdzīvotu. Pirms šī lidojuma mums bija plāns aizbraukt kaut kur ap Lieldienām, bet nu vairs tāda plāna nav. Sēdēsim mājās un pirmo reizi mūžā krāsosim olas, arī piedzīvojums.

Uhh, kas par apokaliptisku ainiņu sanāca :) Taisnības labad jāsaka, ka lidojums mājās tiešām arī bija ceļojuma grūtākā daļa. Turpceļš bija tikpat viegls kā parasti – Marta bija paraugceļotājs. Vispirms viņa mierīgi pētīja iekšā kāpjošos pasažierus, tad ilgi spēlējās ar drošības jostas sprādzi, tad ēda rotaļu lidmašīnītē iespraustu čupa-čups un skatījās pa logu, tad pievērsās drošības instrukciju pamatīgai izpētei, tad paēda lidmašīnas ēdienu un tad aizmiga. Viss. Tieši tik vienkārši. Ar vienu “bet.”

Turpceļā mums bija iespēja iegādāties labākas sēdvietas pirmajā rindā ar milzīgi daudz vietas mums priekšā un arī blakus neviens nesēdēja, līdz ar to Marta varēja izkustēties, kad vien vēlējās. Atpakaļceļā mums bija pavisam parastas vietas un viena nelaimīga blakussēdētāja ejas pusē, līdz ar to bijām pamatīgi iesprostoti. Kā zināms, bērnu, kas tikko atklājis staigātprieku, mierā noturēt nespēj nekas un līdz ar to mūsu spriedums bija parakstīts.

Tiktāl par lidojumu.

Dzīvošanās pa Maltu ar Martu neko daudz neatšķīrās no mūsu ikdienas, “tik vien” kā citas dekorācijas, dažas ekskursijas un ideāls klimats. Marta uzvedās kā jau pusotrgadniekam pienākas:

• Izstaigāja visas Maltas kāpnes, katras apmēram 600 reizes;
• Koķetēja ar to kolosālo meitenīti, kas bija redzama visos Maltas spoguļos;
• Rotaļu laukumiņā gribēja kāpt augšā pa slidkalniņu un ņemt bērniem nost mantas;
• Kafejnīcās gribēja skraidīt apkārt un maisīties viesmīļiem pa kājām un ēst ēdienu no citu cilvēku galdiem un ņemt rotaļlietas no citu bērnu ratiem un plēst nost lapiņas ar uzrakstiem par saplīsušiem konfekšu automātiem;
• Atteicās sēdēt ratos un iet tai virzienā, kur vēlas vecāki;
• Izkāpelēja visus Maltas parku soliņus;
• Garlaikojās un skandalējās visos apskates objektos un pārtikas veikalos;
• Gribēja ēst tikai saldējuma kokteiļus un kanēļmaizītes;
• Nesēdēja mierā ne mirkli.

Rekur ieskatam dažas bildes no Martas piedzīvojumiem Maltā.

Es atceros kā pirms dzemdībām draudzenes mani mierināja, ka darbiņš ir grūts, bet izdarāms, un rezultāts viennozīmīgi ir tā vērts. Man ir līdzīgas sajūtas par mūsu Maltas ceļojumu ar Martu. Nebija viegli, bet labi, ka aizbraucām. Izraušanās no ierastās vides nāk par labu gan pieaugušajiem, gan bērniem. Martai burtiski pēc katra ceļojuma ir milzīgs lēciens attīstībā, un izņēmums nebija arī šī reize.

Tieši tāpat kā mājās, arī ceļojumā ikdiena ar mazuli mēdz būt nogurdinoša, kaitinoša un vēl visāda, bet tam visam pa starpu ir momenti, kad tas mazais razbainieks pēkšņi apķeras mums abiem ap kaklu vienlaicīgi un dod bučas un japāņu tūristi mūs bildē un ir tāds pilnīgs awwww 😍#happyfamily moments un tad man gribas vēl vienpadsmit bērnus un ceļot ar viņiem visiem…. līdz Marta man iekož tā, ka zvaigznītes nozib gar acīm un es atgriežos realitātē.