Pavisam drīz mēs ar Martu dosimies viņas pirmajā lielajā ceļojumā un es esmu pārbijusies kā diegs. Pirms Marta piedzima, es visā nopietnībā centos pierunāt Mareku pirmos divus mana atvaļinājuma mēnešus pavadīt mājās vai to tuvumā, bet uz atlikušajiem četriem aizšaut kaut kur pa lēto uz Dienvidaustrumāziju. Tagad es esmu cits cilvēks (tā ir tāda mūžīgi uztraukusies būtne, saucas ”mamma”) un es baidos no ceļojuma uz Madeiru.

Man ir bail no visa. Dažas no bailēm, to iespējamā hronoloģiskā secībā:

• Dēļ agrās celšanās Marta būs negarastāvoklī jau no paša sākuma un bļaus visu ceļu līdz lidostai;
• Mums pateiks, ka pases bildē Martu nevar pazīt un mums nav ceļošanai derīgu dokumentu;
• Drošības kontrolē mēs šausmīgi čammāsimies un visi pasažieri mūs ienīdīs;
• Martai lidmašīnā sāpēs ausis, vēders, zobi, nāks miegs, būs kašķis un visi pasažieri mūs ienīdīs;
• Mums būs grūti nosēdēt ar Martu divas stundas (pirmais lidojums) un pēc tam vēl četras (otrais lidojums);
• Mums sabojās vai pazaudēs ratus;
• Mēs nokavēsim savienoto reisu un iestrēgsim lidostā vismaz uz dienu un Marta būs nogurusi un raudās;
• Pēc garā ceļa Marta būs nogurusi un raudās no lidostas līdz … es nezinu kurienei, jo mums kā parasti nekas nav norezervēts un es nezinu, kur mēs paliksim pa nakti;
• Martai negribēsies nekur iet un mēs visu laiku sēdēsim mājās un neko nevarēsim apskatīt un būsim dusmīgi;
• Martai negribēsies nekur braukt ar mašīnu un mēs neredzēsim neko no Madeiras smukuma un būsim dusmīgi;
• Marta saslims un es ienīdīšu sevi par to, ka neatrodamies mājās, savā vidē un pie saviem ārstiem;
• Ceļojums būs pilnīga izgāšanās un mēs vairs neceļosim NEKAD;
• Utt.

Te vietā būtu jautājums – bet, mīļā sirds, kāpēc tu vispār kaut kur brauc? Paliec mājās un miers!

Galvenais iemesls, kāpēc sataisījāmies ceļā tik ātri, ir nepieciešamība līdz februāra sākumam atprečot 500 EUR dāvanu karti no Jēkaba Ceļojumu Aģentūras. Pie dāvanu kartes es tiku pilnīgi fantastiskā veidā – ar šito savu stāstu par mūsu Peru ceļojumu. Es piedalījos draugiem.lv un National Geographic Latvija ceļojumu stāstu konkursā un uzvarēju un dabūju balvā dāvanu karti ceļojumam. Iekniebiet man. Droši droši, kniebiet, man tāpat Marta ir saskrāpējusi visas rokas, kaklu un seju. Un nevajag komentāros rakstīt, ka tā nu gan ir pārāk dāsna balva par dažām teksta rindiņām un vispār, citi stāsti bija labāki, – es to pati zinu :)

Un tomēr, neskatoties uz manām neirozēm, visticamāk, mēs ceļojumā aizbrauktu arī bez dāvanu kartes.

Bērnu ceļošanas pretiniekiem ir simts un viens arguments, kāpēc tas nav vajadzīgs – lieks stress bērnam, apgrūtinājums citiem pasažieriem un tamlīdzīgi. Piedodiet, bet apgrūtinājums citiem pasažieriem ir bullšits. Tad parunāsim arī par cilvēkiem, kas smēķē, lido pamatīgi saaukstējušies, tax free veikalā bagātīgi sasmaržojas tā, lai pietiek divām dienām uz priekšu – un te es tikai sāku uzskaitīt, kas mani kaitina un traucē daudz vairāk nekā svešu bērnu raudāšana.

Par pašiem mazajiem ceļotājiem runājot – jā, tas ir lielāks pārdzīvojums nekā ierastais ikdienas ritms, bet es esmu pārliecināta, ka pārmaiņas pēc Martai patiks iziet ārā plānā jaciņā un parotaļāties uz pleda kādā no Madeiras daudzajiem parkiem un botāniskajiem dārziem, nevis satuntuļotai skatīties uz pasauli no ratiem. Un mūsu pediatre uzskata, ka ziemas sākumā izraušanās uz kādu siltāku vietiņu Martai nāks tikai par labu.

Bet visvairāk šo ceļojumu vajag man pašai. Egoistiski? Daļēji. Es nevaru būt Martai tāda mamma un Marekam tāds dzīvesdraugs kā vēlos es un kādu ir pelnījuši viņi, ja man jādzīvo tikai pa māju, kur es pamazām ieslīgstu rutīnā un neapmierinātībā ar sevi un pasauli. Es apzināti cenšos, bet pagaidām neesmu no tiem cilvēkiem, kas prot saskatīt okeānu rasas pilienā. Man līdz tam okeānam vajag aizbraukt, drusku apdedzināt seju saulē, sajust vēju matos un sāli mutē, iedzert rīta kafiju ar skatu uz saullēktu un vīnu ar skatu uz saulrietu un kopā ar Mareku ienirt līdz kādam kuģa vrakam.