Gandrīz visi, kam mēs pasakam, ka pagājušajā vasaras atvaļinājumā bijām uz Nordkapu ar Martu, noelšas un saka – nenormālie! Jo visiem nezin kāpēc liekas, ka mēs tur kā parasti aizbraucām ar motociklu, bet šoreiz aizvilkām sev līdzi arī gadu vecu bērnu :) Paldies par komplimentiem, man ļoti patīk, ja par mums domā, ka mēs esam tik traki. Bet patiesība bija daudz vienkāršāka – mēs ceļojumā devāmies ar mašīnu. Ar moci un bēbīti būtu bijis dulli un forši, bet mums šoreiz bija vienkārši forši :)

25. jūlijs. Dodamies ceļā! Stokholma – Mora (Zviedrija)

Jēziņ, kas tā bija par episku taisīšanos! Tik daudzas mantas jāatceras paņemt, sākot no vitāli svarīga tūrisma inventāra – telts, garšvielām un Martas mīļākajām rotaļlietām, beidzot ar tādiem sīkumiem kā pases. Pases var noderēt, jo, ja mēs dodamies ceļā, neviens nekad nevar zināt, kur mēs nokļūsim, vismazāk jau mēs paši.

Beigās likās, ka vairāk mantu esam paņēmuši līdz nekā atstājuši mājās, turklāt tas viss bija jāsarūmē mūsu miniatūrajā mašīnītē. Piebāzts tika līdz jumtam, un man, aizmugurē sēžot, visu laiku krita virsū recepšu grāmata ”Grilēsim!” kura ceļojuma laikā tika atvērta precīzi nulle reizes.

Vēlā pēcpusdienā beidzot bijām gatavi startēt, vēl tik jāizdomā, uz kurieni. Nolēmām sākumam doties uz Moras ezeru dažu simtu kilometru attālumā no Stokholmas. Tur ir diezgan apdzīvots, bet Marekam ir zināma nomaļa teltsvieta mežā pie ezera. Mēs vēl nekad neesam ceļojuši ar Martu ar mašīnu (patiesībā arī divatā ar mašīnu ne), tāpēc rēķinājāmies, ka jau pēc pirmās nakts var nākties doties mājās un būs jādomā cits atvaļinājuma plāns.

Vakarā tuvojoties Morai, turam īkšķus, lai teltsvieta nebūtu aizņemta. Negribas līdz vēlai naktij meklēt kempingus, jo uz citām teltsvietām tur nav ko cerēt. Mums paveicas, vieta ir tukša, un sākam steidzīgi celt telti, kurt ugunskuru, sildīt Martai ēdienu, lai līdz tumsai pagūtu apdarīt visu svarīgāko. Nav laika īpaši pētīt apkārtni, bet ir smuki – priežu mežs, visapkārt mellenāji, tepat ezers un tālumā kalni. Līdz ar tumsas iestāšanos viss ir izdarīts un var uz 5 minūtēm atvilkt elpu (tulkojumā – fiksi izdzert aliņu) un paskatīties ugunskurā un uz restēm uzcept banānus ar šokolādi un apēst par milzu naudu lielveikalā iegādātās krūmmellenes, kaut arī tepat apkārt ir normālas meža mellenes, bet slinkums tās lasīt.

26. jūlijs. Hm, šis sāk izskatīties pēc ceļojuma…Mora – Hammerdal (Zviedrija)

Pamostos no tā, ka Marta man rauj matus un kaut kas nav kā parasti (tās ir divas dažādas sajūtas). Un tad saprotu – Marta pirmo reizi sava gada un mēneša un 5 dienu ilgajā mūžā ir nogulējusi visu nakti bez pamošanās! Un līdz pat 7.30!!!! Es esmu pieradusi naktī celties padsmit reizes un normāls celšanās laiks mums ir ap 5. Es gribu ceļot un gulēt teltī vienmēr.

Dzerot kafiju un ēdot brokastu putru, sākam spriest, ka klau – bet mums tas meitēns ir baigais ceļotājs, par mājās braukšanu tak nav ne runas, varam doties tālāk, jautājums tik uz kurieni. Bez liekas kavēšanās nolemjam – ja dara, tad dara – brauks līdz zemes beigām, līdz Nordkapam. Un pagulēt naktī taču arī gribas, tāpēc jābrauc, lai ir tālu un ilgi.

Bet pirms tam vēl obligāti jānoprovē ezers ar SUP dēli. Es neesmu supojusi kopš tā laika, kad gaidīju Martu, ak Dievs, kā man pietrūka supošanas! Un Moras ezers bija lieliska vieta, kur to atsākt – mierīgs un vientulīgs un skaists. Izsupojušies pēc sirds patikas, konstatējām, ka diena jau pusē un jātaisās tālāk.

Pārējo dienas daļu pavadām ceļā, izbaudot visas foršās lietas, kas piedien roadtripam – atkāpšanos no mūsu diētām, daudz par daudz benzīntanku kafijas un mūzika, kas turpmāk vienmēr atgādinās par šo ceļojumu. Šoreiz mums topā bija Zaz un Martas Prieka Dziesmiņa – pagājušā gada Eirovīzijas Itālijas pārstāvis. Occidentali’s Karma mēs mājās klausamies katru rītu, kad Marta man palīdz vārīt brokastu putru – viņa sēž man opā un es ar vienu roku turu viņu un ar otru mēģinu novest katliņu līdz minimāliem tīrības standartiem, jo kuram gan ir laiks ielikt traukus mašīnā iepriekšējā vakarā. Daudz jautrāk ir no rīta pa galvu pa kaklu, kavējot darbu, ar vienu roku mēģināt nokalt no katla malām iepriekšējā rīta putru un ar otru turēt bērnu.

Vakarpusē sākam skatīties pēc teltsvietām, bet nekā nav un, kad Mareks ierauga, ka esam pavisam tuvu kempingam Camp Route 45, kurā viņš jau reiz ir palicis, saprotam, ka tā ir zīme, un paliekam tur pa nakti. Mums kā reiz steidzami noderētu karsts ūdens un ziepes, jo vienam no ceļotājiem biksēs ir noticis episks atgadījums un bikses un ceļotājs ir jāmazgā.

Šī kempinga lielākā pievienotā vērtība – te mums ieteica odu atbaidīšanas ierīci, kas tiešām strādā, tā mūs izglāba daudzreiz, jo odi īpaši jūnijā un jūljā ziemeļos var būt gatavā sodība.

27. jūlijs. Pirmie ziemeļbrieži un Ziemeļu polārais loks. Hammerdal – Piilijärvi (Zviedrija)

No rīta mēģinam iztaisīties līdz 12 no kempinga, Marta prasās opā un, lai paspētu sataisīties, palaižu viņu parāpot turpat blakus, nu cik tad tas bērns tālu aizrāpos. Ha, cik tālu aizrāpos! Viņa uzņēma kursu uz kempinga pretējo galu un dūra prom, atpakaļ neatskatoties. Mans bērns :)

Es četru gadu vecumā no mūsu laukiem viena pati aizbraucu uz pilsētu. Pirms tam mammai palūdzu biļeti un naudu ar attaisnojumu, ka mēs spēlēsim autobusos un veikalos. Es aizgāju līdz pieturai, iekāpu autobusā un aizbraucu līdz Valmieras centra grāmatnīcai, kur gribēju iegādāties krāsojamo grāmatu, kāda mums bija bērnudārzā, un uz kuru vienmēr gaidīja rinda un es vēl nekad nebiju dabūjusi tajā pakrāsot.

Tiktāl viss gāja labi, bet tad mani sāka vajāt neveiksmes – ar manām desmit kapeikām grāmatas iegādei nepietika, turklāt visu atpakaļceļu uz mājām nācās iet kājām, jo man bija tikai viena biļete un es nezināju, ka četrgadīgiem bērniem biļetes nav vajadzīgas. Ejot ar kājām no Valmieras centra līdz mūsu laukiem es baigi saguru, plus vēl rūgtums par ekspedīcijas neveiksmīgo iznākumu, un sāku raudāt. Kad noraudājusies pārrados mājās un mamma prasīja kas noticis, stratēģiski nolēmu atbildēt, ka redzēju čūsku un nobijos. Jo viena neveiksmīga ekspedīcija nenozīmēja to, ka es neplānoju vēl kādu, un nojautu, ka atzīties mammai par savas prombūtnes un raudāšanas iemesliem varētu izrādīties liktenīga kļūda.

Bet es novirzījos no temata, kā parasti. A kā tad tu domāji – mans ceļojuma apraksts būs par ceļošanu un bez nevienas atkāpes ne pa tēmu, turklāt sarakstīts tīrā literārā latviešu valodā? Plīz, tad tu esi ne pēc adreses, draudziņ.

Tātad atpakaļ mūsdienās.

Iztaisījušies no nakšņošanas vietas, braucām tālāk. Divi ievērības cienīgākie notikumi – šķērsojām Ziemeļu polāro loku un ap to pašu laiku sāk parādīties ziemeļbrieži. Vispirms pa vienam, tad arvien vairāk. Gribējām tūrisma centrā bērnam iegādāties sertifikātu par polārā loka šķērsošanu, mazums kur dzīvē tāds svarīgs papīrs var noderēt, bet centrs jau ciet un saprotam – ups, laikam jau atkal vēls, jāsāk domāt par naktsmājām.

Tikmēr sākas pamatīgs negaiss un domu par gulēšanu teltī mežā nākas atmest un meklēt kempingu ar mājiņām, bet ir tik vēls, ka visur jau ciet. Ap vienpadsmitiem tomēr atrodam vienkāršu, nomaļu un piemīlīgu kempingu Piilijärvi, kur tiekam pie mazmazītiņas mājiņas. Steigšus pa lietu un dubļiem aizbrienam līdz kempinga virtuvei uzsildīt Martas ēdienu un liekam savu izturīgo ceļotāju gulēt. Viņa joprojām uzvedas tā, it kā triekšanās riņķī aiz polārā loka pusnaktī pa negaisiem būtu visnormālākā lieta, ko viens gadu vecs meitēns var darīt. Kā mums ir paveicies ar bērnu, es pilnīgi nevaru.

28. jūlijs. Pusnakts saules zemē. Piilijärvi (Zviedrija) – Alta (Norvēģija)

No rīta ierastā rutīna – kempinga dušas, virtuve, brokastis, savākšanās – un divpadsmitos atkal dodamies ceļā. Pēc vakardienas negaisa laiciņš tik ideāls, cik vien var būt. 20-25 grādi, saulīte, pasaka! Un tie smukie skati! Un tie gardie hamburgeri! Mums šai ceļojumā ļoti veicās ar hamburgeriem, jo tālāk uz ziemeļiem, jo gardāki hamburgeri.

Arī šajā dienā iebraucām ar kurkstošiem vēderiem vienā no dīvainajām ziemeļu mazpilsētām un piestājām mušu apsēstā ceļmalas hamburgernīcā, kas paralēli darbojas arī kā kazino, ar diviem spēļu automātiem, ap kuriem spietoja vietējie pensionāri. Bet hamburgeri bija tādi, ka pirkstus varēja nokost un mēli norīt, mēs ar Martu diezgan pacīkstējāmies ap manu hamburgeri.

Tikuši līdz Altai, ieraudzījām lielu kempingu tieši blakus smukam ūdenim – ar sniegotiem kalniem fonā, nu kā jau Norvēģijā. Lielie kempingi nav gluži tas, ko mēs vēlamies, bet šausmīgi gribējās izbraukt ar supiņu pa to smukumu. Aši uzbūvējām telti, mūsu bērns tikmēr aizrāpoja iepazīties ar kaimiņiem francūžiem un, kā jau no relatīvi pieklājīgas ģimenes nācis, iesaistījās nelielā small-talk:

Bon soir mademoiselle, comment allez-vous? (Labvakar, jaunkundz, kā jums klājas?)

Tā tā tā tā tā TĀ TĀ TĀ TĀ TĀTISSSSSSSSSSS!!!!! (Labvakar, paldies, ļoti lieliski, lūdzu paskatieties, kāds man ir kolosāls tētis!)

Vous êtes très charmante, mademoiselle! (Jūs esat apburoša, jaunkundz!)

Tā tā tā tā tā tā TĀ TĀ TĀ TĀ NEI!!!! NEEEEEIJJJJ!!!! NEJ!!! TĀTISSSSSSS!!!!!!!!! (Paldies, ko tad es! Bet mans tētis!)

Kad telts bija gatava, es pirmā devos izbraucienā ar supiņu, kamēr ģimene palika krastā. Viss it kā forši, skati un miers un tā, bet nu šausmīgi sekls, vajadzēja vairākās vietās uzmanīgi lavierēt, lai nenolauztu supam spuru, un tas drusku bojāja pasākumu.

Padalījos savos iespaidos ar Mareku, viņš metās veikt uzlabojumus – nomainīja supam lielo spuru uz mazāku. Kamēr taisījāmies, pagāja kāda stunda.

Kad viss bija gatavs perfektai supošanai, devāmies pie ūdens, nu tik Marekam būs Instagram cienīgs izbraukums. Bet tur pārsteigums – viss ūdens atkāpies, skaistās fjorda pietekas vietā palikusi dubļaina pļančka. Bēgums! Kā mēs neiedomājāmies! Rūgtums bija pamatīgs, jo savādāk nebūtu palikuši šajā milzīgajā kempingā – būtu turpinājuši meklēt kādu vientuļu vietiņu pie dabas vai mazāku kempingu.

Uz to stresu saēdāmies čipsus (mums nedrīkst čipsus) un internetos izpētījām, ka agri no rīta ūdens būs atpakaļ, bet pēc dažām stundām atkal prom, tāpēc nolēmām celties sešos un pašā agrumā izbraukt ar supiņu.

Naktī gulējām slikti, jo tumšs nepalika nevienu brīdi un spožā saule pazuda tikai uz pavisam īsu mirklīti. Teltī visu laiku bija pilnīgi gaišs un putni un tūristi, apdulluši no pusnakts gaismas un nebeidzamā saulrieta, visu nakti klaigāja kā sajukuši prātā.

29. jūlijs. Ooops we did it again! Alta – Nordkapp – Karasjok (Norvēģija).

No rīta gan viss rit pēc plāna, ūdens ir atgriezies, izbraucam ar supu, plāns izpildīts, var doties tālāk. Dienas laikā vajadzētu sasniegt Nordkapu, cik tad vairs atlicis. Un tā arī ir, pēcpusdienā esam klāt. Visu dienu laiks turējās ļoti labs un tikai pie paša Nordkapa sākās šausmas – aukstums, stiprs vējš, lietus, pilnīga migla, tā ka var redzēt knapi tālāk par savu degungalu un grūti saskatīt tūrisma centru, kur jādodas iekšā. Daudzu sejās var redzēt vilšanos, bet patiesībā šādi ir daudz foršāk nekā skaidrā laikā. Tā skarbi. Skaidrā laikā Nordkaps ir smuka klints jūrā, bet tādi paši un vēl skaistāki skati ir redzami arī pa ceļam uz to.

Ātri uztaisam obligāto bildi pie Nordkapa simbola, zemeslodes attēla, un mūkam iekšā tūrisma centrā, jo Marta šito joku ar ledaino vēju un lietu tā arī nesaprata. Vispirms skatījās uz mums ar ”Jūs ko, vecīši, galīgi jau?” skatienu (kā noproti, šī nav pirmā reizē, kad bērns uz mums tā skatās), bet, kad ar izteiksmīgu skatīšanos nebija līdzēts, lietā tika laists smagāks arsenāls un mēs uzreiz pratāmies.

Tūrisma centrā, kā parasti, pilns ar tūristiem un ceļotājiem. Kā nu kurš te nonācis – ar tūrautobusu, ar kemperi, ar auto, ar motociklu, ar velosipēdu vai kājām. Atkarībā no nokļūšanas veida tūristu/ceļotāju sejas ir vairāk vai mazāk apgarotas. Mēs, īpaši Mareks, šeit jūtamies kā pastāvīgie apmeklētāji, lietišķi dodamies pa taisno uz suvenīru bodi, izsecinam, ka jauni suvenīri kopš jūnija sākuma nav ievesti, tad ātri dodamies paēst, un tad var braukt prom.

Man vēl ātri uznāk melnie no sērijas ”Agrāk te bija vairāk ziemeļbriežu, zāle zaļāka un tu mani mīlēji vairāk,” bet ar Mareku šādās diskusijās nav vērts iesaistīties, viņš man detalizēti pa punktiem pamatoja, kāpēc zāle nevarēja būt zaļāka (jo mēs te vēl nekad neesam bijuši pašā vasaras vidū) un visu pārējo arī, tā ka beigās sajutos kā tāda pēdējā muļķe un histēriķe. Pat drāmu tu cilvēks nevari normāli uztaisīt šai ģimenē. Un ziemeļbriežu bija vairāk, bija bija bija bija.

Pa vidu drāmām un ēšanām un pampermaiņām un obligātajām bildēm nolemjam, ka mājās brauksim nevis par to pašu ceļu, bet caur Somiju un tad atpakaļ uz Stokholmu ar prāmi no Turku.

Dodamies ceļā, pienāk vakars un stiprs lietus, mums atkal nav kur palikt, telti būvēt un mērcēties negribas, nav arī tam īsti piemērotu vietu, savukārt pāris kempingos, kas gadās pa ceļam, mājiņas ir vājprātīgi dārgas. Beigās internetos sameklēju, ka uz priekšu ir kempings pie Karasjok pilsētiņas, mājiņas rādās par normālu cenu, ir jau drausmīgi vēls, bet administrators piekrīt uz mums uzgaidīt (izspēlējam ”nabaga bebīša, kam nav kur gulēt,” kārti un bēbītis arī ļoti izpalīdzīgi uztaisīja skandālu tieši zvanīšanas brīdī).

Namiņš izrādās nu dikti mājīgs un silts un mums pat beidzot ir sava izlietne ar auksto un karsto ūdeni iekšā! Līdz šim palikām vai nu teltī vai mājiņās bez tādām ekstrām kā ūdens, un ir jau pierasts pie tā, tādēļ savs ūdens liekas kaut kas eksluzīvs. Neskatoties uz vēlo (nu jau gandrīz agro) stundu, Marta vēl tiek pie siltas vannas izlietnē, bērns pārlaimīgs!

30. – 31. jūlijs. Paradīzē jeb labāk planējošs kondors nekā mednis kokā, nemaz nerunājot par zīli rokā. Karasjok (Norvēģija) – Ruka (Somija).

Turpina līt, mēs līdz 12 iztaisamies un dodamies tālāk uz dienvidiem. Visu dienu braukuši, sākam domāt par naktsmājām. Šoreiz nosolamies atrast kaut ko laicīgi, jo cik var to bērnu pa naktīm mocīt. Ap astoņiem atrodam ok vietu, pat pie ezera, bet nav tā, ka norautu jumtu no sajūsmas. Nolemjam, ka: 1) Ai, brauksim tālāk meklēt sapņu vietu, jo vēl ir pārāk agrs, lai samierinātos ar ok variantu un 2) Ja neatradīsim labāku vietu par šo, neviens nevienu nevainos, pieņemsim šo kā mācību.

Turpmākais vakars, kā jau gaidīts, izvēršas par neveiksmīgiem naktsmāju meklējumiem. Foršu teltsvietu nav un ap deviņiem sākam lūkoties arī pēc mājiņām, bet vienīgajā mājiņā ar labu cenas – kvalitātes attiecību varēja maksāt tikai skaidrā, un mums skaidras naudas nebija nemaz un līdz tuvākajam bankomātam, pēc saimnieka vārdiem, esot 120 kilometri. Tagad tik attapāmies, ka ceļot pa nekurienes vidu bez skaidras naudas laikam tomēr nevajag.

Ap pusvienpadsmitiem sākām izskatīt pilnīgi vājprātīgus teltsvietu variantus, pašā ceļā malā uz stikla lauskām piebārstītas zemes. Es ar skumjām atcerējos sākotnējo vietu, kuru palaidām garām, un apcerēju kā mēs tagad jau būtu sen uzbūvējuši telti, paēduši, izsupojušies un sēdētu pie ugunskura un dzertu aliņu. Tātad ko mēs no šī varam mācīties? Vajadzēja apstāties pirmajā telts vietā un netriekties pakaļ mistiskām sapņu vietām. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

Bet stop stop stop, es nevaru pieņemt šādu mācību, nekad neesmu varējusi. Man vajag nopaijāt planējošu kondoru, mednis kokā ir tikai variants B un zīli rokā kā variantu es vispār neizskatu. Ar šādu pieeju es bieži palieku tukšām rokām, bet es savādāk nevaru – izejas punkts ir Andu kondors, nevis zīle rokā.

Šai reizē mums paveicās un pie sava kondora tikām.

Ap pusnakti nonācām pie Rukas ciemata un, kad sāka parādīties norādes uz mājiņām un viesnīcām pēc tik un tik kilometriem, kļuva skaidrs, ka pie jumta virs galvas šonakt tiksim. Griezām iekšā pie pirmās norādes un uzreiz sapratām – mums tikusi pilnā loze. Mājīgi namiņi izkārtojušies priežu mežā starp mellenājiem un tepat arī divi ezeri, viens pavisam mazs tieši pie mūsu namiņa, otrs lielāks, abi kā radīti supošanai. Arī mājiņa bija lieliska – gaiša, tīra, ar lieliski iekārtotu virtuvi un pat saunu. Uzreiz sapratām, ka šeit būs mūsu ceļojuma skaistākie brīži, tāpēc bez liekas kavēšanās un spriedelēšanas samaksājām arī par otru nakti.

Nākamā diena bija tik perfekta, cik vien var būt – kad saproti, ka dēļ šīs dienas ir noticis viss ceļojums, labāk par šo nevar būt, tāpēc jabauda, kamēr ir. Viss bija perfekti, viss, pat nezinu, no kura gala lai sāk. Laiks bija vienkārši burvīgs, visas iepriekšējās un nākamās dienas tur lija un bija 10-12 grādi, bet šai dienā spīdēja saulīte, nebija nevienas vēja brāzmiņas un bija patīkami silts, ap 20 grādiem.

Visu dienu uz maiņām supojām pa abiem ezeriņiem, kamēr viens supo, tikmēr otrs ar Martu gulšņā priedēs iekārtajā šūpuļtīklā. Vienā no šādām gulšņāšanas reizēm izdzirdēju zaru čaboņu un pieslējos paskatīties, kas gan tur var nākt, jo cilvēkus apkārt pirms tam nebijām manījuši. Tā izrādījās ziemeļbriežu mamma ar savu mazuli. Sabijāmies abas un mums abām acīs bija rakstīts viens un tas pats – vai tu darīsi pāri manam mazulim? Kad sapratām, ka briesmas nedraud, ziemeļbrieži mierīgi aizklīda tālāk un mēs palikām šūpuļtīklā šūpoties, pētīt mellenes un gaidīt Mareku atpakaļ no supošanas, lai es arī varu izlaist kādu lociņu.

Supošana bija maģiska. Pa īstam. Melnais rāmais ezers, tā krasti kokiem apauguši, neviena lieka trokšņa, tikai manu airu šļaksti ūdenī.

Vēlā pēcpusdienā aizbraucām uz Rukas ciemata centru paēst, un tad jau vakars klāt, vēl pēdējie nakts supojieni un skaistākā 2017. gada diena bija galā.

 

1.augusts – 5. augusts. Uz mājām.

Nākamajā rītā lietus gāza kā ar spaiņiem un bija auksts un labi, ka tā – nebija tik žēl braukt prom. Ceļojuma īpašākie mirkļi bija garām, tas bija skaidrs. Tālākais bija vienkārši mājupceļš, ar skaistiem skatiem un vēl dažām smukām supošanām bonusā.

Pirms beidzu savu stāstu, vēl tik pieminēšu vienu svarīgu notikumu, kas ar mums notika mājupceļā. Dziļi Somijas nekurienē, Kuhmo pilsētā netālu no robežas ar Krieviju, mēs atklājām vietu, kur var dabūt pasaulē garšīgākos hamburgerus.

Kuhmo mēs izsalkuši ieklīdām vēlā pēcpusdienā īsi pirms pieciem un sākām meklēt kādu kafejnīcu, kur paēst. Pamanījām viesnīcu ar āra kafejnīcu un jau posāmies uz turieni, kad manu uzmanību piesaistīja mazs būcenītis ar nosaukumu “Cafe Torilla” ar burgeru reklāmām uz sienām un nolēmām doties turp.

Ieejam iekšā, tur tukšs un saimnieks ļoti aizņemts ar kaut kādiem tīrīšanas darbiem. Mēs prasām – vai var dabūt burgeri? Atbilde – nu neeezinu….Vispār man piecos ir sanāksme.

Parasti pie šāda scenārija mana reakcija, atkarībā no noskaņojuma, būtu vai nu uzreiz doties prom vai arī vispirms izmest kaut ko indīgu un tad doties prom, un Mareks ar interesi skatījās, kurš no variantiem būs īstais šoreiz.

Bet kaut kas tai visā mani ieintriģēja, turklāt nepameta sajūta, ka džeks ļoti labi apzinās savu vērtību, tāpēc var atļauties šitā uzvesties. Nolēmu pagaidīt, vai paziņojumam par sanāksmi piecos sekos vēl kāda informācija. Pēc krietna brīža un acīmredzami mokošām pārdomām viņš izdvesa – nu labi, varbūt es varu jums palīdzēt. Kādu hamburgeri jūs gribēsiet? Mēs viņu nedaudz aizkaitinājām ar atbildi, ka parastu hamburgeri, ar frī kartupeļiem. Vēl tikai stingrs paziņojums, ka frī kartupeļu nu gan nebūs, un mēs drīkstējām doties pie āra galdiņiem gaidīt savus burgerus.

Drīz vien tie bija gatavi un, nolicis mūsu priekšā paplāti ar ēdienu, saimnieks apsēdās pie blakus galdiņa gaidīt mūsu reakciju. Jo viņš, spruksts tāds, jau ir pieradis, ka reakcija ir tieši tāda ka mums – “Ak. Mans. Dievs. KAS TAS IR????” Uz ko viņš laipni paskaidroja, ka tas ir garšīgākais hamburgers, ko mēs esam ēduši, un tad sāka detalizēti stāstīt par tā tapšanu un kā viņš pats gatavojot un kontrolējot pilnīgi visas sastāvdaļas – maizi cep pats, majonēzi taisa pats utt.

Uz mūsu komentāru, ka dēļ šitāda hamburgera ir vērts triekties uz šo pasaules malu no Stokholmas, viņš rāmi un nopietni atbildēja, ka jā, tā cilvēki darot gan. Un mēs arī darīsim.

Man ir baigā aizdoma, ka viņam ir taisnība.

Viss, end of storī, es jau tā sarakstīju trīsreiz vairāk un ne to, ko plānoju – nu kā parasti :)

P.S. Par vēl vienu mūsu ceļojumu uz Nordkapu – bez bēbīša, bet ar motorolleri – šeit.