Maroka notika sen un netīšām – togad sāku strādāt jaunā darba vietā un biju palaidusi garām, ka man pienākas papildus atvaļinājuma dienas par virsstundām un atvaļinājums ietu zudumā, ja neizņemtu līdz gada beigām. Bija novembra beigas un ar steigu sākām plānot ceļojumu decembra sākumam. ”Plānot ceļojumu” mums nozīmē nopirkt pirmās aviobiļetes, kuru cena atbilst mūsu konta tā brīža stāvoklim :)

Pēc nogurdinošiem 30 minūšu meklējumiem secinājām, ka vienīgās, kas atbilda mūsu finansiālajām iespējām, bija biļetes uz Maroku ar Norwegian Air. Par Maroku kā ceļojuma mērķi nebijām sajūsmā, jo mūsu priekšstats bija, ka tā ir diezgan netīra vieta, kur nevarēs atkauties no uzmācīgiem cilvēkiem. Tie bija vienīgie argumenti un citu nebija, bet tas nekas, mēs tāpat zinājām, ka mums Maroka nepatīk.

Tikai kā tad ar zaudētajām atvaļinājuma dienām un lētajām biļetēm? Tomēr spiežam ”pirkt” pogu. Nu, un tad jau ierastie, minimālie sagatavošanās darbi (skaitā precīzi divi) – nopirkt ceļvedi un pasūtīt viesnīcu pirmajai naktij Marakešā. Pēdējā brīdī nez kāpēc nolēmām norezervēt nomas auto vēl mājās esot, nevis kā parasti skatīties uz vietas. Izvēlējāmies Europcar un, daudz nedomājot, paņēmām džipu, jo bijām pārliecināti, ka Marokā ceļi noteikti būs briesmīgi.

Bet patiesībā viss bija savādāk. Daļēju apstiprinājumu savām bažām un aizspriedumiem guvām tikai lielajās Marokas pilsētās – Marakešā un Agadirā, kur caurbraucot pārlaidām trīs naktis. Savas 10 dienas Marokā pavadījām, braucot, kur acis rāda, bez noteikta galamērķa, un par Maroku un marokāņiem guvām vislabākos iespaidus. Marks Tvens ir teicis, ka ceļošana ir labākās zāles pret aizspriedumiem, neiecietību un aprobežotību. Mūsu Marokas ceļojums tam bija labākais pierādījums.

Ceļi un satiksme

Pirmais iespaids par satiksmi, braucot ar taksometru no Marakešas lidostas līdz viesnīcai – vājprāts. Milzīgs haoss, vienā ņudzeklī mašīnas, motorolleri, ēzelīši un kājāmgājēji, noteikumus neviens neievēro un visi pīpina. Pa ceļam līdz viesnīcai skaitījām avārijas situācijas, kurās iekļuvām, bet pie desmit beidzām skaitīt. Drusciņ jau sākām raizēties par patstāvīgu sēšanos pie stūres nākamajā dienā, bet Mareks ir labākais braucējs pasaulē un ātri piešāvās vietējam stilam, tādēļ braukšana problēmas nesagādāja. Nedaudz iespringt vajadzēja tikai lielajās pilsētās, bet ārpus tām ceļi bija tukši un uzmanīties vajadzēja tikai no kamieļiem un smilšu vētrām.

Milzīgs pārsteigums bija ceļu kvalitāte. Jau pirmajā dienā sapratām, ka esam pamatīgi nošāvuši garām ar auto izvēli – pārvietojāmies pārsvarā pa galvenajiem ceļiem un tur džips noteikti nebija vajadzīgs, ceļi bija gludi kā dēlis. Pat Augstajos Atlasa kalnos, par kuriem bijām dzirdējuši, ka ziemā ceļi ir neizbraucami, tie bija perfekti. Drusciņ sakreņķējāmies par auto izvēli, jo bija skaidrs, ka varējām netērēties un ņemt krietni ekonomiskāku auto un tad nākamajā mēnesī nebūtu bijis uz Peru jābrauc ar gandrīz tukšu bankas kontu, bet tas jau ir cits stāsts.

Vēl par ceļiem un satiksmi runājot, pa ausu galam bijām dzirdējuši stāstus par korumpētajiem marokāņu ceļu policistiem un bijām morāli nobrieduši, ka nu tik mūs stādinās un prasīs kukuļus, bet nekā. ”Parastajā” Marokā mūs apstādināja vienu reizi. Neko pārkāpuši nebijām, tādēļ jau savilkām skābas sejas un sākām gatavoties uz kašķi un skaidrošanos. Bet ceļu policisti tikai vēlējās pajautāt, vai mums viss kārtībā un vai nevajag kaut ko palīdzēt un kā mums patīk Maroka. Godīgi atbildējām, ka ļoti patīk, mums novēlēja laimīgu ceļu un ar to komunikācija beidzās. Savos klejojumos iebraucām arī dziļi apstrīdētajā Rietumsahāras teritorijā un vientulīgos policijas posteņos dažbrīd bija jāstājas uz dokumentu pārbaudi ik pēc dažiem kilometriem, bet arī tur viss vienmēr noritēja ļoti pieklājīgi un korekti.

Marokāņi

Pirms braukšanas uz Maroku mēs bijām nesatricināmi pārliecināti, ka mums visi bāzīsies virsū ar pakalpojumiem un precēm un tas bija galvenais iemesls, kādēļ nevēlējāmies braukt uz Maroku, jo abi ļoti slikti panesam visāda veida uzmākšanos. Mūsu bailes daļēji attaisnojās tikai Marakešā un Agadirā – tur tiešām bija grūti tikt vaļā no uzmācīgiem cilvēkiem un dažbrīd nācās saskarties ar uzmācību, kas robežojās ar agresiju. Paši neko tādu nepiedzīvojām, bet esmu dzirdējusi, ka Marakešas centrālajā laukumā čūsku dīdītāji mēdzot nemanīti pielavīties no aizmugures un aplikt tūristam ap kaklu čūsku un prasa naudu par to, lai čūsku noņemtu.

Bet visur citur marokāņi bija ļoti patīkami un neuzbāzīgi. Tirgotāji, protams, savā elementā un mēģināja smalki ievilināt, apvārdot un nopārdot preces, bet ārpus Marakešas un Agadiras to tiešām varēja  izbaudīt kā spēli un teātri – ar tējas dzeršanu, savdabīgiem glaimiem man un humoru (Mareku brīdināja uzmanīt mani kārtīgi, jo par mani berberi uz sitiena atdotu 6000 kamieļu).

Ko apskatīt un izbaudīt Marokā

• Marokas pilsētas

Ļoti daudzi ceļotāji savā Marokas ceļojuma maršrutā obligāti iekļauj lielās pilsētas – Marakešu, Fēsu un Kasablanku. Mans kolēģis, vēstures entuziasts, gandrīz palika dusmīgs, kad uzzināja, ka Fēsu un Kasablanku izlaidām un Marakešai tikai uzmetām aci vienu vakaru divu stundu garā pastaigā. Tā taču esot iekapsulēta vēsture un mēs palaidām garām iespēju paviesoties 500 gadu tālā pagātnē! Doma par unikālo vēstures un kultūras mantojumu man ir skaidra, tomēr Marakešā sapratām, ka šī pilsēta vienkārši nav domāta mums – gribas mazāk kņadas un uzmācības.

Mēs Marokas pilsētu kolorītu izbaudījām daudz mierīgākā variantā piejūras pilsētā Essaouira, bet jo īpaši Tiznit. Tur ir gan vecpilsēta, gan tirgi, gan visa pārējā eksotika, bet bez lielo pilsētu skarbuma. Tiznit pamanījāmies pieļaut tipisko tūristu kļūdu – par orientieri paņēmām minaretu. Pēc tam redzējām apmēram divdesmit tāda paša izskata minaretus un dabūjām drusku pasvīst, karstumā kādu stundu meklējot stāvvietu, kur atstājām savu auto.

• Cita kultūra

Par Maroku mēdz teikt, ka tā ir vistuvākā no tālajām zemēm. It kā tepat vien pie Eiropas ir, bet tik ļoti atšķirīga. Esam pabijuši daudz tālākās zemēs nekā Maroka, bet man tā joprojām ir visatšķirīgākā kultūra no visām, ko esmu redzējusi. Maroka man bija pirmā saskaršanās ar islamu un pirmajā rītā pamošanās pirms saullēkta no skaļiem aicinājumiem uz lūgšanām, kas skanēja no daudzajiem minaretu torņiem, likās īsts piedzīvojums. Vēl bija grūti pierast pie tā, ka īpaši tālākos Marokas nostūros vīrieši pret mani izturējās ar lielu cieņu, bet darījumus tomēr vēlējās kārtot ar Mareku.

Viesošanās tik atšķirīgā valstī nozīmē arī pienākumus mums kā tūristiem – izvēlēties tādu apģērbu, kas neaizskar vietējos, Ramadana laikā izvairīties no publiskas ēšanas, nefotografēt cilvēkus utt. Ar pēdējo, atzīšos, grēkojām, bet mēģinājām būt vismaz kaut kripatiņu zolīdi un bildēt tā, lai nevarētu redzēt sejas.

• Vasara ziemā

Man uz vecumu kļūst arvien grūtāk panest garo un tumšo Baltijas ziemu, tāpēc izraušanās ziemas vidū uz kādu siltāku un saulaināku vietiņu ir ļoti būtiska manai fiziskajai un garīgajai veselībai. Togad decembra sākumā Stokholma bija sniegos ieputināta, bet Marokā bija maiga vasara. Spīdēja saule, temperatūra bija ap 20, kalnos nedaudz vēsāks un dienvidos tuvāk Sahārai temperatūra tuvojās 30. Ko vēl vairāk aukstuma un tumsas nomocītam ziemeļniekam vajag – piemesties saulītē āra kafejnīcā ar dzērienu un kaut ko garšīgu un vērot, kas nu tobrīd acu priekšā ir – sena vecpilsēta, okeāns vai kalni. Ar to vien jau pietika, lai atpūta būtu izdevusies :)

• Daba

Pirms Marokas brauciena bijām iedomājušies, ka lielu daļu laika pavadīsim lielajās pilsētās un iepazīsim vēstures un kultūras objektus, bet jau pirmajā Marakešas vakarā sapratām, ka laikam tomēr nē. Tā vietā vienkārši braucām, kur acis rāda – vispirms uz dienvidiem no Marakešas un pēc tam kalnos. Izbaudījām vasaru, okeānu, tuksnesi, kalnus, kad pienāca vakars, meklējām naktsmājas, un neiespringām uz ceļvedī iekļauto objektu apskati.

Laiks apstājas Dar Najmat

Bija kārtējais mūsu klejojumu vakars, braucām gar okēanu, bijām nodzīvojušies līdz melnai tumsai un meklējām naktsmājas. Nāca jau tuvu pusnaktij, tāpēc bijām ne gluži satraukti, bet sākām aktīvi izskatīt visus variantus. Netālu no ceļa pamanījām ēku, kas izskatījās pēc nelielas viesnīcas, bet nebija ne uzrakstu, ne nomas auto stāvvietā, ne citu zīmju, kas liecinātu, ka tā tiešām ir. Tomēr nolēmām pārliecināties – un līdz ar to sākās mūsu feinākās dienas Marokā.

Tā tiešām izrādījās maza 4 numuru viesnīca Dar Najmat, un perfektākā, kādā mums jebkad nācies palikt. Ir grūti izstāstīt, kas tieši tur bija tik lielisks (viss) – bet likās, ka tā ir uztaisīta speciāli mums, jo tur viss bija tā, kā mums gribējās, gan lielās, gan mazās lietās. Minimālismā, bet tautiskās tradīcijās ieturēts dekors, padomāts par katru sīkumu, no rīta no sava numura (ar skatu uz okeānu) varēja mesties pa tiešo baseinā (arī ar skatu uz okeānu, protams). Restorāns bija lielisks un viesnīcas īpašnieks, eiropietis labākajos gados, patīkams un inteliģents sarunu biedrs. Citu apmeklētāju nebija un jutāmies kā gaidīti viesi ciemos pie attāla bagāta radinieka. Sākumā gribējām tur palikt tikai vienu nakti un skriet tālāk, bet aizķērāmies uz trīs mierīgam un skaistām dienām. Dienas pirmajā pusē parasti drusciņ pabraukājām apkārt pa tuvākajām pilsētām, bet pēcpusdienas un vakarus vieni paši pavadījām pie baseina un pludmalē.

Mūsu apmešanos Dar Najmat vislabāk raksturo divas lietas: 1) tur piedzīvojām savu vis-vis-visskaistāko saulrietu un 2) kopš tā laika, runājot par savu tālāko nākotni, apmēram pēc simts gadiem, esam sākuši teikt ”tad, kad mums būs sava viesnīca”.

Es nezinu, kā Dar Najmat  ir tagad, jo izskatās, ka viņi ir paplašinājušies, un tas ne vienmēr nozīmē pārmaiņas uz labo pusi. Bet, kad nākamreiz būsim Marokā, noteikti iegriezīsimies tur vēlreiz. Un Marokā mēs vēl būsim, par to šaubu nav!