Pie dervišiem, urlām un astronomiem (ar motociklu caur Turciju uz Kaukāzu)

Parasti mums motoceļojumu galamērķis nav nosprausts un vienkārši ļaujamies ceļam, bet pagājušogad jau izbraucot bijām diezgan pārliecinoši noskaņoti uz Gruziju kā mērķi. 2013.gada motoceļojumā paviesojāmies tur uz pavisam īsu mirklīti un, kā jau Gruzijā, sapazināmies ar brīnišķīgiem cilvēkiem un sasolījām drīzumā atkal atbraukt ciemos.

Atvadas no vīra radiem Liepājā precīzi raksturo mūsu ceļojuma plānu:

-Nu tad uz kurieni?

-Uz Šauļiem, mums detaļas šrotā jānopērk.

-Un pēc tam?

-Uz Gruziju!

-Un pa kurieni?

-… (mēs saskatāmies un paraustam plecus)

LIEPĀJA – LIETUVA – POLIJA – SLOVĀKIJA – UNGĀRIJA – RUMĀNIJA – BULGĀRIJA (11.-16.jūlijs)

Brauciena pirmajās dienās laiks nelutināja – Latvijā, Lietuvā un Polijā bija vēss, bieži lija, viss tīts miglā. Toties ceļš cauri Slovākijai bija motobraucēja sapnis – smukie Tatru ceļi, saulīte un 25 grādi: ne par karstu, ne par aukstu, tik brauc un priecājies par dzīvi. Arī Ungārija nebija slikta, bet kaut kur Rumānijā sāka parādīties sajūta, ka piedzīvojums ir sācies, jo skati palika arvien neierastāki – ciemati ar oranžo dakstiņu jumtu mājām, pāri ielām karājas vadi, arvien vairāk cilvēku laiku pavada, sēžot pie savām mājām uz soliņiem un vērojot garāmbraucējus. Un, protams, neiztrūkstošā šī reģiona pazīme – daudzi vīri uzlocījuši kreklus līdz krūtīm, milzīgos plikos vēderus kasīdami, risina svarīgas sarunas.

Bulgārijā piedzīvojām vienu no saviem visu laiku neaizmirstamākajiem braucieniem. Bija agrs vakars un tā kā taisījās uz negaisu, tomēr nolēmām pabraukt vēl pāris stundas un tikt pāri kalniem pa Šipkas pāreju, pirms meklēt naktsmājas. Iebraucot kalnos, izrādījās, ka pa nodomāto maršrutu braukt nevar dēļ ceļa remontiem, tādēļ jābrauc pa divreiz garāku, stāvāku un sliktākas kvalitātes ceļu. Lai arī bija jau tumšs, atpakaļ griezties negribējas, tāpēc turpinājām vien. Drīz nonācām vientulīgos kalnu ceļos, citus braucējus nemanīja, un tad sāka plosīties negaiss – visapkārt zibeņoja kā traks, bet dīvainā kārtā nelija. Biežo zibens uzliesmojumu brīžos varējām uz mirkli apskatīt apkārtni – kalnu ainavas ļoti skaistas un, braucot pa dienu, noteikti stātos uz fotopauzēm ne vienu reizi vien. Bet paši skaistākie dienas skati nespētu pārtrumpot sajūtas, kādas pārņem, braucot naktī pa vientulīgiem kalnu ceļiem, kad debesis visapkārt izgaismo zibeņi un starp mākoņu driskām un vētrā plosītiem egļu zariem ik pa laikam pavīd milzīgs mēness.

TURCIJA (16.-21.jūlijs)

Stambulai līdz šim esam tikai braukuši cauri, tādēļ nolēmām šoreiz piestāt uz divām naktīm un mēģināt kaut ko apskatīt. Šīs pilsētas vēstures un kultūras mantojums ir neaptverams un Stambulas apmeklējumā pirmo reizi mūžā piedzīvoju sajūtu, ka man ir stress par to, vai pagūšu apskatīt ”pareizās vietas” un pa īstam izjust Stambulas maģiju. Parasti gan uz apmeklējamiem objektiem neiespringstu, jo, ja ceļo ar atvērtu sirdi un prātu, ceļš pats aizved uz īstajām vietām, un ne vienmēr tās ir iekļautas ceļvežu lappusēs. Pusotru dienu pavadījām, skraidot pa obligātajiem objektiem – Sofijas katedrāli, Zilo mošeju, Topkapi pili utt. Viss it kā ļoti forši un interesanti, apmeklēto objektu saraksts pildās, smukas bildes arī sablieztas iesniegšanai sociālajos tīklos, bet tādas īstas brīnuma sajūtas nebija.

Otrajā vakarā, noguruši pēc garajiem pārgājieniem, piestājām vienā no saldumu veikaliem/kafejnīcām nopirkt tēju un tradicionālo turku kārumu baklavu. Kafejnīcas saimnieks jautāja, vai mēs ēdīsim pie galdiņa turpat ārā uz ielas vai brauksim augšā ar liftu uz terasi. Mēs atbildējām, ka ārā, viņš saka – bet no terases smuks skats. Nu labi, tad mēs brauksim augšā. Lifts ilgi nenāca, kad atnāca, bija piepīpēts tā, ka elpu rāva ciet, caur lifta logu redzējām, ka pārējos stāvos notiek remontdarbi, vārdu sakot, noskaņojāmies uz to, ka ātri uzmetīsim aci, kas tur augšā par bardaku īsti ir, un tad brauksim lejā.

Izkāpuši no lifta, uz brīdi palikām ar vaļā mutēm, pēc tam droši vien izdvesām dažas stulbas ”wow” tipa skaņas, un tad pamazām sākām aprast ar domu, ka esam nokļuvuši 1000 un 1 nakts pasakā. Mūsu priekšā pavērās naksnīgā Stambula visā tās krāšņumā, ar izgaismoto Zilo mošeju kā uz delnas, virs mums zvaigžņotās debesis un zem mums cilvēku pūļi svinēja Ramadanu. Kad likās, ka labāk vairs nevar būt, lejā savu rituālu uzsāka virpuļojošie derviši, un pēc divu dienu dzīšanās pakaļ Stambulas brīnumam manī beidzot iestājās miers: mission completed, Stambula mani bija pilnībā apbūrusi.

Zilā mošeja
Zilā mošeja

Gandrīz aizmirsu – baklavas arī bija izcilas, un katrs apēdām vienkārši ārprātīgus daudzumus, ar attaisnojumu, ka mums vajadzīgs iemesls, lai ilgāk neietu prom. Ejot ārā, dzirdējām kā saimnieks prasīja kārtējai tūristei, vai viņa ēdīs ārā vai brauks augšā uz terasi. Viņa atbildēja, ka ārā, un man gribējās viņai teikt – dullā, ko tu dari??? Bet es nolēmu neiejaukties; mūsu dzīve sastāv no miljardiem mazu nejaušību, un kas to zina, kādu lomu viņas liktenī spēlēs atrašanās mazā Stambulas ieliņā tieši tajā laikā. Ja tālajā 2005.gadā es un svešs puisis Pulkvedī nebūtu uzsākuši sarunu par precēšanās idiotismu (jo ”kā var izturēt, ka tas viens cilvēks tev visu laiku ir gar acīm” un ”es gan nekad neprecēšos” – ”es arī nē” ), tad dažus mēnešus vēlāk mēs nebūtu precēts pāris un es šobrīd nerakstītu stāstu par mūsu devīto motoceļošanas sezonu.

Nākamais feinais Turcijas pieturpunkts – vēsturiskā pilsētiņa Safranbolu. Tā bija īsti mūsu gaumē: maza, perfekti saglabāta veca pilsēta, tūristu maz, un iedzīvotāji joprojām dzīvo savu, īstu dzīvi; tā nav mirusi pilsēta-muzejs kā tas bieži notiek ar skaistām vecpilsētām.

Mūsu viesnīca Gul Evi bija izcila: veca otomānu ēka, piedomāts pie katra sīkuma – sākot ar zvērādu aizsegto ieeju, beidzot es pat nezinu ar ko, jo viss bija perfekti, teiksim, metāla toverīši, kuros salikti vannas istabas piederumi vai gaisa kondicionieris, kas diskrēti paslēpts antikvārā skapī. No rīta mūs modināja dārzā dziedošie putni, brokastis varējām ieturēt kādā no dārza jaukajiem nostūrīšiem, spēlējoties ar draudzīgo kaķēnu, kuru pārvaldnieks mums piedāvāja ņemt līdzi.

Pēc Safranbolu devāmies uz Amasya pilsētu, ko es noteikti liktu savā Turcijā obligāti apmeklējamo  vietu listē, ja tādu veidotu. Pilsētas galvenais apskates objekts ir klintīs izcirstās valdnieku kapenes. Iebraucot pilsētā pēcpusdienā, novērtējām smukos skatus, mīlīgās mājiņas upes krastā un sakoptību, bet nebija gluži tā, ka nonestu jumtu. Tas nāca pēc tam – vakarā līdz ar tumsas iestāšanos izgājām pastaigā, pārgājām pāri upei, pagriezāmies, un jau atkal palikām ar vaļā mutēm un ”wow” tipa leksiku: klintis, kapenes un mājiņas upes krastā bija izgaismotas dažādās krāsās un spoguļojās tumšajā upē. Vairākas stundas dzīvojāmies gar upes krastu, sēdējām uz soliņiem, kur kopā ar vietējiem ēdām turpat nopirkto cepto kukurūzu un baklavas, vērojām pilsētas nakts dzīvi un nevarējām tikt gudri, vai šī vieta mums patīk labāk kā Stambula vai nē. Rietumu tūristus nemanījām vispār, tikai vietējos, un tas bija milzīgs pluss.

Pēc Amasya nolēmām, latviski izsakoties, iebērt ručkā, lai šoreiz pietiktu laika apskatīt Gruziju un varbūt arī Armēniju, jo Turcijai veltījām daudz laika arī pagājušajos braucienos 2013. un 2011. gadā.

GRUZIJA (21.-26. jūlijs)

Gruzijā iebraucām caur Batumi un, kā parasti, atvedām sev līdzi lietu. Batumi uzreiz likās savādāka nekā tas kriksītis Gruzijas, ko iepazinām iepriekšējā gadā. Toreiz likās, ka Gruzija un gruzīni mums ir ļoti tuvi, vērtējot tādās globālās kategorijās kā uzvedības un morāles normas un tamlīdzīgi. Batumi bija savādāk, ar pārāk stipri izteiktu post-padomju bulšitu – biezie nesās pa ielām ar džipiem un pirms gājēju pārējām vēl palielina ātrumu, pa atvērtajiem logiem dārd uz lielāko skaļumu uzgriezta lēta popsa utt. Atsevišķi satiktie cilvēki – viesu nama īpašnieki, tūrisma biroja puisis, kas gatavojās uz 4 mēnešiem doties stažēties uz mūsu Turību – bija ļoti jauki, draudzīgi un viesmīlīgi, bet kopējā Batumi sajūta bija kā atgriešanās skarbajos agrīnajos 90-tos.

Pēc tam devāmies uz leģendām apvīto Svaneti reģionu, kas dēļ kalniem ir tik nepieejams, ka tā īsti tur nekad neviens nav valdījis, pat padomju vara nē. Par Svaneti mūsu izjūtas bija divējādas. No vienas puses, dabas skati bija vieni no skaistākajiem, kādi jebkur pasaulē redzēti – stāvas nepieejamas klintis, apaugušas bieziem mežiem, krāčainas upes, seni ciemati un aizvēsturiski aizsargtorņi. Un tam visam komplektā – ļoti maz tūristu, tāpēc sajūtas kā īstiem ceļotājiem, atklājot jaunas, nevienam nezināmas vietas. Tieši tādu es vienmēr esmu iedomājusies Kaukāzu – skarbu, skaistu un nepieejamu.

No otras puses – mūs pavisam samulsināja vietējie iedzīvotāji, svani. Gruzijā mūsu tradicionālā piestāšanās benzīntankā uzpildīties vai veikalā nopirkt ūdeni izskatījās apmēram šādi: mums pajautā, no kurienes mēs esam. Mēs atbildam, ka no Latvijas. Tas parasti izraisa ovācijas un sajūsmu, uzreiz pieslēdzas vēl bariņš cilvēku, mēs pāris stundas nopļāpājam, un šķiramies, saņēmuši vairākus uzaicinājumus uz šašliku un palikšanu pa nakti.

Tipiska piestāšanās pie veikala nopirkt ūdeni.
Tipiska piestāšanās pie veikala nopirkt ūdeni.

Svaneti bija savādāk – cilvēki kopumā noslēgti, un dažbrīd pat nelaipni, kā benzīntanka darbinieks, kas ar mums nevis runāja, bet burtiski kaut ko uzrūca mums virsū, kad pajautājām padomu par ceļu. No iepriekšējā gada pieredzes mums likās, ka par Gruziju un gruzīniem mums viss ir skaidrs kā diena – draudzīgākā un viesmīlīgākā nācija pasaulē – bet tomēr izrādījās, ka patiesība nav tik vienkārša kā pirmajā acu uzmetienā šķiet.

Pēc tam devāmies uz Mtskheta, apciemot iepriekšējā gadā iepazītos Bidzinu, Šalvu, Šašliku Cepēju Kuram Mēs Aizmirsām Vārdu un Kauns Pārprasīt, un pārējos. Mtskheta ieradāmies ap pusnakti un Bidzinas kafejnīcas/hosteļa vārti bija jau ciet, tādēļ pa nakti palikām kādā citā, ļoti jaukā viesu namā, ar mājīgu terasi ar brīnišķīgu skatu uz rokasstiepiena attālumā esošo Mtskheta baznīcu. Saimnieces piedāvāto tēju un cepumus baudījām uz terases, vērojot vecpilsētu un sikspārņus.

Mtskheta vecpilsēta
Mtskheta vecpilsēta

Nākamajā dienā devāmies ciemos pie Bidzinas un – šito vilšanos – viņš mūs neatpazina! Vīrs gan man mēģināja iestāstīt, ka tas ir tikai loģiski, viņš mūs ir saticis tikai divas reizes pirms gada, un, kā jau cilvēkam gados, ar redzi un atmiņu var gadīties visādi. Taisnība jau ir, bet es jau sen biju iztēlojusies, kā mēs satiksmies un apkampsimies un jutīsimies kā sengaidīti radi, un nebiju gatava tādam pavērsienam.

Tai brīdī uzradās Šalva, atpazina mūs momentā, atzīmēja, ka mans vīrs izskatās super un ir notievējis, un tad laikam arī Bidzinam bilde salikās kopā un viņš mūs beidzot atcerējās. Un tālāk jau viss notika kā tam Gruzijā jānotiek – šašliks, pasaulē garšīgākais paštaisītais konjaks, sarodas arvien jauni draugi, sarunas par visu utt. Bidzina sāka rāties, kāpēc jau iepriekšējā naktī nepalikām pie viņa, mēs sakām, ka ciet bija (un delikāti noklusējam, ka vispār jau viņš mūs bija aizmirsis). Bidzina saka – vajadzēja ar akmeni pa logu mest, uz ko Šašliku Cepējs Kuram Mēs Aizmirsām Vārdu un Kauns Pārprasīt sāka Bidzinu ķircināt, ka nav taču akmens laikmets, ir mobilie telefoni un var pazvanīt, nav jāsit logi ārā. Vārdu sakot, viss kā parasti.

Mums apskaidroja arī par svaniem un viņu atturīgo uzvedību – pieklājīgākā un politkorektākā versija bija: ko no viņiem var gribēt, viņi taču ir kalnieši, un ceļi pie viņiem ir uzbūvēti trīs-četrus gadus atpakaļ, viņi taču pie cilvēkiem vēl neesot pieraduši. Nepieklājīgākie paskaidrojumi ietvēra pirksta grozīšanu pie deniņiem un veselu lērumu anekdošu, piemēram:

Svans aizbrauc uz pilsētu un tur viņam pazūd sieva. Svans pieiet pie policista:

-Man sieva pazuda.

-Apraksti savu sievu.

-Nu kā lai es tev viņu aprakstu?

-Nu kā – kā? Mana sieva ir blondīne, zilām acīm, garām kājām, un tava?

-Oi nē, mana sieva ir neglītene, meklēsim labāk tavu sievu!

Kad jautrība bija pilnā sparā, pieslēdzās arī vietējais mācītājs (pilnā garīdznieka ekipējumā, attiecīgajā apģērbā un milzīgu krustu uz krūtīm), kas padzirdējis, ka pilsētā klīst runas, ka mans vīrs ir baigais spečuks par jahtām (ko??), un viņam tieši vajagot konsultāciju, jo viņš sev būvēšot jahtu pats savam rokām, lai ir kā Abramovičam. Es detaļās neiedziļinājos, bet tika runāts, ka siešot malās mašīnu riepas balansam vai kaut ko tamlīdzīgu. Es īsti neesmu pārliecināta, vai Abramovičam arī ir būvēts pēc šādas metodes, bet vakara gaitā tapušais jahtas plānojums manam netehniskajam prātam izskatījās gana nopietns.

Tikmēr Šašliku Cepējs Kuram Mēs Aizmirsām Vārdu un Kauns Pārprasīt operatīvi izplānoja un tulīt pat sāka realizēt savu biznesa ideju – piedāvāja garām ejošiem tūristiem par maksu (2 lari) pasēdēt uz mūsu motocikla. Mums par brīnumu, bizness tiešām aizgāja, un beigās jau izveidojās prāvs interesentu pulciņš un tā uzreiz nemaz pasēdēt nevareja, nācās gaidīt rindā.

Tādā garā Mtskheta pavadījām pāris dienas, un tad jau bija pienācis laiks doties tālāk. Ja esat Mtskheta un meklējat istabu vecpilsētas centrā, uzzvaniet Bidzinam: telefons + 995 593 727006, adrese: Arsukidze ielā 55. Un pasveiciniet no Elzas un Mareka – latviešiem Stokholmā, viņš zinās un būs priecīgs, un jums par to uzreiz būs bonusa punkts, jo es viņam esot kā meita (un Mareks arī viņam ļoti patīk).

Visbeidzot, devāmies uz Kazbegi. Bija skaisti, varena daba, un ceļa kvalitāte daudz labāka nekā tikām biedēti, tomēr Svaneti mums patika vairāk un, ja varētu apmeklēt tikai vienu no abiem reģioniem, bez šaubām izvēlētos Svaneti. Man ļoti patika Svaneti zaļums un skarbās klintis, savukārt kalni ceļā uz Kazbegi bija plikāki un lēzenāki. Bet galvenais – uz Kazbegi ved ļoti noslogots ceļš virzienā uz Krieviju, un mums labāk patika braukt pa tukšiem, vientulīgiem un noslēpumainiem Svaneti ceļiem.

Tas šajā Gruzijas piegājienā lielos vilcienos arī viss – nolēmām, ja jau tiktāl esam, pieķert klāt arī Armēniju.

ARMĒNIJA (26.-29.jūlijs)

Savā aprobežotībā bijām iedomājušies, ka Armēnija kopumā tā pati Gruzija vien būs, tik vien kā cita valoda. Protams, ka kļūdījāmies, turklāt nepavisam nebijām gatavi tam, ka Armēnija atstās ne pārāk patīkamu pēcgaršu. Bijām pārliecināti, ka, tāpat kā Gruzija, tā būs mūsu mīļāko valstu topā, bet izrādījās drusku savādāk. Jā, tā ir valsts ar skaistu dabu, ar bagātu vēsturi, viesmīlīgiem un draudzīgiem cilvēkiem utt., bet milzīgā cilvēku nevienlīdzība, ko redzējām, bija ļoti nomācoša. Gandrīz neredzējām vidusslāni, bija tikai divas galējības – vai nu trūkums vai kliedzoša, post-padomiski pretīga bagātība.

Droši vien, ja būtu iebraukuši Erevānā un citās lielākās pilsētās un tūristiskākās vietās, iespaids būtu savādāks, bet mēs pārsvarā braucām pa nomaļām vietām, bez konkrēta mērķa apskatīt kādus slavenus apskates objektus, tādēļ satikām vai nu nabadzīgos vietējos iedzīvotājos vai arī bagātniekus, kas savos dārgajos džipos devās atpūtas braucienos vai ”darba” darīšanās. Pa nakti palikām Tufenkian Heritage ķēdes viesnīcās, jo vakaros parasti attapāmies kaut kur dziļi nekurienē un nebija variantu izīrēt istabu no kāda vietējā. Viesnīcas it kā ļoti feinas un skaistās vietās un ar apmierinošu cenas-kvalitātes attiecību, bet milzīga problēma bija, ka tajās palika tikai un vienīgi vietējie bagātnieki: parastajiem armēņiem tur nav ko darīt – viņiem nav naudas tādam luksusam kā ceļošanai, bet ārzemnieki tur brauc reti, pārsvarā grupu ekskursijās. Ja vietējo/ārzemnieku attiecība butu 50/50, tad, iespējams, atmosfēra būtu veselīgāka, bet mums nepaveicās, bija tikai vietējie urlas. Līdz ar to – atmosfēra pilnīgi nekāda, var tikai sēdēt un vērot un šausmināties par šo monstru balli (krupjveidīgi večuki ar uzpumpētām silikona lellēm pie sāniem, knapi 18 gadus sasnieguši puišeļi, kam vecāki ir nopirkuši dārgākos džipus, bet par elementāru pieklājības normu ieaudzināšanu gan aizmirsuši utt.).

Tiktāl par slikto. Un tagad par vienu no skaistākajiem visa ceļojuma piedzīvojumiem. Kā jau visas foršākās lietas, arī tas notika netīšām. Nolēmām, ka armēņu viesnīcas ar urlām mums ir līdz kaklam, tāpēc apzināti sāksim meklēt naktsmītni jau pēcpusdienā, nevis nakts melnumā ņemsim to, kas dabūnams. Atšķīrām Lonely Planet ceļvedi un sākām lasīt, kādas ir iespējas palikt pa nakti tuvākajā apkārtē. Buyrakan Observatorijas viesnīcas apraksts uzrunāja uzreiz: ”Šis ir vecs padomju laika iestādījums observatorijas teritorijā. Viesnīca atrodas jaukā rozā ēkā, ar vienkāršām, bet apmierinošām istabiņām. Par papildus samaksu iespējama observatorijas apskate naktī.” Nolēmām aizbraukt apskatīties.

Viesnīcas ēka
Viesnīcas ēka

Tā uzreiz teritorijā tikt iekšā nevarēja, sargs lika gaidīt, jo administratore neesot uz vietas. Gandrīz jau sākām palikt īgni un sākām izteikt skābus komentārus, ka ceļvedī aizmirsa pierakstīt, ka arī apkalpošana šeit ir padomju laika stilā, bet diezgan drīz viss atrisinājās un drīkstējām iebraukt iekšā un aprunāties ar administratori. Viesnīca izrādījās tik eksotiska, cik vien var būt – no padomju laikiem viesnīcas ēkā, istabiņās un koplietošanas virtuvē bija mainījies ļoti maz kas. Īsts ceļojums laikā (par ļoti draudzīgu cenu). Par papildus naudiņām (apmēram 3 eiro no cilvēka) observatorijas astronomi piedāvāja kopā ar viņiem naktī aplūkot zvaigznes, kam mēs, protams, uzreiz piekritām. Tā kā sāka savilkties mākoņi, nebija garantijas, ka naktī būs skaidras debesis, tādēļ sarunājām, ka esam gatavi gaidīt līdz vieniem naktī un, ja būs labvēlīgi laika apstākļi, astronoms mūs atnāks pasaukt (pieklauvēšot naktī pie mūsu balkona loga). Īsinot laiku, pagatavojām vakariņas mūsu padomju laika virtuvē no netālajā veikalā iegādātajiem produktiem (administratore paskaidroja, uz kuru no diviem veikaliem jāiet, jo tikai vienā esot svaigi produkti).

Un tad sākās gaidīšanas svētki uz balkona – bažīgi vērojām, kā apmācās arvien vairāk, pēc tam nedaudz noskaidrojās, pēc tam atkal apmācās. Tādi paši gaidītāji kā mēs bija vēl vismaz divās istabiņās, bet vieniem līdzi bija bērni, tādēļ viņi padevās jau ap desmitiem, savukārt jaunieši no tālākā koridora gala laiku īsināja, dzerot šņabi, un laikam pareizi neaprēķināja spēkus, jo arī viņi nolūza ap pusnakti.

Neilgi pirms vieniem debesis noskaidrojās un mums atnāca pakaļ. Pa tumšajām neapgaismotajām parka alejām klupdami krisdami gājām uz observatoriju, kur divi observatorijas darbinieki mums teleskopā izrādīja visādus brīnumus, un dažiem no tiem es pat (laikam) atceros nosaukumus un apzīmējumus: dabūjām redzēt superzvaigzni Artūru, dubulto zvaigzni Gulbja zvaigznājā (viena dzeltena un otra zila), Andromedas zvaigznāju un citu galaktiku. Skaisti un bailīgi apzināties, ka gaisma no viena zvaigznāja, ko redzējām, pie mums ir nākusi 12 000 gadus, tātad mēs paviesojāmies 12 000 gadu senā pagātnē!

Nākamajā dienā paņēmām vēl vienu ekskursiju pa observatoriju, tai skaitā milzīgo zinātnieku teleskopu, nevis maziņo, kurā mums ļāva skatīties iepriekšējā naktī. Uzzinājām, ka šis ir bijis viens no galvenajiem padomju laika astronomijas centriem ar 400 darbiniekiem (šobrīd tikai ap 80), un viņu ilggadējais, nu jau mirušais, vadītajs vispār esot bijis astronomijas spīdeklis visas pasaules mērogā. Ar rūgtumu viņi stāstīja, ka tagad valsts finansējums esot praktiski izsīcis un viņi turas uz entuziasma un starptautiskiem projektiem. Un zinātnieki, lai izdzīvotu un piepelnītos, par pāris eiro vadā tūristus ekskursijās tā vietā, lai strādātu pie jauniem atklājumiem. Skumji. Uz tādas skumji skaistas nots Armēniju atstājām un uzsākām mājupceļu.

GRUZIJA – TURCIJA – BULGĀRIJA – SERBIJA – MĀJAS (29.jūlijs – 6.augusts)

Kā parasti, mājupceļā laiks sāk aptrūkties un arī ir sajūta, ka iespaidu jau gandrīz par daudz, tāpēc  duram tik taisnā vīlē uz māju pusi, īpaši pa malām neskatoties (cik nu tas ir iespējams tādās valstīs kā Turcija, kur pat negribot visu laiku uztrāpies uz skaistiem skatiem). Par spīti daudzajām fotopieturām, visu Turciju no Austrumiem uz Rietumiem šķērsojām 2 dienās un uz Bulgārijas -Turcijas robežas mums robežsargs jautāja, vai mēs piedaloties kādās sacensībās. Mēs paskaidrojām, ka nē, mēs tā atpūšamies.

No tā Turcijas smukuma nekur nevar glābties
No tā Turcijas smukuma nekur nevar glābties

Ceļojot ar lidmašīnu, ir ļoti skaidra mājas/ne-mājas robeža: iekāp lidmašīnā savā valstī un izkāp citā, viss nepārprotami. Garajos ceļojumos ar motociklu ir savādāk – daba, cilvēki un paražas mainās pamazām un māju sajūta iestājas katru reizi kaut kur citur – citreiz ar pirmo benzīntanku, kur var nopirkt garšīgu kapučīno un veselīgu uzkodu, citreiz ar pirmo auto ar Latvijas numurzīmi, citreiz, ieraugot zīmi ”Welcome to Europe” aiz Stambulas tilta, kas savieno Eiropu ar Āziju.

Šajā ceļojumā savu ”Welcome home” momentu piedzīvoju Serbijā: beidzot bija patīkami silts vakars, nevis svelme, saules izdedzinātās brūnganās zāles vietā smaragdzaļās pļavās migliņā ganījās zirgi, un no minaretiem skanošo aicinājumu uz lūgšanām vietā man austiņās skanēja Bistro Fada no manas mīļākās filmas ”Pusnakts Parīzē”. Es sajutos kā mājās – viss tik droši un pazīstami, un tas nekas, ka līdz manai dzīvesvietas adresei vēl atlicis 2571 kilometrs.

***

Es ticu, ka cilvēkam

Ir tikai viens mūžs.

Es nevaru ticēt, ka cilvēkam

Ir tikai vienas mājas.

/I. Ziedonis

***