Mana vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja man iemācīja divas lietas:

Pirmā lieta: Pasaulē nav nekā garlaicīgāka par latviešu literatūru. Nu varbūt matemātika (bet to man iemācīja vidusskolas matemātikas skolotāja). Es vispār neatceros nevienu latviešu rakstnieka darbu, ko mēs būtu mācījušies vidusskolā, izņemot Zaļo zemi, kas man ļoti patika, jo vienīgā prasība bija šo grāmatu izlasīt. Visu pārējo viņa bezgalīgi tirzāja, līdz mēs sapratām, ka neko nesaprotam un mūsu smadzenes psihes sargāšanas nolūkos vienkārši atteicās jebkādu turpmāko informāciju uztvert.

Un otrā lieta: Iespējams, ka ir kaut kas, ko es protu darīt (šāda iespēja gan ir maza), bet rakstīšana tā noteikti nav. Vienreiz, kad manā burtnīcā kaut kādā nesaprotamā veidā bija nonācis domraksts, par kuru skolotājai nācās ielikt desmitnieku, viņa man lika to nolasīt klases priekšā ar vārdiem ”Domraksts labs, bet pati jau nerakstīji, vai ne?”

Nepagāja ne 20 gadi, līdz es atklāju: bet skolotājai taču nebija taisnība! 35. dzimšanas dienā man uzdāvināja Imanta Ziedoņa Epifānijas un man, latviski izsakoties, aizbrauca jumts. Man tik ļoti patika, ka nolēmu kādu no epifānijām publicēt blogā – lai šeit ir arī kāds smuks teksts nopublicēts, kaut ne manis pašas rakstīts.

—

”Pļāpas ir nekaunīgi plēsoņas. Viņi aprij vājākos. Viņiem nepietiek, ka viņi cilvēkiem nograuž ausis, viņi lien pa auss spraudziņu iekšējā ausī, smadzenēs, viņi ir tārpi ābolā. Es pazinu cilvēku, lielu, pieaugušu cilvēku, kurš baidījās un neprata runāt. Visu mūžu viņš bija audzis starp pļāpām un neviens viņam runāt nebija ļāvis. Visu mūžu viņš piekrītot bija mājis ar galvu: ”Jā – jā, jā – kā ta’ – nuja,” – klausījies un japāniski smaidījis. Pļāpas bija ielīduši viņa smadzenēs un iznīcinājuši viņa runas centru.

Pļāpas aprij bērnus. Ar to sākas. Vakar gadījos Alojā, stāvēju rindā pēc piena. Aiz manis stāvēja maza meitenīte ar mammu. Mammai bija jāsteidzas uz darbu, bet viņa sadistiski mīļi atkārtoja un atkārtoja: – Tu nopirksi oliņas. Un sieriņu. Vēl krējumu. Es tagad iešu uz darbu. Tad tu nopirksi oliņas, vai ne? Krējumu. Un neaizmirsti sieriņu. Man jāsteidzas. Te tev ir tīkliņš. Tu saprati: oliņas, krējumiņu un sieriņu. Sešas oliņas, vai ne? Izcepsim, sīpoliņi mums mājās ir, bet tu tagad nopērc krējumiņu. Kad atnākšu mājā… nu jā, tu jau man esi gudra, tas jau nav grūti; tikai trīs lietiņas: sešas oliņas, vienu krējumiņu un sieriņu. Es nu iešu, tu atceries: sieriņu…

Meitēns sāka raudāt: – Es nekā nesaprotu…

Par laimi, atnāca kāda paziņa, mamma badīgi uzklupa pienācējai, un abas aizgāja. Kad pienāca meitenītes rinda, viņa nez kāpēc nopirka trīs zaļus svaigus gurķīšus. Bērns izskatījās stipri nomocīts, bāliņš, tikai ausis sārtas un tādas kā nobijušās.

…

Nekas nav kanibāliskāks par pļāpu skolotāju, pļāpu pasniedzēju un pļāpu lektoru. Viņi grauž no katedras, iemidzina un apēd.

…

Saka: pļāpāt, liet ūdeni. Bet – kas gan ir ūdens stihija pret pļāpāšanas stihiju! Cik ir to, kuri aizgājuši bojā no ūdens,- to rāda statistika. Bet, cik ir to, kuriem vairs nav dzīves viņu dēļ, – to statistika nerāda, baidās. Humānisma vārdā, visu neaizsargāto cilvēku vārdā, atbrīvojiet cilvēkus, pasargiet savus draugus, savus mīļos no tās briesmīgās vientulības sajūtas, kāda rodas, kad runā pļāpa un nejēga!

Nav labdabīgu pļāpu.

Ūdens plūdi aiznes ciemus un ielejas. Runu plūdos aiziet bojā kaut kas vairāk.”