Tikko atgriezāmies no ikvasaras motoceļojuma caur Turciju uz Gruziju. Pagājušajā gadā vecāki man daudzas reizes piekodināja nekādā gadījumā nebraukt caur Ukrainu, jo tur nav droši, bet šogad viņi neko neteica. Vai arī teica, bet es piemirsu, uz vecumu tak atmiņa neuzlabojas.

Lai vai kā, šogad braucām caur Rietumukrainu (Karpati un Ļvova), kopumā pavadījām tur četras dienas: trīs turpceļā un vienu atpakaļceļā. Daudzus nodarbina jautājums par to, cik droši ir braukt uz Ukrainu, tādēļ padalīšos ar mūsu pieredzi. Es gan nezinu, vai es esmu īstais cilvēks, kam jautāt par riskiem un prātīgumu: es esmu divreiz lekusi ar gumiju, Šrilankā mēs uz savu galvu brīvā dabā klaiņojām starp krokodiliem, nemaz nerunājot par mūsu kāzām pāris mēnešus pēc iepazīšanās. Ā, un vēl, par visādām briesmām un riskiem es parasti lasu pēc ceļojuma, nevis pirms tā.

Tikko pagūglēju, kā tad tur īsti ir ar Ukrainu šobrīd, un izlasīju, ka esot jāuzmanās no lielceļa laupītājiem. Kaut ko līdzīgu mums teica arī Gruzijā sastaptie poļu motoceļotāji – esot dzirdēts, ka militāristi izklaides pēc konfiscējot transportlīdzekļus it kā armijas vajadzībām (šobrīd darbojoties attiecīgs likums, kas pieļauj šādu rīcību). Mēs nevienu laupītāju nesastapām, kaut braucām arī pa nakti, un arī moci ņemt nost mums neviens armijnieks netaisījās. Viens gan ir taisnība: Ukrainas ceļi paši par sevi ir bīstami dēļ briesmīgā stāvokļa, kādā tie ir, bet šis jau nav nekāds jaunums, tas pats bija arī pirms vairākiem gadiem. Mēs gan nonācām pie secinājuma, ka nav sliktu ceļu, ir nepiemēroti transportlīdzekļi – uz Ukrainu ar īstu džipu, ne parketnieku, vai enduro mocīti var doties vienā mierā, parējiem gan jāuzmanās. Vēl viena veca problēma – cilvēki daudz lieto alkoholu un arī brauc reibumā, paši runājām gan ar iereibušu džipa vadītāju benzīntankā, gan traktoristu lauka malā, bet arī šī ir veca bēda un ar karu tai nav sakara.

Kopumā ņemot, no drošības viedokļa Rietumukraina mums likās tā pati valsts, kas pirms kara. Arī skaistā daba, eksotika un lētās cenas atsauca atmiņā ceļojumus uz šo valsti pirms vairākiem gadiem. Bet viena lieta ir pavisam savādāka nekā agrāk: milzīgais patriotisms. Jau pirms tam bijām lasījuši, ka karš ukraiņos ir izveidojis tādu nācijas apziņu, kādas viņiem nekad iepriekš nav bijis, un pamatīgi saliedējis tautu. Tomēr mēs nebijām gaidījuši, ka patriotisms izpaudīsies tik ļoti un ik uz soļa.

Pats par sevi saprotams, visās malās ir plakāti ar saukļiem ”Slava Ukrainai! Slava Varoņiem!”, plakāti ar aicinājumiem pieteikties militārajā dienestā un iekārtotas piemiņas vietas Maidanā kritušajiem. Ukrainas karoga zili-dzeltenajās krāsās ir nokrāsots viss, ko var un nevar iedomāties: tilti un ceļamkrāni, gandrīz visu pilsētu un ciemu nosaukumu zīmes, piemājas soliņi un žogi un pat koku stumbri.

Katrai otrajai mašīnai pie atpakaļskata spoguļa piekārts Ukrainas karodziņš, un arī pie daudzām privātmājām un daudzdzīvokļu māju logiem plīvo Ukrainas karogi. Daudzi jaunieši staigā tautiskajos kreklos un daži puiši pat gājuši tiktāl, ka izveidojuši tradicionālo ukraiņu frizūru – plika galva un galvvidū gara matu škipsna. Arī huligāniem prātā tikai viens – ja tiek aprakstīts kāds žogs vai mājas siena, tad ar tekstu ”Путiн – х….” un pat suvenīros tā pati noskaņa: redzējām durvju tepiķus ar Putina seju un (pieklājīgu) uzrakstu ”Lūdzu noslaukiet kājas”. Un vēl man ļoti patīk, kā vārdu ”ukrop,” kas tika lietots kā nicinošs apzīmējums ukraiņiem, ukraiņi nes ar lepnumu un T-krekli un cepures ar dilles attēlu un vārdu ”ukrop” tiek gan plaši tirgoti, gan valkāti.

Droši vien tas būtu zināmā mērā bezatbildīgi no manas puses tagad ņemt un aicināt visus uz ceļošanu uz Ukrainu. Bet es esmu priecīga, ka aizbraucām. Ne tikai tādēļ, ka bija interesanti apskatīties savām acīm kā ukraiņiem šobrīd klājas, bet arī lai sniegtu savu mikroskopisko ieguldījumu un palīdzētu Ukrainai. Es zinu, ka tas nav pat piliens okeānā, un tomēr, man prieks par katru grivnu, ko atstājām lauku veikaliņos, moteļos un tantiņām, kas ceļmalās tirgo pašu lasītās ogas.