Pagājušogad draugi mūs uzsēdināja uz adatas – ierādīja supošanu jeb airēšanu uz dēļa. No malas tas neizskatījās diez ko aizraujoši, bet atlika tikai vienu reizi pamēģināt un āķis lūpā bija momentā (dažkārt draugi labāk par mums zina, kas mums vajadzīgs). Supošana ir gan labs fiziskais treniņš, gan kolosāla izklaide svaigā gaisā, kas lieliski noņem stresu. Airējāmies līdz pat vēlam novembrim, un šim gadam mans ambiciozais plāns bija atsākt sezonu jau martā. Tomēr kaut kā novilcinājāmies līdz pat jūnijam un pirmo reizi uz dēļa uzkāpām gada īsākajā naktī. Negaidīti pasākums izvērtās par diezgan spocīgu piedzīvojumu.

Supot devāmies uz Rastaholm, tā ir maza mīlīga ostiņa, kur burāšanas sezonā atrodas mūsu buru laiva. Pavisam netālu no ostas ir maza neapdzīvota sala, biezi apaugusi kokiem un caur to galotnēm var redzēt vecas baznīcas jumtu. Ap salu ir ļoti sekls un akmeņains, tādēļ ar buru laivu tai piebraukt nevar, jo uzsēstos uz sēkļa. Tāpēc jau ilgāku laiku dīcu, ka vajag ar supiņiem aizirties līdz salai un apskatīt baznīcu, jo tas izskatījās pēc viena trakoti smuka un romantiska izbrauciena.

Vakars bija tik skaists, cik vien var būt: kluss, Mēlarena ezers gluds kā spogulis, saule taisās uz rietu un ik pa brīdim zemu virs ezera nolido kāda zoss vai pīle (vai kaut kas tāds, es putnus neatpazīstu vispār). Pacilātā noskaņojumā aizīrāmies līdz brikšņiem un kokiem aizaugušajai salai. Pirmais mēģinājums izkāpt uz salas beidzās neveiksmīgi, jo krūmi bija tik biezi, ka bez mačetes tikt līdz baznīcai nevarētu. Aizīrāmies salai otrā pusē, kur starp brikšņiem pamanījām mazu taciņu, kas veda tieši uz baznīcu, un veiksmīgi izcēlāmies krastā. Pa taciņu devāmies uz baznīcu, brīnīdamies, kā taka te radusies: nekādu dzīvnieku uz mazās salas nav, sala ir neapdzīvota un baznīca pamesta – kāpēc lai kāds te iemītu taku? Pa ostu dzīvojamies diezgan regulāri jau pāris gadus un vēl nekad neesam redzējuši, ka kāds celtos ārā uz salas.

Drīz vien pietuvojāmies baznīcai un ieraudzījām vēl vienu lielu akmens ēku, par kuras esamību pirms tam nenojautām. Mana pirmā doma bija par mācītājmāju. Pieejot tuvāk, izrādījās, ka tās ir milzīgas, pagājušā gadsimta sākuma kapenes. Man palika neomulīgi, tāpēc teicu vīram, ka jāuzmet ātri acs baznīcai un jātaisās prom, nav ko traucēt mirušo mieru.

Vecās baznīcas durvis aicinoši stāvēja pusvirus, un es jau paspēju iedomāties nomierinošo un silto atmosfēru, kāda valdīs baznīcas iekšienē: akurāt tas, kas vajadzīgs pēc negaidītās un negribētās uzduršanās kapenēm uz neapdzīvotas salas. Ieejot baznīcā, pārņēma dīvaina sajūta, un ātrumā pat neaptvēru, kāpēc. Pēc mirkļa sapratu: tur nemaz neizskatījās kā parastā baznīcā: ne tev vienkāršs smuks koka altāris, kā biju iedomājusies, ne Jēzus krustā. Tā vietā – milzīgs alumīnija galds, kurš vairāk iederētos morgā vai lopkautuvē, nevis baznīcā, liels alumīnija paliktnis grāmatai (vai tiešām Bībelei?) un cilvēka auguma statuja, arī no alumīnija. Un ar melnu samtu apvilkts podests. Lai arī baznīcas logi bija zirnekļu tīkliem apvīti, iekšā viss izskatījās tīrs un sakopts, tāpēc šķiet, ka baznīca tiek regulāri apmeklēta un uzkopta. Diez, kas un kādiem mērķiem to izmanto?

”Klau, ejam prom,” bija vienīgais, ko pateicu vīram, un, kā ierasts, gaidīju pavilkšanu uz zoba, izmantojot šausmu filmās noskatītus elementus, bet nē, viņš uzreiz piekrita, ka tiešām, tagad varētu doties prom.

Mājās mēģināju pagūglēt un uzzināt kaut ko vairāk par salu un baznīcu. Uzzināju drusciņ vairāk par vietas vēsturi, bet neko konkrētu par to, kas tur notiek mūsdienās. Baznīcu esot uzcēlis kāds augstdzimis pāris (Marija un Rūdolfs Klinkovstrēmi), un sākotnējā doma esot bijusi, ka uz salas būšot viņu kopīgā atdusas vieta. 1877. gadā Marija esot slepeni inaugurējusi baznīcu pēc katoļu tradīcijām. Rūdolfs apvainojies un sagādājis sev kapa vietu citur, bet Marijas kapa vieta ir uz salas. Marijas nāves dienā, 6.oktobrī, ja ir iespēja, baznīcā tiekot noturēts rekviēms.

Tāda, lūk, supošanas sezonas atklāšana.