Sveiciens no zaļās salas Madeiras!

Pie kā es te iepriekšējā reizē paliku. Ā, mēs taisījāmies prom no sava Funšalas dzīvokļa un es raizējos, kā jaunajā vietā tikt pie perfektām pastel de nata kūciņām.

Vietā, kur dzīvojam tagad, nav pastel de nata un šejienes veikalā pirktie mango garšas ziņā vairāk līdzinās Stokholmā nopērkamajiem. Un tomēr, mums ir gandrīz žēl Funšalā pavadītā laika, jo šobrīd mēs dzīvojam paradīzē.

Pirms braukt uz Madeiru, es apzinīgi iepriekšējā vakarā iegāju booking.com un airbnb.com paskatīties kaut ko palikšanai, jo es tomēr esmu māte un nedrīkst ar piecus mēnešus vecu bērnu braukt velns zina kur. Bet nekas neuzrunāja un es izsecināju, ka Madeirā nav kur dzīvot un man nāca miegs un mēs kā parasti atbraucām, neko nenorezervējuši. Tagad es zinu, kāpēc – jo visam vajadzēja saslēgties īstajos laikos īstajās vietās, lai mums kā aklām vistām grauds gadītos šī vietiņa paradīzē par 54 eiro uz nakti.

Mēs dzīvojam mazā kalnu mājiņā ar savu baseinu, ar savu augļu dārzu ar mandarīniem, apelsīniem un mango, un ar skaistu vientulīgu pludmali un pludmales restorānu piecu minūšu gājiena attālumā. Un ar īstu seno laiku malkas krāsni!! Vēl līdz tam neesam tikuši, bet es gribu vienreiz pamēģināt tajā kaut ko pagatavot. Pagaidām esam krāsnī uzgrilējuši tradicionālo Madeiras baltmaizi, bija dikti garšīgi ar brī sieru un zapti.

Tādus sīkumus kā kokos sakarinātās svecītes romantiskiem vakariem, grila stūrīti un mājīgu nojumi lietainām vai pārāk karstām dienām pat nav vērts pieminēt (labi labi, ir vērts, tāpēc jau pieminu). Es nekad neticēju, ka mēs tādā vietā varētu palikt, man vienmēr likās, ka tam ir vajadzīga pārdabiska pētīšana un plānošana un gatavošanās un tas izmaksās tūkstošus, bet nekā!

Ak jā, aizmirsu par vēl vienu milzīgu plusu – te nav wifi, tas nozīmē, ka mums ir iestājusies digitālā detoksa kūre. Ja kaut kur civilizācijā tiekam pie internetiem, Mareks ielādē tviterus un informē mani par norisēm pasaulē (viss bez izmaiņām, pasaule joprojām iet uz galu), bet es dzīvojos laimīgā neziņā un mierā un klausos ūdenskrituma un upes šalkoņā un putnu dziesmās un dažreiz pa dienu arī tepat blakus esošās kartinga trases rūkoņā.

Laikā, kad nedzīvojamies pa māju, mēs braukājam riņķī pa salu un skatamies smukumu. Te izskatās līdzīgi kā Kanāriju salā La Palmā, tie paši stāvie zaļie kalni, šaurie mežainie kalnu ceļi, gigantiskās klintis iegrimst okeānā un ir pat daudzās varavīksnes un mākoņu upes.

Jau tuvošanās Madeirai ar lidmašīnu bija iespaidīga – sala fotogēniski un episki vienā brīdī no mākoņiem iznira mūsu priekšā. Starp citu, vai esat dzirdējuši, ka piezemēšanās Madeiras lidostā ir viena no sarežģītākajām pasaulē? Madeiras lidosta regulāri tiek ierindota pasaules bīstamāko/bailīgāko lidostu topos un tur sūta tikai pašus labākos pilotus un arī viņiem tas uzdzen stresu.

Skrejceļš ir nenormāli īss, atduras jūrā, un pagriešanās manevri tiek veikti zemā augstumā starp kalniem. Man no lidošanas nav bail, bet te man plaukstas bija tā nosvīdušas, ka Martai bija slapja kleita. Un vietējie, kas zina, ap ko lieta grozās, pirms nolaišanās sāka izdvest ”vai dieniņ, vai dieniņ, kas nu būs” tipa komentārus, kas nemaz neiedrošināja. Pēc nosēšanās atskanēja aplausi un ovācijas.

Madeiras lidostas skrejceļš agrāk bija vēl īsāks, bet pēc vairāku lidmašīnu avārijām ar daudziem upuriem to pagarināja, uzbūvējot papildus sekciju uz gigantiskiem pāļiem. Zem skrejceļa tagad notiek auto satiksme, tur ir laivu novietnes, atrakciju parki un tenisa korti. Man līdz šim likās, ka dīvainākais skrejceļš pasaulē ir Gibraltārā – to mēs šķērsojām ar moci, pa galveno ielu iebraucot Gibraltārā, bet braukt zem skrejceļa tomēr ir vēl jocīgāk.

Marta joprojām ir labākais ceļotājbēbis pasaulē un uzvedas ideāli. Tas gan netraucē man saglabāt paniku un prasīt Marekam x-padsmit reizes dienā, vai viņam neliekas, ka bērnam ir karsta/auksta piere un aizvakar es gribēju braukt uz slimnīcu, jo Marta uzvedās drusku mierīgāk kā parasti. Domu par slimnīcu es uz laiku atmetu, kad Mareks man lūdza iztēloties, tieši par ko mēs ārstam sūdzēsimies un secinājām, ka mana sūdzība ir, ka situācijā, kurā parasti Marta skaļi un enerģiski rātos, viņa mīļi pieglaužas un pieklājīgi smaida. Ehh, mammas.

Labi, man jāiet baudīt saulīti, pirms atgriežamies ziemeļos :) Gan jau es mājās saņemšos un uzrakstīšu loģiski un pa plauktiņiem, ko Madeirā var un vajag apskatīt, un pielikšu arī kādu smuku bildi klāt. Vai arī nesaņemšos, man pa digitālā detoksa kūres laiku ir tik daudz neizlasīti blogi un nenoskatīti realitātes šovi sakrājušies, ka bail.

Atā!