Čau čau no mūžīgā pavasara salas Madeiras! Ar ko mēs te pagaidām nodarbojamies:

Baudam vasaru

Pēc laika ziņām spriežot, uz vasaru mēs cerēt nevarējām. Martai uzdāvinātās vasaras drēbītes es jau domās biju nobēdzinājusi nodošanai talāk, bet katram gadījumam ceļa somā tomēr iemetu. Nu labi, ja godīgi, tad soma tika krāmēta naktī dažas stundas pirms izbraukšanas un es tajā vienkārši sametu pilnīgi visas Martas drēbes, kas mums ir.

Ierašanās dienā solīja 11 grādus un lietu, mēs attiecīgi ieradāmies diezgan satuntulējušies. Jau pa lidmašīnas logu skatoties, mums likās, ka kaut kas te nav tīrs – cilvēki satērpušies kreklos ar īsām rokām un saulesbrillēs. Izkāpām no lidmašīnas un kā tad, mums pretī saulīte un vismaz 20 grādu siltums.

Visu šo nedēļu pa dienu ir riktīgi silts un pat karsts, vēss paliek tikai pēc saulrieta, tad gan jāmeklē garās bikses, džemperi un vējjakas. Bet pa dienu – īsta vasara un āra kafejnīcās uz galdiem saulē mirdz norasojušas auksta baltvīna glāzes…

Priecājamies, kāds mūsu bērns labs ceļotājs

Marta abus lidojumus izturēja ideāli un šarmēja citus pasažierus, velkot sev kleitu uz galvas un ik pa laikam kādam enerģiski uzsaucot ”BPFFF!”. Bet uz vietas ar staigāšanu mums veicās tieši tāpat kā mājās – vidēji, jo viņai diezgan ātri apnīk. Drusku labāk gāja Marekam ķengursomā.

Dažas dienas atpakaļ mēs piedzīvojām atklāsmi – ķengursoma ir jāliek man! Kaut kā sanāca, ka es to vēl nekad nebiju darījusi, jo man bija visādas fantastiskas idejas, kāpēc tas ne ar ko labu nebeigsies un vispār, tas ir smagi. Un tad mēs pārmaiņas pēc ielikām Martu ķengursomā pie manis un vēsā mierā nostaigājām daudzas stundas, bez nevienas raudāšanas un kreņķa un arī man pašai bija ērti un nemaz ne smagi.

Mareks nirst

Madeira nav nekāda niršanas Meka, bet Baltijas duļķaino ūdeņu neizlutinātajiem nirējiem laba diezgan. Visu šo nedēļu Mareks dienas lielāko daļu pavada nirstot, tāpēc vēl neesam nonomājuši mašīnu. Mēs ar meitenīti tikmēr dzīvojamies savā nodabā, gaidam mājās tēti un pēc tam kopīgi skatāmies bildes un video no dienas piedzīvojumiem.

Pastaigājamies pa Funšalu

Pagaidām, uz Mareka niršanas laiku, mēs esam nobāzējušies Madeiras galvaspilsētā Funšalā un nekur projām nekustam. Funšalā ir vesela liste ar obligāti apmeklējamiem objektiem, bet mēs gandrīz visus esam izlaiduši un vienkārši blandamies apkārt pa Funšalas parkiem, vecpilsētu, promenādi, jo visur tāpat ir smuki un roka nesniedzas pēc ceļveža. Turklāt ceļvedis mūžīgi pazūd kaut kur starp pamperiem un mitrajām salvetēm un barojamo šalli un atraudziņu dvielīšiem un Martas rotaļu putniņu ”ar nierakmeņiem vēderā”.

Ēdam

Ikdienā mēs esam spiesti ēst veselīgi, bet ceļojumos atlaižam grožus, un šī reize nav izņēmums. Ēdam visu un daudz, ar attaisnojumu, ka iepazīstam vietējo kultūru caur ēdienu.

Katru dienu mēs nolokam pāris nenormāli garšīgās tradicionālās olu krēma kūciņas pastel de nata. Beķerejā pie mūsu dzīvokļa tās ir izcilas – plānā kārtainās mīklas groziņā, olu krēms maigs un nav pārmērīgi salds, un pa virsu rūgtena karamele. Laikam nav smuki par ēdienu teikt ”dievīgi,” bet tieši tas man pirmais nāk prātā, ēdot šīs kūciņas. Pirms tam ēstās arī bija ok, bet citām mīkla bija par biezu vai krēms par saldu un ne tik maigas konsistences. Tūlīt mēs no šī dzīvokļa vāksimies prom, būs jāmeklē jauna perfektu pastel de nata vieta, būs atkal iemesls degustācijām :)

Vēl no vietējiem gardumiem mēs lielā daudzumā patērējam tradicionālo Ziemassvētku medus kūku bolo de mel un ceptos kastaņus, kurus karstus tirgo visās malās. Kastaņus nekad iepriekš nebijām ēduši, garšo labi, kaut kas pa vidu starp riekstu un saldu zirni. Un augļi, Jēziņ, cik te ir garšīgi augļi!! Katru dienu ēdam tik daudz mango, līdz vairs nelien iekšā. Tie gan nav vietējie, bet no Brazīlijas, bet cena ir pieņemama un garša tāda, ka es labprāt iemainu mango pret kūkām.

Arī zivis šeit ir lielā cieņā un pat lielveikalos tās ir pieejamas ļoti svaigas un plašā klāstā. Turpat veikalā izvēlēto zivtiņu izķidā un notīra zvīņas. Mareks tādas iegādājas, lai mēs mājās varētu uzgrilēt, smuki iztīrītas, bet ar galvām. Mums bija ģimenes apspriede, ko ar galvām darīt – abiem no tām bail. Beigās vienojāmies, ka no galvām jāatbrīvojas man, jo nedrīkst būt tā, ka pa dienu Mareks pie, iespējams, šīm pašām zivtiņām nirst un draudzējas ar viņām, bet vakarā griež nost galvas. Es ilgi domāju, kā man ķerties tām zivīm klāt, beigās vienkārši apklāju galvas ar papīra virtuves dvielīti, lai viņas uz mani neskatās, un lieta darīta. Sanāca dikti garšīgi!

Vienīgais ne pārāk veiksmīgais eksperiments ar vietējo ēdienu pagaidām ir tradicionālās kaltētās zivis, tās likās daudz par sāļu.

Dzīvojamies pa māju

Kamēr Mareks ir daivingā, mēs ar Martu ejam īsās pastaidziņās (jo karsts) un es savā ikdienas svētceļojumā pēc pastel de nata, bet lielāko dienas daļu pavadām mājās, jo dzīvoklis ir ļoti jauks, mājīgi iekārtots un ar milzīgu terasi, kur ir gan grila stūrītis, gan var izkārt šūpuļtīklu, gan sauļoties, gan turpat atveldzēties āra dušā. Dzīvokli sameklējām tepat uz vietas caur Airbnb, to izīrē nevis privātpersona, bet kompānija Amazing Madeira. Līdz šim ar visu esam dikti apmierināti. Mani nedaudz iedzen stresā mazās ķirzakas, kas dzīvo uz mūsu terases un nāk iekšā arī dzīvoklī, un es visu laiku gaidu, kad ieraudzīšu Martu ar ķirzaku mutē. Pagaidām, tfu tfu tfu, viss labi, Marta ķirzakas vēl nav pagaršojusi.

Labi, man jāiet ēst mango :) Ja sanāks, uzrakstīšu vēl, kā mums te iet. Atā!