Kā mēs kļuvām par burātājiem

Ja man kāds pirms gadiem septiņiem teiktu, ka mēs kļūsim par burātājiem un pasaulē skaistākās buru laivas īpašniekiem, es atbildētu – koa? mēs? kādā sakarā? kas mēs, miljonāri kaut kādi? Un tomēr, tas ir noticis. Lūk, īsa atskaite hronoloģiskā secībā, kā mēs to dabūjām gatavu.

1.Paprasīt Kosmosam.

Jūs taču zināt, ja kaut ko ļoti vēlies, vajag paprasīt Kosmosam, labākam efektam rakstiskā formā, un viss notiks. Lūgumu pēc buru laivas es Kosmosam neapzināti nosūtīju pirms gadiem desmit. Par to ikviens var pārliecināties manā draugiem.lv galerijā ar nosaukumu ”NL,” pie bildes Nr. 6.

Bijām izbraukuši kārtējā nedēļas nogales braucienā ar motorolleri un es sabildējos pie buru laivām kādā Nīderlandes ostā. Marina komentārā pierakstīja ”She thinks…hm, hm…one day I will have one of these”. Uz ko es lecīgi reaģēju ar ”No! I thought I want them NOW!!!” Patiesībā man nekas tāds nebija ienācis ne prātā (jo tas droši vien maksā miljonu un vispār, mums te, Beļģijā, ar ūdeņiem ir švaki), bet man vienkārši gribējās iebilst Marinai. Taču Kosmoss visu saprata pa savam.

screen-shot-2016-11-04-at-22-10-18

2. Pārvākties uz tādu valsti, kur burāšana ir pašsaprotama.

Es dabūju jaunu darbu un 2010.gadā no Beļģijas pārvācāmies uz burāšanas zemi Zviedriju. Šeit burā visi, laivas ir katrai trešajai ģimenei, kapteiņa tiesības nevajag līdz pat 12m garai laivai, visās malās ir ostas, tirgus milzīgs ar iespējām izvēlēties laivas visdažādākajās cenu kategorijās, ņem tik un burā.

3. Satikt draugus, kas pārdos labu buru laivu par saprātīgu cenu.

Zviedrijā sadraudzējāmies ar divām latviešu ģimenēm un, precīzi saskaņā ar statistiku, vienai no mūsu trim ģimenēm piederēja buru laiva, Borago. Draugi mūs vasarā divas reizes izvizināja ar Borago, mums dikti patika. Un tad viņi nolēma braukt no Zviedrijas prom. Borago līdzi ņemt nevarēja, brutāli pārdot svešās rokās negribējās un tā mēs dažu dienu laikā par labu cenu tikām pie Borago, 1976. gada izlaiduma 11 metru garas buru laivas. Ir pieņemts, ka buru laivas ir ”viņas,” bet Borago ir viņš, to var redzēt un sajust uzreiz. Un mums viņš ir Boragijs.

4. Iemācīties burāt.

Steigā ņemot kredītus un kārtojot papīrus, mēs pārāk daudz neaizdomājāmies par to, ka burāšanas pieredze mums bija precīzi divas izvizināšanās reizes ar draugiem. Un vēl viena reize, kad kopā ar nu jau bijušo īpašnieku Mareks dzina Boragiju uz mūsu jauno ostu un viņi gandrīz taranēja lielo Birka kruīzu kuģi. Jo 100 metrus no Birkas beidzās benzīns, kam negadās.

Pirmās burāšanas reizes bija drusku bailīgas, kad nezini, no kura gala kaut kam vispār ķerties klāt un kā paveikt tādas pamatlietas kā noparkošanos. Bet Mareks visas tehnikas jūt ar muguras smadzenēm un to, ko uzreiz nejūt, var sameklēt un apskatīties youtube.

Sākumā, dabīgi, gadījās stresaināki momenti. Vienā no pirmajām reizēm, vēl neprotot izvēlēties mūsu (ne)prasmēm atbilstošus laika apstākļus un, paklausījuši pārgalvīgam padomam, izgājām ar pilnām burām diezgan stiprā vējā. Mareks pie burām, es pie stūres, vējš mūs sagāza momentā, es cenšos noturēties uz klāja un Mareks kliedz ”Stūrē pie vēja!!” Tobrīd man ”stūrē pie vēja” izteica precīzi neko – man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, un vēl jo mazāk, kā to dabūt gatavu.

Bet visbailīgākais atgadījums notika jau pāris gadus vēlāk. Bijām pavadījuši nakti pie mazas neapdzīvotas salas. No rīta ”labāk nemēdz būt” tipa idille – atvasara, brokastis, vairākas kafijas, grāmata, skan regejs. Dēļ augstajiem kokiem palaidām garām brīdi, kad, daudz agrāk nekā laika ziņās solīts, mums no aizmugures pielavījās negaisa mākoņi. Ātri savācām mantiņas un posāmies mājup. Kaut kur pusceļā, pašā ezera vidū, sākās pamatīgs negaiss, ar apdullinošiem pērkona dārdiem un zibens zibšņiem turpat mums blakus. Zibens sper augstākajā vietā un mēs vieni paši ezera vidū ar mūsu 14 metrus garo mastu…Bet viss beidzās labi.

Te laikam vietā būtu atzīšanās, ka es nedaudz pārspīlēju, saucot sevi par burātāju. Es esmu apguvusi tikai pašas elementārākās lietas – ieslēgt un izslēgt motoru un drusciņ pastūrēt, bet par burām man nav it nekādas saprašanas. Ik pa laikam man uznāk vēlme apgūt kaut ko vairāk (tas parasti sakrīt ar burāšanas sezonas beigām), bet tikpat ātri atkal pāriet. Uz maniem regulārajiem entuziasma pilnajiem paziņojumiem – nākamgad es mācīšos burāt!! – Mareks tik attrauc, ka Martu viņš ātrāk izaudzinās par pilnvērtīgu komandas biedru nekā mani.

img_0219

5. Uzpucēt un pārbūvēt buru laivu (UZMANĪBU!!! Dzīvībai bīstami, tāpēc šo soli var izlaist).

Būsim atklāti, Boragijs izskatījās kā jau 35 gadus veca vidēji rūpīgi kopta laiva – diezgan nolietots. Bet Marekam ir zelta rokas, estēta daba un galdnieka diploms, un pāris gadus pēc Boragija iegādāšanās tas pārtapa par īstu skaistuli gan no ārpuses, gan iekšas. Pat rezervētie zviedri mums regulāri nāk klāt izteikt komplimentus un jautāt pēc laivas markas, jo aiz uzlabotās ārienes ne visi atpazīst veco labo Sveakryssare.

Kā zināms, skaistums prasa upurus, un Borago skaistuma uzpošana varēja beigties pavisam bēdīgi. Bija vēls ziemas vakars, es, kā parasti, vēl dirnēju darbā, kad man zvana Mareks un, atvainojos, runā kaut kādu nesakarīgu sviestu. Es zināju, ka viņš, kā parasti, strādā uz Borago, un mana pirmā doma bija, ka mans gandrīz nedzerošais vīrs ir pamanījies pamatīgi pielikties. Vārds pa vārdam, un es izlobīju, ka viņš guļ pie laivas (naktī, ziemas salā, tukšā laivu novietnē) un nezin kāpēc gandrīz nevar pakustēties. Bet man neesot jāuztraucas, viņš varot tur pagulēt.

Es nekad dzīvē neesmu jutusies tik pārbijusies un bezspēcīga reizē. Ja es zinātu, kur viņš atrodas, nekavējoties sūtītu turp glābšanas dienestus. Bet, tik ļoti tipiski sev, es tikai zināju, ka viņš strādā kaut kādā laivu novietnē pie Norrtaljes (tas ir gandrīz tāpat kā pateikt ”es atstāju mašīnu pie lielveikala Rīgā”).

Patinot filmu uz priekšu – izrādījās, ka Mareks, strādājot ap Boragiju uzceltajā teltī, bija saindējies ar ģeneratora izplūdes gāzēm. Labi, ka viņam pietika spēka izrāpot no telts un pamazām atgūties svaigā gaisā. Jau atkal mums viss beidzās labi un Boragijs ir smuks kā bilde un Mareks sveiks un vesels un mēs esam kļuvuši par vienu sakarīgu hobiju bagātāki.

img_8690

P.S. Mīļais Kosmos, mums nebūtu nekas pretī saņemt māju ar baseinu siltajās zemēs, vinnēt loterijā, kā arī aizbraukt ekskursijā uz Mēnesi. Paldies.