Kristīne V. Instagramā nesen uzjautāja, vai mūsdienās kāds vēl raksta blogus. Es esmu pasista uz retro un vispār “I like the old-fashioned way of doing everything,” tāpēc voilà, bloga ieraksts.

Rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Mareks saka “Tas ir tāpēc, ka Tu biji zubrilka un visām zubrilkām 1. septembris ir priecīgākā diena gadā, jo sākas skola”. Es saku – tas ir tāpēc, ka rudenī ar mani notiek skaistas un maģiskas lietas un sākas kaut kas labs. Vienmēr.

Piemēram šitie divi čukčeļi, abas manas dzīves jēgas. Vistiešākais rudeņu rezultāts.

Un rekur daži šī rudens brīnumi un notikumi:

1. Mēs esam viens

Šitais ir drusciņ kā iznākt no skapja un to nevar izstāstīt tā, lai neizklausītos pilnīgi kukū, bet šoruden man svarīgākais bija nostāšanās uz garīgās izaugsmes ceļa. Es taču teicu, izklausās kukū. Un nē, es neesmu iestājusies sektā, bet pievērsusies citādām grāmatām un domāšanas veidam gan. Mareks saka, ka man šitais pāries un apniks un aizmirsīsies, kā jau tas parasti ar mani notiek, tāpēc izstāstīšu par kanēļmaizīti, kamēr nav aizmirsies un apnicis.

Es sēdēju metro un lasīju pirmo grāmatu no savas jaunās lasāmlistes, un tur man ieteica ar visām savām vēlmēm un šaubām un jautājumiem griezties pie Visuma un es tā arī momentā darīju un uzprasīju Visumam (pie sevis, man vēl nav tā, ka es metro skaļi runātu ar Visumu) – klau Visum, nu baaaigi gribas kanēļmaizīti, bet nedrīkst it kā, jo cukurs un liekie kilogrami un tā. Ko teiksi – mož var man kanēļmaizīti tomēr? Visums neatbildēja, un es izsecināju, ka Visums ar mani nerunā un es atceļu gan kanēļmaizītes projektu šodien, gan pie reizes sarunas ar Visumu uz visiem laikiem, jo cik var runāt kā pret sienu.

Bet klausies tālāk. Izkāpu no metro un bridu uz darbu un nolēmu iegriezties ajūrvēdas kafejnīcā, kurai daudzreiz biju gājusi garām, bet nekad nesanāca ieiet. Tur pārdevējs indietis, nu pilnīgi kā no Indijas kalnu ašrama iznācis, es varu iedomāties kā viņš katru rītu ceļas četros, pajogo un tad cep maizītes. Nopirku kaut kādu ekstra veselīgo spinātu maizīti un samaksāju un jau grasījos iet prom, kad viņš man saka – Sister, wait! – un iedeva man … aha, kanēļmaizīti. Tā Tev dāvana, viņš saka, un vēl rociņas saliek kopā pa jogu modei.

Uz tāda brīnumu un mīlestības viļņa man te tagad iet visu laiku.

Bet es labāk beigšu te sludināt, cilvēkiem tas besī. Nesen bijām IKEA un, kamēr Mareks ņēmās gar plauktiem, mēs ar Martu zīmējām uz tāfelēm, un tad mēs uz mirklīti aizmaldījāmies prom un atgriežoties zem mana “All you need is love” un sirdīm un saulēm kāds bija uzrakstījis “Idijoter” :D Lai miers un mīlestība ar Tevi, mans dusmīgais brāli/māsa. Labi labi, es ākstos. Stulbie kretīni, tā es īstenībā padomāju.

2. Bērns aug

Es Tev pateikšu atklāti, es baigi ilgi nevarēju iebraukties tajā kosmosā, ko citos vārdos sauc par būšanu par vecāku. Mani tas protams iesprindzināja un es ik pa laikam gūglei prasīju “What’s wrong with me”. Vismierinošākā atbilde bija, ka katram vecākam ir posmi bērna dzīvē, ar kuriem konkrēti viņš/viņa tiek galā labāk vai sliktāk, tāpat bērni, kas ir super prasīgi bebīši var kļūt par harmoniskiem pusaudžiem un otrādi.

Tagad es saprotu, ka bebīša un mazuļa posms līdz diviem gadiem ar astīti galīgi nebija mans un Martas laiks. Bet nu mans bebītis paliek sakarīgāks ar katru dienu, un mēs arvien vairāk varam iesaistīties jēgpilnās aktivitātēs, kas patīk mums abām (braukt ar riteni, lēkāt uz batuta, slīcināt Guntu kafijā)

un man beidzot bieži vien ir sajūta, ka ir patiešām forši. Mareks pat kaut kad pateica: “Dāmas, man tāds prieks, ka jūs vairs tik daudz nekaujaties”. Tas gan bija pirms kāda laiciņa un tagad viņš atkal pārsvarā saka “Beidz apbižot mammu” (Martai) un “Dari taču pati Tu arī kaut ko, neļauj sev kāpt uz galvas” (man), bet es redzu gaismu tuneļa galā.

3. Es neredzēju neko no Kopenhāgenas (divreiz), Oslo, Helsinkiem un Ālandu salām

Man bija diezgan daudz komandējumu, un viņi visi ir sagājuši kaut kādā vienā lielā izplūdušā miglas bildē. Viena nedēļa bija pavisam traka, kad es vēlu vakarā ielidoju no Oslo, un pirms došanās uz dažām stundām mājās lidostas tablo jau redzēju savu nākamā rīta lidojumu uz Kopenhāgenu. Kopenhāgenā ierados ar pilnīgi dullu galvu un pazaudējusies laikā un telpā, un savā īsajā ievadsveicienā pārliecinoši stāstīju, kāds man prieks būt Oslo, un visi cilvēki sanāksmē tādi – Nope. Garām. Šitā nav Oslo. Mini vēlreiz.

No Oslo sanāksmes es atceros starplaikā noklausītu sarunu par moderno mākslu:

-Kas tas tāds tur karājas, māksla vai remonts vēl nav pabeigts?
-Māksla.
-Ā…(Dziļdomīgi pēta)…Jā, vispār interesanti…

4. Rīga

Visā tajā ārprāta skrējienā pa pasauli es ieskrēju arī Rīgā. Tas bija saistībā ar darbu, bet dažus brīvos mirkļus es izmantoju, lai satiktos ar meitenēm. Tas bija tiiik forši un īsumā izskatījās šitā.

Turpinot sēriju “laucinieks Rīgā”, pie savām jaunatklātajām superīgajām Rīgas vietām es tagad pieskaitu restorānu Mio, nu tiiiiik mīlīgi. Mio mums bija sarunāts piektdienas vakaram ar meitenēm, un iepriekšējā dienā mēs ar Ilonu gājām viņam garām un domājām mož nobāzēties tur, bet sabijāmies no tiem baltajiem galdautiem (vispār es tajā reizē no daudz kā sabijos, turklāt man bija piečurāti mati) un neiegājām. Bet nevajadzēja baidīties, tur bija patiešām forši, ar visām cakiņām un eņģelīšiem un omg viņu kokteiļiem un OMG OMG viņu burgeriem.

Un vēl Fonteina viesnīca Liepājā, tā, kas ļoti vecajā mājā. Tas ir mans viesnīcas ideāls, full stop. Marta gan tur izpildījās nežēlīgi un administratore kā tāda burve mani izglāba no nervu sabrukuma, līdzjūtīgi nosakot, ka viņai arī ir bērni un viņa mūs saprot. Es viņai pilnīgā nopietnībā un izmisumā prasīju – Mēs izdzīvosim? Noskaidrojusi, ka tā ir mūsu vienīgā atvase, viņa pārliecinoši noteica- Ne tikai izdzīvosiet, jūs smiedamies iesiet pa dzīvi! Neviens nepazīst cilvēkus labāk kā viesnīcu administratori un bārmeņi, tāpēc es viņai ticu.

Uz šitādas pozitīvas nots ieejam ziemā. Čau ziema!