Par šitādiem blogiem kā mans saka, ka tie esot ar zirnekļu tīkliem apauguši (jeb, saudzīgāk izsakoties, ne pārāk aktīvi). No blogošanas letarģijas mani spēj pamodināt tikai kaut kas patiešām ārkārtējs (zīme no augšas, ceļojums, kompliments par to, ka man ir foršs blogs).

Man pirms divām nedēļām parādījās zīme.

Sēžu autobusā, braucu uz darbu, nevienam netraucēju, miljardo reizi klausos austiņās LP “Lost on You,” “Other people,” “When We’re High” un “Tightrope,” iedomājoties sevi uz skatuves viņas vietā (kā jau to pieaugušas sievietes parasti mēdz darīt), un ieraugu, ka manā inboxā ienāk e-pasts “Uzaicinājums uz mediju braucienu”.

Skaidrs, ka spams, un, tā kā es visus spamus vienmēr izlasu un aizdomīgas saites uzklikšķinu, ar interesi vēru vaļā e-pastu. Izrādās, viņi visā nopietnībā aicināja mani kā mediju pārstāvi divu dienu apmaksātā ekskursijā uz Lietuvu :D :D :D

Es tagad esmu medijs, iedomājies. Uz Lietuvu es diemžēl netiku (Mareks: “Tu esi ļoti aizņemts medijs”), bet, tā kā es tagad esmu medijs, skaidrs, ka man ar steigu kaut kas ir jāuzraksta. Ar materiālu gan ir švaki, jo mēs vairs neceļojam (pajautā manam gandrīz divus gadus vecajam brīnumam, kāpēc).

Labi, lai iet par manu pagājušās nedēļas komandējumu uz Tallinu (diskleimeris: šī nav komandējuma atskaite).

Pasākums sākās pirmdienā un ar gudru ziņu biļeti uz tiešo reisu Stokholma-Tallina iegādājos svētdienas vakaram, lai pirmdien svaiga kā gurķītis varētu klausīties, ko gudri onkuļi un tantes runā (mūsu pašu Māris K. lai uzstājās). Svētdiena bija tik forša un karsta un vakarā bija negaiss un mēs visi trīs ģimeniski staigājām Martas pirmajā lietū Instagram cienīgos veidos, bet bez fočēšanās, un es zināju, ka atgriežoties no komandējuma Mareku vairs nesatikšu, jo viņš dosies savā kārtējā ekskursijā uz Nordkapu, vārdu sakot, braukt man negribējās vēl trakāk kā citas reizes.

Sēdēju tukšajā autobusā ceļā uz lidostu, ar Makdonalda kafiju (a ko, normāla kafija), skatījos caur lietus lāsēm klāto logu pelēkajā un aukstajā pēc-negaisa ainā, klausījos atkal LP, un riktīgi kvalitatīvi un vizuāli pievilcīgi skumu pēc savas ģimenes un vēlējos, kaut man šovakar nekur nebūtu jābrauc. Labākajās be careful what you wish for tradīcijās tieši tajā brīdī saņēmu īsziņu, ka mans reiss ir atcelts. Nu faaaa…, es atvainojos, fui.

Ātri sagūglēju, ka nākamais reiss pēc pusotras stundas, nekas traks tātad, lidostā devos pie SAS stenda mainīt biļetes. Nu un tur sākās, tāds bardaks, jēziņ, man pat kā mediju pārstāvim šito ir slinkums aprakstīt, tāpēc izlaidīsim. Nepagāja ne trīs stundas, kā biju tikusi pie perversi agra reisa nākamajā rītā caur f…… (atvainojos) VARŠAVU. Un man jau likās, ka gana ekstravaganti bija lidot uz Tallinu caur Helsinkiem, kā to darīju iepriekšējā reizē.

Un tad fiksi mājās, dažas stundas miega, un uz rīta reisu prom. Jutos drausmīgi, man kaut kas ir ar tām agrajām rīta stundām, es vienmēr esmu pusdzīva un pārvietojos turoties gar sienām, es šitā esmu pat gandrīz izlaidusi dažus ceļojumus. Līdz pēdējam brīdim šaubījos un darīju to, ko es vienmēr daru, kad jāpieņem svarīgs lēmums (prasīju padomu online jā vai nē izlemšanas ratam) un šis tik spītīgi rādīja jā, un tā es arī aizbraucu.

No abiem lidojumiem atceros ļoti maz ko, trīs lietas laikam:

1) Šausmīgi satrūkos par stjuartes saucienu “Hot chicken sandwich coming this way”;

2) Varšavas lidostā mūs sadzina karstā bezgaisa autobusā, kam vajadzēja mūs nogādāt uz lidmašīnu, bet šoferītis aiztaisīja durvis un nekur nekustēja. Mani pārnēma nelabas aizdomas, ka lidmašīna ir pārbukota un viņi ir nolēmuši veikt dabisko atlasi, un man likās, ka es būšu starp pirmajiem kritušajiem;

3) Abos lidojumos man blakus sēdēja vīrieši un aizņēma manu telpu un protams, ka viņi, nevis es izmantoja roku paliktņus. Maziņi tādi vīrietīši, man objektīvi vajadzēja vairāk vietas kā viņiem. Šī, iespējams, nav atmiņa no pēdējiem Tallinas-Varšavas lidojumiem, bet mana vispārīgā lidošanas pieredze. Rant over.

Tallinā ierados vēlā pēcpusdienā, šausmīgi svarīgās tantes un onkuļi jau bija norunājuši, bija palikuši tikai vidēji svarīgie, es uztrāpījos uz ex-šausmīgi svarīgā onkuļa dēla vadīto sesiju. Puika sāka ar nesmieklīgu joku, (zālē klusums), puika: ā, nu es jau zināju, ka birokrāti jokus nesaprot. Nez, man arī kaut kā nesmieklīgi un neforši likās, bet ko es birokrāts varu zināt.

Pārējās divas dienas bija depresīvs gruzons, kā jau parasti tādos pasākumos. Baltijas jūra ir vispiesārņotākā jūra pasaulē, Baltijas jūras mirusī zona, kur vairs nav nekādas dzīvības, ir tik liela kā divas Dānijas. Un trakākais – viens no runātājiem teica – es šito pašu tekstu runāju šādā pašā lielā konferencē pirms divdesmit gadiem un NEKAS nav mainījies uz labu!

Kā var nekas nemainīties uz labu??? Vismaz tie 700 cilvēki, kas tur pirms divdesmit gadiem atsēdēja savas algas un komandējuma naudas, varēja kaut ko darīt kaut vai tikai savā privātajā dzīvē un bērnus savus attiecīgi izmācīt, un kādu draugu varbūt ietekmēt, jau būtu bijis kaut kāds labums, es tā domāju.

Vārdu sakot, šitais, plus vēl tas, ka mums ap mājām izcērt manu skaisto pasaku mūžamežu, man riktīgi ieblieza pa galvu, un es jau dienas desmit mācos piekopt videi draudzīgu un zero waste dzīvesveidu. Un mani nepamet doma sabērt cukuru benzīnbākās tām mašīnām, kas manu mežu tagad nīcina, bet es nezinu, kur jāber, un Mareks atsakās man šajā jautājumā palīdzēt.

Tikko apprecējās viens krievu bomonda pārītis, bet patiesībā simpātiski tādi, un uz jautājumu par ko viņš mīl savu jauno sievu, viņš atbildēja (netulkojami): «за то, что без тормозов и с понятиями». Mareku es mīlu par tieši to pašu, un tāpēc mani drusku mulsina, ka viņš nepalīdz man bērt to cukuru. Bet varbūt viņam ir gudrāks plāns, tā mums parasti ir – vispirms traka un idiotiska mana ideja, un tad gudrs viņa izpildījums.

Bet es atkal aizrakstījos ne tur. Patiesībā neko īpaši vairāk par Tallinas braucienu pastāstīt nevaru, jo tā tas laiks runās arī pagāja. Ā, vakara programmā mums bija virves dejotājs. Un iedomājies, muzikālajam pavadījumam viņš nebija izvēlējies LP “Tightrope”!!! How crazy is that!!!!

P.S. Nesaki, ka Tu ATKAL lasīji šo visu, lai uzzinātu kaut ko par Tallinu :D