No ceļošanas viedokļa komandējumi ir viena bezjēdzīga padarīšana. It kā esi kaut kur aizceļojis, bet patiesībā neko vairāk par lidostu un viesnīcu neesi redzējis. Tikko biju un nebiju uz 3 dienām Tallinā.

***

Piezīme nākamajām reizēm – pussakravāto koferi būtu labi nolikt kaut kur prom no Martas acīm. Es kaut kādā apzinīguma uzplūdā sāku krāmēties iepriekšējā vakarā, ieliku kurpes un tad man apnika un nolēmu, ka rīts gudrāks par vakaru, atstāju visu kā ir, savāksies no rīta. Turklāt, pēc pieredzes, kravāšanās no rīta, kad līdz lidmašīnai ir atlikušas vēl 3 stundas, ir daudz efektīvāka un aizņem nieka 15 minūtes. Iepriekšējā vakarā tā ir vismaz stunda.

Bet šoreiz es piemirsu par Martas faktoru un no rīta tiku pie histērisku smieklu devas, ieraugot, ka kurpes no kofera ir pazudušas nezināmā virzienā un to vietā koferī ir iemājojuši citi ceļojuma atribūti, tostarp televizora pults un grāmata “Meža putni”.

Uz Tallinu no Stokholmas var aizlidot arī normālā veidā, ar tiešo reisu, bet mans ceļš kā parasti veda aplinkus, šoreiz caur Helsinkiem. Lidojums no Stokholmas uz Helsinkiem solījās būt īss, bet garlaicīgs, jo man pirms tam nebija laika nopirkt kādu lasāmvielu. Atcerējos par tikko Mugursomā lasītajiem padomiem laika kavēšanai: aprunāties ar blakussēdētāju un palasīt aviokompānijas žurnālu.

Ieteikumu par aprunāšanos nācās atmest uzreiz, jo mana blakussēdētāja gulēja, ērti iekārtojusi kājas manā teritorijā. Un pirms aizmigšanas viņa pārliecās man pāri un aiztaisīja loga aizbīdni, pirms tam nepajautājusi, vai man nav iebildumu un varbūt es gribēju skatīties mākoņus (tieši to es biju nodomājusi darīt). Brīdi apsvēru, vai nevajadzētu viņu pamodināt un patērzēt par šiem diviem tematiem, bet lidojums bija īss un es parasti kašķi meklēju tikai tad, ja mani pamatīgi aizkaitina, un tik tālu mēs nebijām tikušas.

Ķēros pie Finnair žurnāla. Tur bija kārtējais raksts par hygge un lagom. Visu pasauli šobrīd ir pārņēmusi eiforija par šīm dāņu un zviedru dzīvesgudrībām (omulība un mērenība). Es hygge un lagom zemē dzīvoju jau astoņus gadus un tici man un latviešu dzīvesgudrībai – kas par daudz, tas par skādi – tāpēc šo lasāmgabalu grasījos izlaist, bet tad rakstā pamanīju atsauci uz Laimes izpētes institūtu Kopenhāgenā. Yessss, es esmu atradusi savu sapņu darba vietu!!!!! Tas nekas, ka Kopenhāgenā.

Knapi sagaidīju lidmašīnas nolaišanos Helsinkos, lai varētu mesties gūglēt, kur sūtīt CV un savu biznesa ideju piemērus. Bet man jau vajadzēja noprast, ka no raksta par hygge un lagom nekas labs nav gaidāms. Es gaidīju, ka laimes institūta mājas lapa būs varavīksnes krāsās, ar kapkeikiem un vienradžiem fonā, bet tas ir kaut kas pavisam cits – viņi veic šausmīgi nopietnus pētījumus un tirgo laimes kursus online.

Iegriezos visbiežāk uzdoto jautājumu sekcijā un tur bija arī “Kā es varu kļūt laimīgāks/a”. Laimes institūts atbild, ka diemžēl viņi nesniedz individuālus padomus. Varbūt šī tomēr varētu būt mana niša – sniegt individuālos padomus. Mans labākais padoms laimīgai dzīvei ir ceļot, lasīt grāmatas un rakstīt blogu. Eh, ka varētu pārdot kādam šito ideju par miljonu. Un tad es varētu ceļot, lasīt grāmatas un rakstīt blogu.

Sēžot Helsinku lidostā un brouzierējoties pa nelaimīgā laimes institūta mājas lapu un ēdot aukstus bulgura salātus un skatoties pelēcīgi baltajā ainā aiz loga, mani pārņēma baigās skumjas. Tai pat laikā mana draudzene, kura tobrīd baudīja meiteņu brīvdienas Atēnās, sāka sūtīt saulainas bildes ar komentāriem par saviem piedzīvojumiem. Meiteņu brīvdienas vienmēr ir ar piedzīvojumiem un nav forši tajos dalīties ar cilvēku, kas tai pat laikā dodas komandējumā. Darīju to viņai zināmu un, lai viņa sajustos pavisam vainīga par savām saulainajām bildēm, aizsūtīju arī bildi ar manu tā brīža skatu pa logu.

Nothing funny about it, es viņai rakstu. Neuztraucies, viņa atbild, tūlīt būs. Es vēl paspēju nīgri nodomāt – jā, jā, tūlīt būs. Visi jūs milleniāļi esat vienādi – visu jūs varat, visu jūs zināt, viss jums sanāk. Nekā nebija, šobrīd neviens nespēj sasmīdināt tanti Silviju.

Bet es kļūdījos. Nekad nenovērtē par zemu jaunāko paaudzi.

Nu jau labākā noskaņojumā sēdos lidmašīnā uz Tallinu un sāku lūkoties pēc laika kavēkļiem šajā lidojumā. Žurnāls priekšējā kabatiņā bija tas pats jau izšķirstītais un uzticību zaudējušais un ar blakussēdētāju arī nevarēja runāt, jo tas bija anomāli izskatīgs jauns vīrietis un no tādiem es turos pa gabalu, jo mani nekad nepamet sajūta, ka kaut kas tur nav tīrs. Plus vēl kādā Filipīnu pludmalē noklausīta dzīves gudrība: “If it’s too pretty and does not run away from you, it must be dangerous.” Tas gan bija no daivinga instruktora ievadlekcijas studentiem, acīmredzot par zivīm, bet der arī citiem dzīves gadījumiem.

Brauciens ar taksometru no Tallinas lidostas līdz viesnīcai šoreiz bija bez piedzīvojumiem (tas labi). Mans asākais piedzīvojums ar Tallinas taksometriem notika nu jau pirms vairākiem gadiem. Maksāju ar karti, viss rit kā pa diedziņu līdz brīdim, kad ielūkojos čekā – tur manam rēķinam bija mistiski pieaugusi klāt viena nulle, kaut kartes lasāmajā aparātā viss bija uzrādīts kā vajag. Acīmredzot aparāts nokodēts, nočipots vai kaut kas tāds.

Piedabūt šoferi izlabot kļūdu izrādījās vesela epopeja – viņš pēkšņi aizmirsa angļu valodu un, kad es izpalīdzīgi pārgāju uz krievu, likās pavisam apbēdināts. Tad viņam vajadzēja sazvanīties ar ofisu un tur neviens necēla telefonu un viņš sāka raizēties, vai es nenokavēšu lidmašīnu, bet es viņu nomierināju, ka man ir ļoti daudz laika, varam sēdēt un gaidīt ofisa atbildi, cik ilgi vajag. Nu savukārt bija mana kārta izpalīdzīgam un konstruktīvam priekšlikumam – draudzīgi piedāvāju, ka sazināšos ar policiju, varbūt viņiem būs kāds labs padoms. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ ofiss momentā atbildēja un palīdzēja atsaukt maksājumu.

Citā apmeklējuma reizē savukārt taksometra šoferis man laipni pavaicāja, vai šī ir mana pirmā reize Tallinā, es atbildēju, ka ir gan, jo man bija slinkums stāstīt precīzo variantu – nav pirmā reize, bet nav arī tā, ka būtu baigā Tallinas pazinēja. Mani nedaudz pārsteidza, ka šim ievadjautājumam nesekoja ne pušplēsts vārds, jo es jau biju paguvusi noskaņoties uz pļāpu pie stūres. Vēlāk, kad kolēģi sāka salīdzināt, cik kurš samaksājis par braucienu, man kā vēsturniecei viss tapa skaidrs – pirms vest mani uz viesnīcu pa garāko iespējamo maršrutu pa loku lokiem, viņš gribēja pārliecināties, vai nav uzrāvies uz pilsētas pazinēju. Ar manu topogrāfisko idiotismu viņš tādu pašu joku mierīgi varētu izstrādāt arī Rīgā, velti pūlējās ar runāšanu.

Bet kā jau teicu, šoreiz brauciens ar taksometru izvērtās pavisam mierīgs. Reģistrējoties viesnīcā, pa starpu ierasto papīru pildīšanai, administrators man bargi pajautāja – vai šī ir jūsu pirmā reize mūsu viesnīcā? Es satrūkos – nu kas atkal. Godīgi un pilnīgi precīzi atbildēju, ka ir gan pirmā reize, uz ko viņš atbildēja – tādā gadījumā esat laipni aicināta. Diez kas būtu citā gadījumā, teiksim, ja šī būtu mana piektā reize?

Uzreiz pēc tam metos iekšā darbos, pārsvarā krēslu cilāšanā un izvietošanā ar pareizu intervālu. Man bija ļoti kārdinoši plāni vakaram – ieritināties gultā ar Netflixiem un uz numuru pasūtītu burgeri un varbūt vīna glāzi (jaunie vecāki sapratīs), bet tad kolēģe sareklamēja un uzaicināja vakariņās uz vienu no populārākajām Tallinas kafejnīcām, Kohvik Komeet. Bija tiešām izcili garšīgi, ar labu atmosfēru un smuku skatu uz piesnigušo Tallinu un operas namu, te es gribētu iegriezties vēlreiz.

Vakarā viesnīcā mēģināju realizēt savu sākotnējo plānu, mīnus burgeris un vīns, bet atlūzu. Pa nakti gulēju drausmīgi, jo kondicionieris sajuka prātā un mana istaba bija te karsta, te stindzinoši auksta. No rīta bija jāceļas necilvēcīgi agri un ar bažām vilkos uz vannasistabu novērtēt, kādu skādi manam izskatam nodarījusi negulētā nakts. Parasti uz izskatu īpaši neiespringstu, bet šai un nākamajā dienā man bija vēlams izskatīties pēc cilvēka.

Surprise – surprise, no spoguļa man pretī vērās ļoti veselīga izskata mulate. Nopratu, ka tā nezin kāpēc esmu es, un pat uz brīdi apsvēru domu nezīmēt seju, bet iet vēl drusciņ atlaisties gultā. Smadzenes man tai brīdī vēl nebija ieslēgušās, tāpēc nesaliku kopā acīmredzamos faktus – vannasistabas apgaismojums bija ļoti tumšs un spoguli izgaismoja dzeltenīgi brūna lampa. Iekāpusi liftā, paskatījos spogulī un tur ieraudzīju reālo situāciju – bālu spoku ar lokiem zem acīm un pārāk spilgtu meikapu. Tā arī netiku gudra – vai vannasistabas viltīgo apgaismojumu uztvert kā garastāvokļa uzlabošanas vai iegāšanas mēģinājumu.

Diena un vakars paskrēja darbu un pienākumu virpulī. Sausais atlikums no pasākuma bija neiepriecinošs – uzzināju, ka pasaulē ir tikai dažas nācijas (Vidusjūras ziemeļu daļas iedzīvotāji), par kurām var teikt, ka pastāv kaut kāds alkohola daudzums, kas nekaitē veselībai, jo “viņi ir trenējušies 3000 gadus”. Visiem pārējiem jebkurš, visniecīgākais alkohola daudzums, ir kaitīgs veselībai. Šausmas.

Nākamā diena paskrēja vēl ātrāk un attapos tikai vakarā Tallinas lidostā, nezin kuro reizi pēdējo gadu laikā stāvot vienā no mīlīgajiem veikaliņiem un nespējot izlemt, vai pirkt sarkano retro tasīti ar baltiem aplīšiem un zelta maliņu vai nē. Smuka un nostaļģiska bez gala, bet arī dārga un mums jau tā mājās visi skapji piebāzti ar suvenīru krūzītēm, laiks piebremzēt. Un tagad man ir žēl. Nākamreiz noteikti nopirkšu.

Vēl viens neveiksmīgs pirkums – biju paņēmusi sen noskatīto grāmatu A Gentleman in Moscow un devos uz kasi, bet tad kaut kāds velns mani parāva grāmatas vietā nopirkt kārtējo jogas žurnālu, kurš tagad neatvērts krāj putekļus kaut kur mājās. Par pārējiem pirkumiem – cukurgailīšiem “kā bērnībā” un cimdiem “ar briljanta gredzenu” – esmu sajūsmā vēl šobaltdien.

Visforšākā lieta komandējumos ir atgriešanās mājās. Īpaši tagad, kad mani gaida viens maziņš bērniņš ar mīļākajām peļastītēm pasaulē un nevar izdomāt, vai dusmoties, ka mamma bija tik ilgi prom vai priecāties, ka atbraukusi atpakaļ.

***

Klau. Es tik tagad iedomājos. Tu taču nelasīji šo visu, lai uzzinātu kaut ko par Tallinu, vai ne? Lasīji? Oi. Piedod. Kompensācijai – rekur foršs raksts par to, ko darīt Tallinā.