OMG, kā Malta man šoreiz nonesa jumtu, es pilnīgi nevaru.

Nekas tāāāāds tur nenotika, ar laikapastākļiem izteikti nepaveicās, bet šoreiz Malta mani aizķēra pamatīgi. Droši vien nospēlēja apstākļu kopums – esam pārguruši no Skandināvijas aukstuma visās jomās, gribas pārmaiņas un ļoti uzrunā dienvideiropas dzīvesstils. Turklāt šoreiz aizbraucām uz Maltu pilnīgā relaksā, jo galvenos tūrisma objektus esam apskrējuši iepriekš. Mērķis bija vienkārši pamainīt dekorācijas, izrauties no ziemas un Marekam iemērkties dzidrajos Maltas ūdeņos paskatīties kuģu vrakus un zivtiņas.

Bet ja pēc būtības, rekur daži no mūsu šī decembra/janvāra Maltas ceļojuma spilgtākajiem iespaidiem:

1. Dzīvošana uz buru laivas Mambo

Iedomājies – trīs nedēļas uz jahtas Maltas tirkīzzilajos ūdeņos…Un tagad dzēs to bildi nost, visticamāk tā, kā Tu iedomājies, nebija :) Bija savādāk, bet tik un tā forši.

Visas trīs nedēļas mēs nodzīvojām ostā uz buru laivas Mambo. Šķirstot airbnb Maltas mājokļu piedāvājumu, nekas neuzrunāja, līdz ieraudzīju Mambo un uzreiz sapratu – tas ir ”sapņu”, mēs dzīvosim te. Mareks zin, ja kaut kas ir ”sapņu,” nav jēgas dzesēt muti un mēģināt mani pārliecināt par pretējo.

Un ko teikt viņam būtu bijis – ka uz laivas šūpos, un viena lieta ir izbraukt paburāt uz pāris dienām, cita lieta nonstopā dzīvot trīs nedēļas, un šādas pieredzes mums nav. Ka tur būs šauri un Martai nebūs ko darīt. Ka tādas ērtības kā tualete un duša būs ļoti nosacītas. Bet Mambo man bija ”sapņu,” tāpēc viņš neko neteica un ļāva pašai pārliecināties par to, ko viņš būtu varējis pastāstīt.

Viss tā arī bija – diezgan šūpoja, un sākumā pēc laivas īpašnieku atkārtotiem lūgumiem pat nācās evakuēties uz viesnīcu, jo bija episka vētra. Labierīcības bija diezgan nosacītas, tualetes apmeklējums bija vesels piedzīvojums un ūdens noraušana bija pamatīgs treniņš bicepsiem, tricepsiem un citām muskuļu grupām.

Es joprojām neesmu tikusi skaidrībā, kādas ir manas izjūtas par dzīvošanu uz Mambo un vai, zinot visu to, ko zinu tagad, es tur izvēlētos palikt. Visticamāk – jā. Bija neērtības, dēļ sliktajiem laikapstākļiem un Martas drošības dēļ uz klāja tikpat kā nedzīvojām un arī burāt nesanāca – pašiem tas nebija atļauts. Bet bija arī daudz skaistu momentu – pēdējā dienā mums bija īsta vasara un pusi dienas nodzīvojām uz klāja, skatoties zivtiņas anomāli dzidrajā ūdenī. Un protams, retie rāmie vakari, kad sēdējām uz klāja ar baltvīna glāzi rokās ar skatu uz Valetu un, raugoties zvaigžņotajās debesīs, mani pārņēma tā neizstāstāmā Mēs Esam Viens Vesels sajūta, kas mani dažreiz piemeklē.

2. Pārbaudītas vērtības

Arī šoreiz mēs staigājām pa galvaspilsētas Valetas stāvajām ieliņām, devāmies garās pastaigās pa Sliemas promenādi, ēdām tikko ķertu zivi Marsaxlokk zvejnieku ciematiņā, apbrīnojām senās Mdinas maģisko skaistumu un Mareks izbaudīja lielisku daivingu. Aizbraucām arī uz Gozo salu apskatīt kā nekas vairs nav palicis pāri no varenā Azur Window un uztaisīt bildi “mēs ar Martu Ziemassvētkos” tai pašā vietā, kur 2015. gada Ziemassvētkos bildējos ar Martu man vēderā. Bet par šo visu es jau rakstīju iepriekš, tādēļ neatkārtošos.

3. Cinnabon kanēļmaizītes

Tā. Cinnabon kanēļmaizītes. Kā lai es Tev par tām mierīgi un bez histērijas izstāstu. Ieelpa-izelpa, ok, mēģinu: “OMG OMG, CINNABON KANĒĻMAIZĪTES IR GARŠĪGĀKĀ LIETA, KO ES ESMU ĒDUSI, EVER. KĀ LAI ES BEZ TĀM DZĪVOJU TĀLĀK”. Nu apmēram tā. Sanāca diezgan adekvāti, ņemot vērā manu apmātību ar tām.

Tas ir kaut kas neaprakstāms. Siltas, mīkstas, ar visādiem krēmiem sapičkātas un bagātīgi pārlietas ar šokolādes mērci. Ak.

Un Tu nemaz nedomā, es par kanēļmaizītem zinu daudz, es Zviedrijā dzīvoju jau gandrīz astoņus gadus un zviedri kanēļmaizītes uztver ļoti nopietni, te ir pat Kanēļmaizīšu diena, 4. oktobris, un to ievēro pilnīgi visi. 4.oktobrī “Kā Tev iet” vietā cilvēki viens otram apvaicājas “Vai Tu kanēļmaizīti jau apēdi?”

Internetos sagūglēju, ka Cinnabon ir amerikāņu ķēde un tā ir pārstāvēta 48 pasaules valstīs, arī daudzviet Eiropā. Un pats šokējošākais – Cinnabon ir ticis atvērts arī Somijā, bet gandrīz uzreiz aizvērts. Zviedru pirksts, kā savādāk. Es tik brīnos, ka somi neizgāja ielās.

4. Popeye ciemats

Popeye ciemats tika uzbūvēts bērnu piedzīvojumu filmas filmēšanai 80-os gados un tagad tas ir apskates objekts. Pagājušajā reizē šo izlaidām, jo apraksts ceļvedī galīgi neuzrunāja, bet tagad nolēmām aizbraukt un pareizi darījām. Marta gan šim pasākumam vēl bija par mazu, bet tā ir īstā vieta drusku vecākiem bērniem un tiem, kas bērna prātā (man).

Ciemats omulīgi iekārtojies pie pasakaini tirkīzzila līča starp augstām klintīm un to veido pasaku mājiņas, rūķu darbnīcas un pat Ziemassvētku vecīša birojs. Tiek organizētas dažādas atrakcijas un šis tas interesēja pat Martai – aļņu un ziemeļbriežu kostīmos ieģērbti darbinieki mēģināja izpildīt kaut kādu laikam jau tomēr iestudētu deju saldu Ziemassvētku hītu pavadībā.

Viena no atrakcijām bija īsfilmas filmēšana par varonīgo Popeye, kas ciematiņa iedzīvotājus izglābj no ļaunajiem pirātiem. Kad tika rekrutēti brīvprātīgie filmas uzņemšanai, paaicināja arī mani, bet es atteicos, jo vēl joprojām biju alņa dejas iespaidā, Marta bija miljardo reizi jāstaidzina pa kāpnēm un arī ieslēdzās ”ko nu es” sindroms. Turpat filmēšanas laukuma tuvumā palikām (jo kāpnes) un es uzreiz nožēloju, ka tomēr nepiedalījos, filmēšana bija nenormāli jautrs pasākums un pēc tam filma paliek aktieriem kā jauks suvenīrs. Nākamreiz noteikti pieteikšos.

5. Manoel sala

Pavisam netālu no mūsu jahtu piestātnes Ta’Xbiex rajonā ir tilts uz Manoel salu un pirms tam zīme, kas vēsta, ka pieeja Manoel salai ir atvērta. Es vēl pabrīnījos, jo ātrumā nesapratu, kādēļ lai tā jebkad būtu ciet – tilts neizskatījās tik zems, lai applūstu pat pie lielākajām vētrām ar visnelabvēlīgākajiem vējiem, paši tādu stihiju pieredzējām un nekas tam tiltam nedraudēja.

Izrādās, stāsts ir par kaut ko citu. Salu pirms x-padsmit gadiem privātai kompānijai iznomājusi valdība, līguma noteikumi miglā tīti, kompānijai it kā vajadzēja nodarboties ar salas labiekārtošanas darbiem un atjaunot uz tās esošos vēsturiskos pieminekļus, bet vairāk kā desmit gadus tur ir noticis tieši nekas, turklāt pieeja salai noslēgta un neviens tur vairs nav ticis iekšā. Kas ir šausmīga cūcība, jo tur ir gan vērtīgas vēsturiskas celtnes, gan Maltas standartiem pieklājīga zaļā zona, gan skaisti skati uz Valetu.

Lūk, un nesen aktīvisti ir panākuši, ka salu atkal padara publiski pieejamu un tad nu mēs steidzām šo iespēju izmantot. Man ļoooti patika šī pastaiga – senas pussabrukušas ēkas, milzīgs cietoksnis, brīnišķīgi skati un Maltai ļoti neraksturīgs miers un vientulība. Un pa ceļam uz salu ļoti mīļa putnu patversme, kur harmoniski kopā dzīvo dažādi putni un dzīvnieciņi. To ierīkojis kāds entuziasts un patversme tiek uzturēta tikai no ziedojumiem, mēs ar sabērām drusku naudiņas, lai putniņiem tiek kādam kārumam.

6. Neizskaidrojamās ratu sliedes

Jēziņ, kā man patīk visādas pasakas un mistērijas un noslēpumi un mistikas un ekstrasensu cīņas un neizskaidrojamas būves un veidojumi. Savs prieciņš man tika arī Maltā. Visu Maltu un Gozo ik pa laikam šķērso veidojumi, kas izskatās pēc dziļām ratu iebrauktām sliedēm. Bet rati tie nav, jo sliedes ir klintīs un pārāk dziļas. Tā īsti nav pat nevienas teorijas, kas tas tāds varētu būt. Dabas veidojums diez vai, pārāk jau nu simetriski un sistemātiski tas viss izskatās. Skaidrs ir tikai viens – šie veidojumi ir ļoti seni, noteikti senāki par Romas impērijas laikiem, jo tā perioda būves atrodas uz “ratu sliedēm”. Sliedes atrodas vairākās vietās Maltā un Gozo, bet visuzskatāmākie eksemplāri atrodas Clapham Junction.

7. Smukie skati

Ja nav nekas labāks ko darīt, vienmēr var lēkt mašīnā un braukt apkārt skaisto skatu medījumos. Šajā reizē visvairāk uzrunāja skati Marfa pussalā, kā arī Dingli klintis un krasta ceļa gabaliņš ap tām. Piedzīvojām arī episku vētru, tad gājām uz Sliemas Tigne point skatīties satrakojušos jūru un īstus monstr-viļņus. Un tad vēl izklaides ar mašīnas noparkošanu stāvlaukumā pie jūras, lai viļņi gāžas mums pāri, kamēr mēs ēdam čipsus un Marta guļ. Ne jau monstri-jūrā ieskalotāji, bet tikai tādi, kas drusku pakutina nervus.

8. Buskett dārzi

Iespējams, Maltas apmeklējuma pirmajās dienās šo dārzu/parku/mežu mēs tik ļoti nenovērtētu. Bet, padzīvojot Maltā kādu laiciņu, mani kā cilvēku, kas savas dzīves lielāko daļu ir pavadījis meža tuvumā, sāk nomākt koku trūkums Maltā. Buskett dārzi ir vienīgā vieta Maltā, ko varētu mēģināt saukt par mežu. Mēs tur gadījāmies vēlā pēcpusdienā un bijām vienīgie apmeklētāji un pēc Maltas kņadas klusa pastaiga starp apelsīnkokiem, kuros dzied putni, bija kā nonākšana Paradīzes dārzā. Vai kaut kas tāds, Tu saprati domu.

Protams, kā jau ikvienā ceļojumā, gadījās visādas nebūšanas un stresi un garlaicības un WTF momenti. Piemēram, uz gājēju pārejas salecos ar furgona šoferi, kam nezin kāpēc likās, ka braukt man virsū pie zaļās gaismas ir ok variants, turklāt man ratos bija Marta. Par šo faktu es vēlējos ar viņu nedaudz padiskutēt, ar fak jū bļaušanu viņam ausī un tā, un viņš savukārt man sirsnīgi bļāva pretī savu patiesību. Bet tas viss ir sīkums, mums ar Maltu tagad ir rozā briļļu periods un Maltai es piedodu visu, pat vājprātīgus šoferus, sliktu laiku un švaku uzstāšanos Eirovīzijā.