Šokējoši, bet manam bebītim ir jau viens gads un astoņi zobi un mati krīt acīs (čau Māri) un kad es lūdzu, lai viņa pasaka ”mamma,” viņa uzsmaida savu šķelmīgo raganiņas smaidu un spiedz ”TETISSSSSSSSS!!!”. Bet par šo es vairāk neko neteikšu, savādāk man jāraud, un man jau tā ir krūtsbarošanas pārtraukšanas depresija un kaut kāda zaraza acī. Un vispār tā ir klišeja. Par bērnu ātro augšanu, ne par zarazu un depresiju.

Es gribēju pāris teikumos pastāstīt par to, kā mums veicās ar ceļošanu Martas pirmajā gadā.

Ceļojām mēs šausmīīīīgi maz, nu vismaz salīdzinot ar to, kā es biju šo gadu iztēlojusies pirms tam. Jo es joprojām nevaru aprast ar visu to drausmīgo pakošanos un plānošanu un apkraušanos ar mantām, kas neizbēgami pavada ceļošanu ar mazu bērnu. Līdz šim mēs tik paķērām pases un maksājumu kartes un kādu apģērba gabalu no veļas žāvētāja un devāmies, kur acis rāda. Tagad viss ir sarežģītāk.

1 mēnesis. Ar prāmi uz Latviju.

Dienu pirms 1.mēneša jubilejas mūsu mazulīte devās savā pirmajā ceļojumā ar prāmi no Stokholmas uz Latviju, satikt vecvecākus. Nu jau man detaļas ir aizmirsušās, bet draudzenei par šo mūsu it kā avantūru, kas beigās izrādījās nevis avantūra, bet mierīgs un komfortabls brauciens, rakstīju: ”Ar prāmi un savu mašīnu ir viegli, goda vārds. Mums ārste teica, ka drīkst braukt un mēs operatīvi saorganizējāmies. Martiņa ir īsts ceļotājs, viss viņai patīk un ar visu ir apmierināta”.

Pat Mareks Martai piešķīra AAA+++ ceļotāja reitingu, tas ir izcilākais novērtējums! Un Mareka standarti pret ceļabiedriem ir drastiski, tici man. Nekad neesmu prasījusi, kāds ir man, es ceru uz B, bet nu nezin.

Latvijā pavadījām gandrīz mēnesi, bet no Liepājas nekur nevarējām izrauties, dēļ Atgadījuma ar Pirkstu (es te tagad taisnojos, kāpēc Latvijā nesatikām gandrīz nevienu draugu, un man ir attaisnojumi visām reizēm). Bet par pirkstu tātad. Stāsts ir pretīgs, bet pamācošs, klausieties un mācieties no manām kļūdām, bērni.

Ap Martas piedzimšanas laiku man uz īkšķa parādījās tāds jocīgs pušums, bet es tam nepievērsu uzmanību, jo tobrīd mani vairāk nodarbināja citas problēmas, piemēram, kā izdzīvot bez gulēšanas un kā uzbūvēt templi, kur pielūgt man pazīstamos vecākus ar vairāk kā vienu bērnu, jo tikt galā ar diviem un vairāk bērniem var tikai dievišķi pārcilvēki, tas man tagad ir skaidrs. Pāris nedēļu laikā pušums izauga, sāka asiņot un strutot un uz tā kaut kas sāka augt virsū un es darīju to, ko darītu jebkura pieaugusi sieviete manā vietā – aizrakstīju mammai, vai viņa mani nevarētu pierakstīt uz ārstniecisko manikīru, kad būsim Latvijā. Mana mamma visu vienmēr dara pa savam un es tiku nostādīta fakta priekšā, ka man būs nevis manikīrs, bet žagari un pieraksts pie ķirurga pirmajā Latvijas apmeklējuma dienā.

Nu aizgāju ar pie ķirurga ar domu, ka forši tomēr dabūt pusstundu brīvu no bebīša kopšanas, kādu grāmatu rindā gaidot lai palasīt. Draudzīgi aprunāsimies ar ķirurgu un, vienojušies par kādu smērīti pirkstam, šķirsimies. Laiks sev, vārdu sakot. Bet kas tev deva – ķirurgs, manu pirkstu ieraugot, nobļāvās ”Joptvai,” un tālāk jau bija antibiotiku kurss, tad operācija, tad neskaitāmas pārsiešanas un diegu izņemšanas un kādas tik vēl procedūras bez garantijas, ka pirkstu izdosies saglābt. Bet viss beidzās labi, pirksts ir klāt un gandrīz tikpat smuks kā agrāk, un no tā visa man ir saglabājušās tikai atmiņas un šermuļi, braucot garām Metalurga poliklīnikai, jo tur tās visas eksekūcijas notika.

Klau, bet man tiešām ir hipohondrija. Stāsts taču bija par bēbīša pirmo ceļojumu gadu, nevis manām slimībām. Es esmu bezcerīga. Sorī. O, man tikko ienāca prātā, ka šo varētu iesūtīt kādam ceļojumu aprakstu konkursam ;)

4 mēneši. Ar prāmi uz Latviju.

Nākamais bija īsais ceļojums uz Latviju, atkal ar prāmi, apraudzīt Liepājas vecmāmiņu. Atkal viss bija viegli un forši, ar atšķirību, ka nu jau Martai daudz vairāk interesēja apkārtējā pasaule un vajadzēja pielikt zināmas pūles, lai viņu izklaidētu, gaidot uzbraukšanu uz prāmja un nobraukšanu no tā. Bet savādāk – easy peasy.

5 mēneši. Madeira.

Madeira, mūsu pirmais un pagaidām vienīgais īstais ceļojums. Detaļās neiedziļināšos, jo par to, kā mums gāja, jau aprakstīju savās vēstulēs no Madeiras. Bet gāja tik labi, cik vien labi var iet, smuki izceļojāmies un pat dabūjām iziet skaistā kalnu pārgājienā ar Martu ķengursomā. Mans secinājums ir, ka bebja 4-5 mēneši vecākiem ir ideāls laiks aktīvam ceļojumam ar bērnu, jo bērnam vēl ir vienalga, ko jūs darāt, ka tik laicīgi pabaro, bet savādāk – liec tik ķengursomā iekšā un gāz kalnus, gandrīz kā pirms-bērnu laikā. Tagad man žēl, ka neizmantojām to laiku, lai ceļotu vairāk.

Ja pastāvētu vairākas realitātes, tad savai pagātnes es ar 4-5 mēnešus veco Martu es teiktu – ceļo droši! Uz Āziju, Amerikām, Austrāliju – visur, kur tu gribēji, bet baidījies.

9 mēneši. Gdiņa ar lidmašīnu un ar prāmi uz Latviju

Man bija jāatgriežas darbā, kad Martai bija 6 mēneši un sākumā es veiksmīgi izvairījos no komandējumiem, bet, kad Martai bija 9 mēneši, pienāca komandējums, kurā man bija jābrauc, jo es esmu tik neaizstājams darbinieks, ka bez manas līdzdalības iestātos pasaules gals un pasaules galu es, protams, nevēlos, jo es gribu ilgu un laimīgu mūžu savam bērnam. Bet bija arī skaidrs, ka šis bērns mani nekur prom nelaidīs, jo tai laikā vēl pilnā sparā baroju ar krūti un Marta naktīs kategoriski atsacījās bez manis gulēt un lamāja mūs trīsstāvīgiem vārdiem jau par to vien, ka mums tāda doma vienu nakti iešāvās galvā.

Tāpēc visai ģimenei nācās doties man līdzi. Ceļojums bija uz Gdiņu Polijā. Gdiņa kopā ar netālu esošajām Gdaņsku un Sopotu ietilpst tā saucamajā ”Tri-City”. Kamēr es dzīvojos pa sanāksmēm, šie izstaigāja Gdiņu krustu – šķērsu un pēc tam dalījās ar vislabākajām atsauksmēm, īpaši par rajonu gar jūru – tur ir gan smukas promenādes, gan jauki restorāniņi, gan jahtas ko apskatīt, gan liels bērnu laukums, kam Marta gan vēl bija par mazu. Arī šis ceļojums bija viegls, nācās tikai piedomāt pa to, lai īrētu dzīvokli, nevis paliktu viesnīcā, lai varētu Martai sagatavot biezeņus. Un, protams, šis jau ir laiks, kad jānodrošinās ar rotaļlietām, lai mazajam ceļotājam nepaliek garlaicīgi.

Uzreiz pēc tam devāmies īsā ceļojumā uz Latviju, apraudzīt vecvecākus un nosvinēt vienu svarīgu jubileju. Atkal devāmies ar prāmi, un šoreiz mūs Stena Line patīkami pārsteidza ar to, ka bija ieviesuši jauno, ceļotājiem ar bērniem īpaši draudzīgo politiku. Mašīnas ar bērniem tiek laistas uz prāmja bez rindas un darbinieki pēc savas iniciatīvas parūpējas, lai šīm mašīnām būtu ērtākās vietas, lai var izcelt ratus un tamlīdzīgi. Tāpat darbinieki parūpējās, lai mēs bez rindas varētu piereģistrēties kajītei un paēst ēdnīcā, kā arī, tuvojoties ostai ļāva palikt kajītēs ilgāk, nekā pārējiem.

Es šaubos, vai ar to pietiks, lai pārvilinātu ceļotājus no Tallink, jo šos prāmjus tomēr nevar salīdzināt, uz Tallink ir visdažādākās izklaides iespējas, bet Stena Line ir transporta prāmis ar vienu mazu veikaliņu un ēdnīcu, kas ir atvērti dažas stundas noteiktos laikos. Bet, tā kā mums ir daudz ērtāk braukt uz Ventspili, nevis Rīgu, mēs ar Stena Line kā braucām agrāk, tā brauksim arī turpmāk, bet tagad ar lielāku komfortu.

Martai, kā parasti, viss patika un viss bija viegli, dodiet tik laicīgi ēst un daudz mantas.

11 mēneši. Ar prāmi uz Latviju.

Un, visbeidzot, bijām Latvijā arī tikko, uz Līgo svētkiem. Mums bija ambiciozi plāni satikt visus draugus un paceļot pa Latviju, bijām pat paņēmuši līdz SUP dēļus un cerējām kaut kur divatā smuki izbraukt pa Gauju un vēl visur, kamēr bērns vecvecāku un onkuļu aprūpē. Pirmās divas dienas Liepājā bija smukas, izstaigājām parkus un foršās kafejnīcas un Marta pirmo reizi rotaļājās pludmales smiltīs.

Bet tad mēs visi saslimām ar kaut kādu baisu vīrusu un tā arī visu atlikušo laiku noslimojām, neko prātīgu neizdarījuši un atkal gandrīz nevienu nesatikuši. Kā mana vīramāte teica – tev tas atvaļinājums tāda murkāšanās vien sanāca, bet nekas sirdij. Jāatzīst, ka drusku uz to pusi bija, bet nu ko padarīsi. Kā ir, tā jādzīvo. Man ir vēl divas atvaļinājuma nedēļas palikušas, varbūt izdodas paveikt kaut ko episku, piemēram noskatīties jauno House of Cards sezonu.

Salīdzinoši, ceļot ar Martu nu jau bija sarežģītāk, jo viņa rāpo pilnā sparā un viņai ir savs viedoklis par to, ko viņa (ne)vēlētos darīt, un vairs nevar izlīdzēties, iegrūžot kādu mantiņu. Protams, ja vien mantiņa nav mammas mobilais telefons, bet arī tas nestrādā uz ilgu laiku. Un es vienmēr domāju, ka mans bērns mobilos telefonus un televizorus neredzēs, ēdīs organiski un sociāli atbildīgi audzētu pārtiku, vilks pašu šūtu vai otrreiz lietotu apģērbu un, protams, rotaļāsies tikai un vienīgi ar attīstošajām rotaļlietām, kuru būs maz, jo labāk lai viņa spēlējas ar dabas materiāliem un mājas lietām. HA HA HA HA. Kamēr rakstu šīs rindas, viņa sēž pie televizora ar čipsiem un H&M krekliņu ar uzrakstu ”Metallica” mugurā. Oi, vairs nesēž, rāpo šurp un asinskāri skatās uz manu datoru H*’’’’’’’’a’’ZC4 3WES44 Y3RECF V42ECC4D4D                                               VG           S DSB        XS