Ārā ir sasnidzis un mūsmājās smaržo pēc Ziemassvētkiem (jo krāsnī ceptajiem saldajiem kartupeļiem lieku klāt kanēli) un es iedomājos – jāuzraksta bloga ieraksts par idejām Ziemassvētku dāvanām. Biju jau pierakstījusi pilnu lapu ar viskautko, sākot ar svecēm un ziepītēm un beidzot ar mūsu mīļāko tūrisma inventāru un pārsteiguma ceļojumiem. Un tad es atcerējos par skaistākajiem savas bērnības Ziemassvētkiem (jeb tas bija Vecgada vakars?).

Diena iesākās drausmīgi. Mēs ar draudzeni Inesi, kā parasti, no rīta aizgājām uz betoniem. Betoni bija liela pamesta jaunceltne pie mūsu mājas, kur visi bērni izklaidējās, lēkājot pa nepabeigtās būves betona konstrukcijām. Ak, padomju laika bērnība :)

Inese bija vecāka par mani, no Rīgas, un mūsu laukos viņa parasti pavadīja garās brīvdienas. Inese regulāri man piegādāja visādu šokējošu informāciju. Tomēr nekas no iepriekš dzirdētā nelīdzinās tam, ko viņa man svarīgi oficiālā tonī pavēstīja betonos. ”Silvija, man tev jāpasaka viena lieta. Ziemassvētku vecīša nav. Ja pie tevis vakarā atnāks Ziemassvētku vecītis, netici! Tas ir pārģērbies onkulis, ko sarunājuši tavi vecāki. Un dāvanas arī ir no taviem vecākiem.” Tā vienā mirklī sašķobījās mani uzskati par pasaules kārtību.

Izdauzījušās pa betoniem, devāmies mājās. Es joprojām gaidīju vakaru un dāvanas un iespēju saēsties visu ko garšīgu, bet svētku un brīnuma sajūta bija pazudusi. Saīgusi klausījos, kā mans mazais brālis spriedelēja, kādas dāvanas Ziemassvētku vecītis viņam varētu būt sarūpējis šogad, un domāju – naivais, ja tu zinātu, kā ir patiesībā!

Pienāca vakars, gaidu pārģērbto onkuli. Te pēkšņi kāds pieklauvē pie loga. Mammas mudināti, abi ar brāli skrējām skatīties, kas tur. Neviena nav, bet uz palodzes stāv aizdomīgs sainītis. Taisam vaļā un tur vēstule. No Ziemassvētku vecīša!!! Vēstulē teikts, ka viņam šogad daudz darba un tāpēc mūs ar brāli apciemot nevar, bet viņš mums ir atstājis dāvanas mežā. Un klāt pielikta karte, kur dāvanas meklēt. Steigā un sajūsmā grābām pēc cimdiem, cepurēm, šallēm, lai dotos uz mežu.

Ceļā mums pievienojās arī Ineses ģimene, izrādījās, ka viņi saņēmuši tādu pašu vēstījumu. Ziemassvētku vecītis ar gudru ziņu mežā bija izvēlējies mums zināmu vietu, lai būtu vieglāk atrast – Vilku Sapulci. Vilku Sapulce bija pasakaina vieta, par kuru vecāki mums vienmēr stāstīja, ka tur  – loģiski – uz sapulcēm sanākot vilki.

Tuvojoties Vilku Sapulcei, cauri apsnigušajiem egļu zariem sāka vīdēt mazas gaismiņas. Ierodoties kartē norādītajā vietā, pavērās maģisks skats – svecītēm izrotāta egle, uzkurts ugunskurs un saklāts cienasts. Sameklējām dāvanas, cienājāmies ar gardumiem, es skatījos, kā ugunskura dzirksteles skrēja nakts debesīs un biju tik laimīga, ka augstsirdīgi nolēmu neprasīt Inesei – nu, vai tagad tu saproti, ka Ziemassvētku vecītis ir?!

Draugi, neiespringstiet uz dāvanām. Tas nav svarīgi, goda vārds. Man nav ne jausmas, ko man togad uzdāvināja, bet tā ziemas vakara burvība un ticība brīnumam ir ar mani kopā ik dienu, joprojām.